Kamēr vīrs guļ jeb atklāts 'blondīnes' stāsts par sievietēm pie stūres (no personiskās pieredzes)  (79)

Nav noslēpums, ka daudzas ar auto apkopi saistītas darbības, kā, piemēram, riteņa nomaiņa sievietei ir kaut kas līdzīgs neiespējamajai misijai.

Taču bieži arī citas, šķietami daudz vienkāršākas darbības daudzām sievietēm rada sarežģījumus. Konkrētāk, logu tīrītāju slotiņu nomaiņa, vai logu tīrīšanas līdzekļa nomaiņa, kā arī vēl daudz kas cits mums, vājā dzimuma pārstāvēm, nav no tiem vienkāršākajiem uzdevumiem...

Uzreiz atmiņā ataust mana nesenā izgāšanās. Bija beidzies mazgāšanas līdzeklis logiem, vajadzēja no jauna uzpildīt. Noķēru vienu vīrieti un saku: es te podziņas paspaidīšu, bet jūs savukārt motora pārsegu atveriet. Atvēra. Pasmējās. Aizgāja atpakaļ pie sava auto. Sāku jau atvērt tvertni, kur šķidrums jāielej, un, protams, kā jau bija sagaidāms, - vāciņš nevērās vaļā. Vīrietis, manas ciešanas redzēdams, pienāca un atvēra tvertni manā vietā. Viņš arī nolēma nekur pārāk tālu projām vairs neiet, lai pārliecinātos, ka es šķidrumu vismaz ieliešu pareizajā vietā. Nokontrolēja procesu un aizgāja. Paldies jums, ak, atsaucīgo cilvēk!!

Gadījušies arī citi, ne mazāk amizanti gadījumi - un, kāpēc gan man par tiem nepastāstīt arī jums? Varbūt sievietes - autovadītājas - atpazīs pašas sevi, bet vīrieši, iespējams, tikai pasmiesies.

Rakstīt šo publikāciju mani rosināja viens neliels, bet nudien jancīgs atgadījums. Sagadījās, ka visu dienu pavadīju pie auto stūres, todien man tik mīlīgi uzsmaidīja visi pretimbraucošie autovadītāji, savukārt cilvēki pieturās pat grieza galvas uz manas mašīnas pusi. "Es taču tomēr esmu zvaigzne" - pie sevis domāju, un priecīga smaidīju pretim. Taču jau vakarpusē es tomēr nolēmu no mašīnas izkāpt un pārbaudīt, vai tomēr riepa nav tukša - pārāk dīvains bija šodien uz mani vērstais cilvēku skatiens.

Izkāpju no mašīnas - riepas nav tukšas. Paskatos zem auto, bet tur kaut kas karājas līdz pat asfaltam. Sēžos pie stūres, atveru logu. Sāku braukt - dzirdu neciešami griezīgu skaņu, metālam žņerkstot gar asfaltu. Izkāpju. Vēlreiz paskatos uz auto apakšu - pārliecinos, ka tur karājas tikvien kā plastmasas gabals. Rakstu īsziņu vīram. Viņš neatbild. Laikam jau guļ.

Braucu pie savas paziņas mehāniķa. Tēloju muļķi, stāstu, ka kaut kas mašīnai noplīsis un ieplēšu lielas acis. Paziņa ar pacēlāju paceļ automašīnu un labo. Braucu mājās.

Secinājums: Ja uz tevi atskatās garāmgājēji, tad, iespējams, tu tomēr neesi zvaigzne, bet vienkārši vajag izkāpt no auto un to vērīgi aplūkot ar kritisku skatienu.

Vēl viens secinājums: Ja ar mašīnu viss tomēr ir kārtībā, tad tu patiešām esi zvaigzne!

Pārstāstot gadījumu par nokritušajām auto detaļām, prātā nāk vēl divi ne mazāk savdabīgi gadījumi.

Mašīnā esmu es un mana draudzene. Pilnīgi nekas neliecina, ka kaut kas nebūtu kārtībā, bet te pēkšņi krustojumā no aizmugures atskan spēcīgs troksnis. Izkāpjam abas no mašīnas un redzam, ka mašīnai nokritis izpūtēja trokšņu slāpētājs un strīķējas gar asfaltu. Mēs, būdamas divas "blondīnes", tā arī tur paliekam stāvam labu laiku. Sejā - acīmredzams pārdomu process, bet galvā, kas tik raksturīgi, - pilnīgs domu apsīkums. Ko lai tagad dara? Kas to lai zina!

Nepagāja ne minūte, kā apstājas vīrietis un sāk skaļi smieties. Viņš saka: es jau jūs redzēju, tagad gribu zināt, ko abas iesāksiet? Un ko tad mēs pašas varam izdarīt? Mēs jau tevi gaidījām, dārgais! Vīrietis jautā, vai nav vajadzīga palīdzība? Jā, protams, ka ir vajadzīga! Vai tad tu neredzi, ka mēs, divas vistas, tas ir, divas blondīnes, te stāvam pilnīgi izmisušas?

