Pēc kaismīgām debatēm Saeima ceturtdien konceptuāli atbalstīja grozījumus likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", kas paredz par trīsdesmit gadiem pagarināt noilguma termiņu personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai.
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne ( V), uzstājoties Saeimas debatēs īpaši uzsvēra, ka principā grozījumi nepieciešami nevis tādēļ, lai vēl trīsdesmit gadus "neatvērtu" tā dēvētos čekas maisus, bet gan, lai pagarinātu termiņu, kurā valsts institūcijām ir tiesības noteiktā kārtībā konstatēt VDK štata un ārštata darbiniekus.
"Ja šis termiņš netiktu pagarināts, tad valsts institūcijām vairs nebūs iespējas likumā noteiktā kārtībā konstatēt VDK štata un ārštata darbiniekus, kuriem pastāv šodien tiesību ierobežojumi baudīt pasīvās vēlēšanu tiesības, tas ir, tikt ievēlētiem vai ieņemt amatus valsts pārvaldē un tiesu sistēmā. Otrkārt, personām, kuras tiek turētas aizdomās par sadarbību ar VDK vairs nebūs nekāda likumiski procesuāla pamata pierādīt to, ka viņas nekad nav sadarbojušās ar šo padomju laika noziedzīgi represīvo iestādi. tātad nebūs speciāla tiesiskā regulējuma," skaidroja Čepāne."Par" grozījumu pieņemšanu 1. lasījumā nobalsoja 50 parlamenta deputāti, bet "pret" tiem balsoja 36 deputāti.
Čepāne arī atzīmēja, ka, pretēji sabiedrībā izplatītam mītam, Saeimas deputātiem, kas balso par noilguma termiņa pagarināšanu, nav iemesla uztraukties par to, ka "čekas maisos' varētu tikt atrasti kādu parlamenta deputātu vārdi, jo Saeimas deputātu iespējamā sadarbība ar VDK ir jau pārbaudīta.
Atbilstoši patlaban spēkā esošajam likumam, 2014.gada 19.maijā noslēdzas termiņš, līdz kuram nav pieļaujama personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšana un cilvēka iespējamo sadarbību ar tā dēvēto čeku nedrīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo cilvēku.
Nacionālās drošības komisija iepriekš norādīja, ka ņemot vērā to, ka Satversmes aizsardzības biroja Totalitāro seku dokumentēšanas centra rīcībā esošā informācija ir nepilnīga, tad, atverot čekas maisus jeb publicējot datus par personām, kas sadarbojušās ar VDK, nezinot, kādu noziegumu atklāšanā personas ir piedalījušās, tiks apdraudēta šī cilvēka personiskās dzīves neaizskaramība un fiziskā drošība.
Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas notikušas daudzas diskusijas par nepieciešamību "čekas maisu" saturu publiskot.
Igaunijā un Lietuvā "čekas maisu" publiskošana realizēta ar citādām metodēm. Igaunijā atbilstoši likumam līdz 1998.gada 1.aprīlim bijušie čekas darboņi paši varēja pieteikties drošības iestādēs, līdz ar to viņu vārdi netika publicēti, bet arhīvos saglabājās. Nepieteikušos čekistu sarakstus Igaunijā publisko vairākas reizes gadā, bet šajā valstī nav bijusi neviena tiesas prāva par sadarbības fakta konstatēšanu.
Savukārt Lietuvā no 2000.gada 1.februāra sešu mēnešu laikā bijušie čekisti varēja pieteikties speciālai komisijai. Procedūra paredzēja, ka cilvēki, kuri brīvprātīgi pieteiksies, publiskos sarakstos neparādīsies un viņu vārdi publiski netiks izpausti. Pēc šī termiņa publicēti tikai daži sabiedrībā mazpazīstami vārdi, kas neizraisīja plašas diskusijas.
Iepriekš arī norādīts, ka Latvijā palikušajos "čekas maisos" esot tikai 5000 kartīšu, kaut patiesībā to ir vairāk nekā 25 000.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
