Pārsūdzībā norādīts uz Eiropas Savienības Padomes Ietvarlēmumu par rasisma un ksenofobijas apkarošanu ieviešanas nacionālajā likumdošanā vēsturisko interpretāciju, kā arī par apstākļiem, ka par 1949.gada represiju īstenošanu Republikas parlamenta un tiesas nolēmumi ir atzīti par noziegumiem, bet Staļiniskās Latvijas civiliedzīvotāju slepkavības, deportēšanas un citas represijas savukārt pilnībā atbilst Krimināllikuma 74.1 pantā norādītajiem noziegumiem pret cilvēci.
Pēc Kaprāna domām, šī Krimināllikuma panta nepiemērošana praksē gadījumos, kas skar viena nozieguma pret cilvēci attaisnošanu, neatbilst likumdevēja starptautiskajai reputācijai. Turklāt tas varot izraisīt arī neprognozējamas sociālās sekas, piemēram, tikšot attaisnoti citi noziegumi.