Tolaik nebija ne DVD spēlētāju, ne arī videomagnetofonu, tāpēc mīļākās filmiņas noskatīties tikai vienā no trim televīzijas kanāliem.
Tiesa, bija vēl viena iespēja, kā mājās skatīties animāciju. Pieņemu, ka daudzi joprojām atminas šo ģeniālo pagātnes izgudrojumu - diaprojektoru.
Šis tālais videomagnetofona "sencis" bija gandrīz vai katrai padomju ģimenei. Vēl joprojām atminos, kā dažkārt vakaros mūsu dzīvoklis pārvērtās par īstu kinozāli. Tētis viesistabā uz sienas stiprināja baltu papīru, logiem priekšā aizvilkām aizkarus, nodzisa gaisma, un mēs abi ar māsu, sēžot uz mazītiņiem krēsliem, kā apburti vērāmies improvizētajā ekrānā uz kustīgajām bildēm, klausoties tēta stāstā un komentāros.
Tagadējiem bērniem laikam būtu grūti saprast, kā baudījumu iespējams gūt no kaut kā tik primitīva. Pateicoties datoriem, internetam, DVD spēlētājiem, mūsdienu bērni pavisam neilgā laikā var noskatīties "Bruņurupučus Nindzjas" un kādu filmiņu par robotiem, kuri transformējas.
Mums bērnībā nācās iztikt ar mazumiņu. Man un daudziem citiem tālaika bērniem filmas noskatīšanās seanss ar diaprojektoru bija īsts brīnums.
Šķita, ka šīs bērnības ainas ir pavisam tāla pagātne līdz man par lielu pārsteigumu pagājušās nedēļas nogalē man izdevās atkal sastapt savu bērnības diaprojektoru FD-2.
Biju domājis, ka projektors zudis. Izrādījās, mamma visus šos gadus to bija glabājusi, tāpat kā visu 200 filmiņu kolekciju. Diaprojektors saglabājies kā jauns - teicamā stāvoklī. Kopā ar savu vienpadsmitgadīgo dēlu jau noskatījāmies pāris filmiņas. Jāatzīst, tas viņam patika, jo bija kaut kas jauns un nesaprotams, tāpēc interesants.
Žēl, ka lielākā daļa mūsu bērnības rotaļlietu ir pazaudētas. Mūsdienu bērniem būtu vērtīgi laiku pa laikam atrauties no planšetdatoru ekrāniem un uzzināt, ko bērnībā darīja viņu vecāki.