Bāra ideālā atrašanās vieta - viesnīca "Rīga" - pašā pilsētas centrā padarīja to par visraibākās publikas saiešanās vietu. Te apgrozījās ne tikvien sabiedrības krējums, bet ari "mazāk smalka" publika – kāršu blēži, spekulanti (pēc toreizējās leksikas – "farcovščiki"), prostitūtas un viņu suteneri. Protams, arī "zilie". Jāuzsver, ka tieši viņi "Skapi" uzskatīja par savu "štābu", jo pulcēšanās punkts – "Laimas pulkstenis" - atradās turpat pāri ielai. Žēl, ka viņi memuārus neraksta...
"..Cherchez la femme" [1], tā saka francūži... Latvija vienmēr bijusi slavena ar savām izskatīgajām sievietēm, uz kurām iebraucēji krīt kā naktstauriņi uz sveci. Līdz 70. gadu beigām "Rīga" galvaspilsētā bija vienīgā viesnīca, kurā "Inturists" izmitināja ārzemniekus un viņus bieži vien interesēja tikai sekss un "šmiga".
Tolaik mēdza jokot, ka pie ieejas vajadzētu izkārt sarkano lukturi - formas un satura vienotībai. Naudīgos ārzemniekus 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā "aplidoja" nopelnīt gribošie spekulanti un tā sauktās "intermeitenes"[2], kuru skaistuma apstulbināti iebraucēji sāka burtiski mētāties ar naudu. Viesnīcas darbiniekiem bija tikai viens "uzstādījums" – naudu pelnīt.
Padomju krievu laucinieki (lasi kolhoznieki) nebija tādi, kā tagad. Kad viņi uz Rīgu atbrauca "laist" ģērbušies savās "dubļonkās" [3], zelta zobiem spīdot, dārglietām mirdzot un naudas pakas vēcinot, šveicari klanījās līdz zemei. Bārmeņi, oficianti un prostitūtas viņu vārdus zināja no galvas. Muzikanti spēlēja tikai viņiem. Dzīrošana parasti turpinājās vēl ilgi pēc restorāna slēgšanas un nekad neaprobežojās ar vienu dienu. Naudīgajiem viesiem viesnīcā bija numuri, kuros "viss notika.." šī vārda visburtiskākajā nozīmē.
"Vodka Connecting People"[4]. Protams. Taču jāuzsver, ka arī sabiedrība tolaik bija mazāk noslāņojusies un "Skapis" bija unikāls savā "demokrātiskumā". Sociālās atšķirības te parasti "piemirsās". Inženieri, pārdevējas, miliči un visādi šaubīgi tipi varēja draudzīgi "saskandināt", lai, kā smejies, aizmirstu par komunisma cēlāju morāli. Nereti "filma trūka" un "pohainais" rīts tika sagaidīts kādā dzīvoklī vai turpat viesnīcā.
Kad bija "Uuzlāpījušies", apmeklētāji aiztraucās katrs savās darīšanās, lai pēc kāda laika... Ja, toreiz jokoja, ka Rīga esot maza pilsēta, tamdēļ visi ceļi vedot uz "Skapi", kur mēs visi guļot viena gultiņā, turklāt sedzoties ar vienu deķīti [5].
Pieņemts uzskatīt, ka šāda "lustēšanās" nenotika bez "tautas modro acu" – VDK [6] gudras ziņas. Kāds eksčekists to komentēja šādi: "Ar lielummāniju slimojoši neveiksminieki, kuri tikai uzsit sev cenu. Ja jau "kantoris" par viņiem interesējās, tad šie noteikti bija ko vērti. Mums bija "pie kājas" tie dzērāji, spekulanti, (atvainojos) maukas un "zilie". Neticiet? Salīdziniet kriminogēno situāciju LPSR ar to, kāda tā ir tagad un jūs sapratīsiet ar KO mēs toreiz nodarbojamies!"[7]
Labojiet mani, ja kļūdos, bet bohēma, nestabili ienākumi un nabadzība ir savstarpēji saistīti. Tas, savukārt, var novest pie parazītisma. Vairākumu "radošo skapistu" varēja raksturot ar "iekšā ir, bet ārā nenāk". Pārsvarā, "tukšā" būdami, viņi gaidīja kādu, kas "uzliks" un, vai plīsdami aiz lepnuma, spriedelēja par šo un to, jo sevi uzskatīja par lieliem ekspertiem jebkurā jomā.