Īsāk sakot, viņš mums to "klusinātāju" kaut kā piestiprināja un aizsūtīja uz tuvāko servisu.

Bet tas vēl nav viss. Pēc šī gadījuma man tomēr izdevās izpūtēja bunduli atkal nozaudēt. Turklāt visprimitīvākajā veidā. Padevu atpakaļ un tad pēkšņi izdzirdēju raksturīgo krakšķi. Izkāpju, skatos, "klusinātājs" nokritis. Pavisam nokritis. Beigu beigās, paklausot vīra padomam, iemetu to bagāžniekā un braucu mājās.

Secinājums: Ja no mašīnas atdalās detaļas - zvani vīram, vai arī kāp no mašīnas laukā, uztaisi pārgudru sejas izteiksmi un gaidi kādu vīrieti, kurš tev noteikti palīdzēs (tas ir pārbaudīts, ka vīrieši sievietēm uz ceļa palīdz!)

Turpinot šo tēmu, nevaru nepastāstīt, kā es pirmo reizi saskrāpēju auto. Agrāk dzīvoju centrā, pavisam mazītiņā pagalmā (tā nav tikai mana personiskā izjūta, tā ir skaudrā realitāte) un iebraukt tajā, kā arī tur novietot auto es mācījos ļoti ilgi. Un, lūk, vienā no reizēm es braucu iekšā šajā pagalmā, kurš tobrīd bija pilnīgi tukšs. Es, sajuzdamies kā Šumahers, iebraucu pagalma vidū un padodu atpakaļ, lai noparkotos. Padodu atpakaļ strauji, esmu taču te viena, no kā gan man jāuzmanās? Un te pēkšņi ārprātīgs krakšķis un būkšķis!!!

Godīgi sakot, es gandrīz vai nomiru aiz izbīļa. Mana pirmā avārija! Padevu uz priekšu, izkāpju no mašīnas un redzu, ka esmu uzbraukusi stabiņam! Maziņam, glupam stabiņam, kurš tur vienmēr ir atradies, bet manas maziņās smadzenītes par to, dīvainu iemeslu dēļ, bija aizmirsušas. Skumji...

Domāju: ko lai nu dara?! Šausmas! Esmu taču saskrāpējusi vīra mašīnu! Panikā skrienu mājās, iebrāžos istabā un meklēju vīru. Viņš, kā ierasts, guļ! Modinu augšā, saku: celies ātrāk, es sadauzīju mašīnu! Viņš izlec no gultas, maksimālajā ātrumā izsteidzas pagalmā, ierauga pilnīgi neskartu mašīnu. Es norādu uz nelielu skrambu mašīnas aizmugurē ar neslēptu izbīli, gaidu viņa reakciju. Vīrs skatās uz maziņo skrambu, paiet neciešami ilgas divas sekundes, viņš pagriežas pret mani un saka "Fu, muļķe tāda, nieka dēļ uzmodināji!" - un atkal aizgāja gulēt.

Secinājums: Ja reiz esi kaut kur ietriekusies, uztaisi cietējas seju un lielas acis. Vai arī nopērc auto krāsas nagulaku, ja nu gadījumā tas vīrs ir galīgais nezvērs.

Pastāstīšu par nopietnākām avārijām. Viena no tām notika ziemā. Stāvēju pie luksofora, kaut kas mani te neapmierināja un es izdomāju padot atpakaļ, taču pirms tam paskatījos tikai vienā no spoguļiem. Krakšķis! Saskrambāju auto aizmuguri. Skumji.

Otrs vadītājs panikā. Nu, protams, jo es jau biju tā, kas padeva atpakaļ, bet viņš stāvēja tieši aiz manis - ej un tagad pierādi, ka šitā.. blondīne padeva atpakaļ (šādos gadījumos ļoti palīdz reģistrators).

Taču es, godīga būdama, piezvanīju apdrošinātājam, noformējām, ka satiksmes negadījumu izraisīju es, lai arī draudzene mani pamācīja, lai "viņš iet ieskrieties, tāpat neko pierādīt nevar". Braucām tālāk. Bet es taču esmu godīga!!

Secinājums: Vispirms paskaties trīs spoguļos.

Vēl viena avārija notika apmēram pirms gada. Biju devusies pakaļ mammai uz lidostu, vedu viņu mājās, mamma bija lieliskā noskaņojumā. Un tad viņa arī pēkšņi izdomāja, ka jāparāda sava jaunā jaka. Pagriezu galvu, un viņa man to jaku iebāza tieši sejā. Griežu galvu atpakaļ un redzu - bamperis. Tā taču ir kādas citas automašīnas aizmugure, vai ne? Bams! Mans motora pārsegs (tā taču ir priekšpuse, vai ne?) - sadragāts.

