Kā IZM legalizē Latvijas zinātnes eitanāziju jeb lai ganiņam vieglas smiltis  (53)

Vēl dīvaināks ir fakts, ka institūti joprojām nav saņēmuši skaidrojumu, kāpēc vērtējums ir tāds un ne citādāks. Tādējādi man pašlaik ir liegta iespēja komentēt un, vajadzības gadījumā, atspēkot iespējamos pārpratumus vai kļūdas. Rodas tāda dīvaina situācija: visiem viss ir skaidrs, izņemot pašus zinātniskos institūtus.

Taču arī šis "diētiskais" informācijas mazumiņš, kas ir nonācis līdz IZM eksperimenta objektiem, jau šobrīd raisa jautājumu: kāpēc, savācot 8 novērtējuma punktus, gala vērtējums ir gan 1, gan 2?

Tas ir gana būtiski, ņemot vērā, ka ir liela atšķirība starp likteni, kāds lemts tiem, kam viens kopvērtējuma punkts un tiem, kam divi. Kāpēc 7 punktus ieguvis institūts galarezultātā novērtēts ar 2, bet 8 punktus ieguvušais - beigās saņem tikai 1?

Latvijas Nacionālā bibliotēka var tikt novērtēta ar apaļu nulli, - vai arī to IZM ieteiks likvidēt? Lai cik arī smalka būtu no attīstītām valstīm palienētā vērtēšanas matemātika, dīvainie rezultāti un, vēl jo vairāk, vērtējuma rezultātu pasniegšanas maniere, gribot negribot ir jāsāk domāt, vai tikai eitanāzija daļai zinātnisko institūciju nav bijusi piespriesta jau pirms šī tiesas sprieduma.

Protams, apzinoties savu zinātnieku skaitu un tehnoloģiskās iespējas, NBD nevar un vēl ilgi nevarēs pretendēt uz augstiem starptautiskiem zinātniskajiem sasniegumiem. Tieši tāpat, kā to nevarēs darīt liela daļa institūtu, kuru darbības lauks ir Latvijas daba un Latvijas lauksaimniecība.

Vispirmām kārtām tādēļ, ka ievērojamu līdzekļu apjomu NBD ir jāiegulda augu kolekciju uzturēšanā vairāk nekā 100 hektāru platībā. Tur arī slēpjas apstāklis, kāpēc NBD nav spējis attīstīties tādos virzienos un tik strauji, kā gribētos.

Kopš deviņdesmitajiem gadiem un nesenās krīzes apstākļos NBD zinātnieku darbība ir bijusi mobilizēta uz kolekciju saglabāšanu. Zinātņu doktori ņēma rokās lāpstas, kapļus un zāģus, lai saglabātu savu un kolēģu daudzu gadu desmitu darba rezultātu, nacionālās kolekcijas, proti, raugoties no starptautiskās perspektīvas, - lai saglabātu NBD kā vienu no lielākajām dzīvo augu kolekcijām Ziemeļaustrumeiropā.

NBD zinātnieki lielā mērā upurēja savu zinātnieku karjeru, gaidīdami valdības regulāri solīto, bet tā arī nesaņemto lielo atbalstu zinātnei. Tagad pārmest šiem zinātniekiem, ka viņu zinātniskā darbība šajos apstākļos nav bijusi pietiekami kvalitatīva un runāt par NBD kā zinātniska institūta likvidāciju no IZM puses, ir ciniski, liekulīgi un nodevīgi.

It īpaši, ja ir runa par nacionālas nozīmes krizantēmu, gerberu, peoniju, astilbju, skujkoku zemo formu, krūmmelleņu, dzērveņu, brūkleņu un citu augu kolekcijām, kuru nozīmīga daļa ir Latvijas selekcijas šķirnes. Vēl vairāk – NBD daudzām šīm šķirnēm ir vienīgā vieta, kur tās tiek uzturētas un saglabātas.

Nodzīto zirgu nošaušana būtu pārāk brutāla. Daudz vienkāršāk taču ir paziņot, ka 20 gadu ilgušais IZM eksperiments ar zinātniskajām institūcijām kā izmēģinājuma žurciņām ir noslēdzies. Un tie eksperimenta objekti, kuri izskatās savārguši, ir humāni jāiemidzina, lai nemokās …

Ja notikušo zinātnes kvalitātes izvērtējumu salīdzinām ar zinātnisku pētījumu, tad ikviens zinātnieks pateiks, ka salīdzinājuma objektiem ir jābūt salīdzināmām lietām, ko nevar teikt par IZM gadījumu.

Absurdi ir salīdzināt un uzstādīt vienādas prasības vienā vai pāris ēkās ierobežotiem institūtiem un salīdzināt tos ar institūtiem, kam ir jāapsaimnieko desmitiem un simtiem hektāru teritorijas. Pirmajai grupai zinātnisko darbību neierobežo gadalaiki un ekoloģiskie apstākļi dabā, tie savus pētījumus var veikt katrā pasaules malā un atkārtot 365 dienas gadā, kas nodrošina daudz lielāku pētījumu intensitāti un daudz lielākas iespējas publicēties starptautiskos izdevumos.

Otrajai grupai, pie kuras pieder arī botāniskais dārzs, viena nelabvēlīga klimata kaprīze var likt gaidīt līdz pētījuma turpināšanai veselu gadu. Pētījumu rezultātus var iegūt labi ja pēc 3 vai 5, bet nereti arī 10 un vairāk gadiem. Daudzi nacionāli nozīmīgi un valsts attīstībai nepieciešami pētījumi ir mazsvarīgi starptautiski citējamiem zinātniskajiem žurnāliem.

To, ka šādai institūtu diferencēšanai ir objektīvs pamats, parāda arī izvērtējuma rezultāti – no 12 zinātniskajām institūcijām, kuru darbība tiešā veidā saistīta ar bioloģiskiem pētījumiem dabā (!), saprotamu iemeslu dēļ tikai mežzinātnes institūts rezultējošajā vērtējumā ir ieguvis atzīmi 3.

Visi pārējie kopvērtējumā saņēmuši tikai 1 vai 2 balles. Tātad attiecīgi lielāka un mazāka izmēra 'cilpas' IZM rezervē nevis atsevišķiem institūtiem, bet jau veselu nozaru pētījumu kompleksam.

Tai skaitā kā izsmieklu divnieku ir saņēmis Dobeles augļkopības institūts un vieninieku - Pūres dārzkopības izmēģinājumu centrs, kuru pētījumu dēļ mēs savā lauksaimniecības politikā esam sākuši skatīties tālāk par graudiem, olām, gaļu un kartupeļiem.

It kā saprotamas ir arī politiskās spēlītes. IZM (un Zinātnes padomei?) daudz vienkāršāk ir nevis cīnīties par finansējuma palielināšanu zinātnei un godprātīgu sadali, bet gan censties zinātnes finansējuma šauro deķīti kārtējo reizi pavilkt uz to institūciju pusi, kuras ir attālinātas no dabas pētījumiem. Tādējādi vispirms apzināti un metodiski degradējot nacionāli nozīmīgus pētījumus dabas un lauksaimniecības jomās, pēc tam to finansēšanu uzgrūžot nozaru ministrijām.