Apzinoties savas dzīves bezjēdzību, viņi sev mēģināja iegalvot, ka PSRS "domājošajam" cilvēkam neatliek nekas cits kā vien... nodzerties. Nav brīnums, ka bieži viņi palika parādā oficiantēm, kurām bija ģimenes, bērni. Spriediet paši, cik gan "gaidīti" šie radošie tur varēja būt.
Runā, ka senās dziesmas atsaukt nevar un ka katrs ugunskurs reiz dziest. Bet, ja taisnība ir tam dzejniekam, kurš teica, ka mūs bagātus dara viss, kas ar mums ir noticis, tad mēs, nostalģiski noskaņotie, esam vismaz dubultā bagāti, jo, apmeklējot senas vietas un atceroties cilvēkus un notikumus, kuri ir ar tām saistīti, varam pārdzīvot visu vēl un vēlreiz.
Kā aizvien, kad nostalģiskā noskaņā ierodos Rīgā, aizgāju līdz vietai, kur reiz atradās "Skapis". Konstatēju, ka tam priekšā ir aizaudzis vesels "kultūras slānis". Lai tiktu klāt "Skapim", būtu jālaužas cauri "Turkish Airlines" ofisam. Tas bija brīdis, kad līdz manām, emigranta smadzenēm, beidzot aizkļuva apziņa, ka viena Latvijas bohēmas vēstures lappuse ir neatgriezeniski pāršķirta [8].
"Skapis" ir miris, lai dzīvo "skapisms"! Nesen kādā no centra kafejnīcām izdzirdēju paskaļā balsī izteiktu frāzi: "Es, kā profesionāls mākslinieks... bla, bla, bla." Paskatījies pāri plecam, izbrīnā atpazinu vienu no bijušajiem "skapistiem", par kuru toreiz ņirdza: "Ножки тонкие, а жить-то хочется!" [9] Vai tiešām šis savu mūžu būs pavadījis klīstot pa "krogiem" un uzdodoties par mākslinieku, cerībā "uzsēsties kādam uz astes"!?
Jaroslavs Hašeks [10] esot teicis, ka, ja ar ģīmi dubļos neiebraukšot, tad skaistums tā arī palikšot neizprasts. Nu, kā gan bez kontrasta? Tad nu "Skapis" bija tā vieta, kur dažs labs "estēts" lielākas, padziļinātas skaistuma izpratnes vārdā mērcēja savu ģīmi dubļos vai katru vakaru, "pālī" mājās ejot. Cik man zināms, tad radošās idejas tur tā arī netika ģenerētas, bet daudz talantu un smadzeņu nodzerts gan.
Tamdēļ šo rakstu gribētu beigt ar kādu tai laikā populāras dziesmas rindkopu: "Ja Tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tas nava."
[1] Meklējiet sievieti (franču val.)
[2] Prostitūtas, kas "strādāja" galvenokārt ar ārzemniekiem.
[3] PSRS laikos tas bija pārticības simbols.
[4] Šņabis savieno (tuvina) cilvēkus.
[5] Ko tur liegties, nav vērts – es pats biju viens no viņiem, tamdēļ zinu par ko runāju!
[6] VDK, protams, bija savas intereses, kuras viņi īstenoja šai viesnīcā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
[7] Latvijā nekad nav bijis tik daudz noziedznieku un noziedzības ( pat pēckara gados), kā pašreiz.
[8] Pašlaik viesnīca ir slēgta rekonstrukcijai
[9] Kājiņas tievas, bet dzīvot gribas. (krievu val.)
[10] čehu humorists un satīriķis, romāna "Krietnais kareivis Šveiks" autors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