Šoks. Mammai šoks. Otrs vadītājs šokā. Mana mašīna sāk dūmot. Es kritu panikā. Izrādījās, ka no auto kaut kas bija iztecējis. Visu noformējām, piezvanīju vīram, lai savāc auto. Brālim piezvanīju, lai mammu savāc. Mašīnu beigu beigās pārdevām.

Secinājums: Nekad nenovērs skatienu no ceļa, lai apskatītu svešas lupatas!

Vēl viena, pati slavenākā no manām "palaidnībām", ir par to, kā mēs braucām pēc āboliem. Man joprojām visi saka: "Nekādus ābolus!"

Braucām kopā ar vīratēvu pēc āboliem ar vīra auto - viņam tobrīd bija tāds liels džips. Turpceļā devāmies par zināmu maršrutu, bet atpakaļceļā gribējām mājās nokļūt ātrāk - turklāt navigators mums iezīmēja lielisku maršrutu cauri mežiņam. Tā mēs arī iegriezām mežā. Braucam, skatāmies, sēnes aug, vāverītes skraida. Bet mēs abi tādi ļoti forši - lielā mašīnā pa mežu ar ābolu "kravu" dodamies.

Izbraucam uz liela, skaista ceļa, un uzņemam ātrumu. Braucam, braucam un atbraucam... Ceļu remonts. "Ceļu pārvalde" mežā taisa ceļu. Tehnika, traktori strādā. Bet tieši blakus ir apkārtceļš. Mēs uz turieni.

Pārbraucām milzīgu peļķi, braucam tālāk. Ieskrējāmies līdz pat kādiem 30 kilometriem stundā. Braucam, bet abās pusēs dziļi grāvji, priekšā taisns ceļš. Un te pēkšņi priekšā kaut kāds nereāls purvs. Tas vēl par maigu teikts. Redzams, ka ne viens vien "tanks" tur jau noslīcis. Ceļam pa vidu izmētāti koku gabali, viss vienos dubļos.

Es, protams, paklausot instinktam, taču tai pat laikā saprotot, ka nobremzēt nepagūsim - spiedu bremzes pedāli grīdā. Nu, īsāk sakot, nosēdāmies šai slīkšņai tieši pa vidu. Un tā pamatīgi nosēdāmies.

Vispirms izķepuroties mēģinājām paši, tad zvanījām vīram. Viņš, būdams ar lauztu kāju, piezvanīja mūsu paziņām. Atrašanās vietu ilgi skaidrojām. Tātad, brauciet pa šo ceļu un tad uzreiz aiz degvielas uzpildes stacijas pie trešās pieturas pa kreisi ir tāds neliels ceļš, jābrauc pa to, cauri mežam, tad pa kreisi, tad pāri milzigai peļķei...

Kad viens no paziņām atbrauca, slīkšņā viņš ietupināja mūs vēl dziļāk. Tad atbrauca vēl viens, ar trosēm - izsita stiklu mūsu mašīnai, trose pārplīsa. Pusi no nakts viņi tā mēģināja mūs izvilkt. Nospļāvās un aizbrauca mājās.

Vīratēvu atstājām sadauzītajā mašīnā - ābolus sargāt (nabags). Neviens jau to mašīnu tāpat nozagt nevarētu, ja reiz no vietas ne izkustināt. 

Pats sāpīgākais - ka, lūk, turpat 50 metru attālumā strādā traktori. Bet nepalīdzēja. Nevarot, redz, objektu pamest. Ne darba laikā, ne pēc tam. Nedrīkstot un viss - pat naudu piedāvājām, un lūdzāmies, raudājām.

Otrajā dienā atkal devāmies turp. Vīratēva nav, auto izvilkts. Meklējām vīratēvu. Nav un viss. izrādās, viņām pirms rītausmas tomēr bija izdevies vienu traktoristu pierunāt palīdzēt džipu no slīkšņas izvilkt.

Tas esot ildzis apmēram piecas minūtes. Pat naudu  nepaņēma. Bāc, vai tad uzreiz nevarēja to izdarīt? Protams, liels paldies viņam par to, bet tomēr sāpīgi...

Pēc šī gadījuma par mani vēl ilgi smējās ar tādiem jociņiem, kā "nez, no kurienes mežā āboli?".

Secinājums: Nebrauc mežā, pļavā, grāvī! Neklausies navigatorā, viņš melo!

Dārgās sievietes, droši rakstiet komentārus ar stāstiem, kā jums ir gājis - pasmiesimies kopā.

Dārgie vīrieši, nemetiet ar tomātiem. Tā var gadīties jebkuram.

No redakcijas: Mīļie lasītāji! Neaizmirstiet, ka neiecietīgi komentāri tiks dzēsti.

"Delfi Aculiecinieks" ievieš jaunu reportāžu atalgošanas sistēmu - iknedēļas balvas. Raksti, sūti, saņem balvas! Vairāk lasi: 'Delfi Aculieciniekam' jauni noteikumi; sūti reportāžu un saņem balvas!