Cik tālu ies Putins? Kā notikumi Ukrainā ietekmēs mūs?  (12)

Par to, ka faktiski Janukovičs bija Putina vietvaldis Ukrainā, šobrīd vairs nav nekādu šaubu. Ne velti Janukovičs bēga tieši uz Krieviju. Tas, protams, vairāk vai mazāk bija skaidrs arī pirms tam, jo vitur viņam nav kur bēgt. Turklāt viņa preses konferencē izskanējušās atklāsmes par situāciju Ukrainā ne ar ko neatšķīras no Krievijas prokremlisko informācijas līdzekļu propagandas par to pašu tēmu.

Fakts, ka Janukovičs no Ukrainas ir aizbēdzis un Ukrainas parlaments strauji ķēries pie viņa varas sistēmas demontāžas pagājušās nedēļas sākumā, radīja optimistisku ilūziju, ka Ukrainai izdosies izrauties no Krievijas (precīzāk, Putina & Co) nagiem.

Tomēr pat vispesimistiskākie analītiķi Krievijas armijas manevrus Ukrainas pierobežā uzskatīja tikai par spēka demonstrāciju un līdzekli spiediena izdarīšanai uz Ukrainu. Saprātīgi domājoši cilvēki pat nepieļāva iespēju, ka dažu dienu laikā Putins var sākt karu pret Ukrainu.

Kā izrādījās – lielākā kļūda šajā gadījumā bija Putina reakciju analizēt no veselā saprāta viedokļa. Formāli karadarbība it kā vēl nav sākusies, taču faktiski Krievijas militārie spēki Krimā darbojas tā it kā Krima būtu Krievijas teritorija, kurā sākusies kārtējā "pretterorisma" akcija.

Atbildot uz Krievijas agresiju, Ukraina ir izsludinājusi vispārēju mobilizāciju. Līdz ar to var teikt, ka karš de facto jau ir sācies.

Rodas likumsakarīgs jautājums: kādēļ un kā varēja rasties situācija, ka Putins & Co visas pasaules priekšā atļaujas uzvesties tik agresīvi? No tā, savukārt, izriet nākamais jautājums: cik tālu ies Putins?

Vispirms būtu jājautā – kādēļ tas notiek? Kāds krievu analītiķis ir izteicis versiju, ka Putins gluži vienkārši ir sajucis prātā. Lai arī tik atklāts agresivitātes uzplaiksnījums tiešām vedina uz aizdomām par nopietnām mentāla rakstura problēmām (Vācijas kanclere Merkele telefonsarunā ar ASV prezidentu Obamu pat esot izteikusi aizdomas, ka Putins dzīvo "citā pasaulē"), tomēr izskaidrot visu tikai ar pēkšņu Putina prāta aptumsumu, būtu pārāk vienkārši.

Šī nebūt nav pirmā reize, ka Kremļa varasvīri pauž neslēptu agresivitāti. Tiem, kuri kaut nedaudz seko līdzi notikumiem Krievijā, agresīva retorika no Maskavas puses sen nav nekas jauns.

Galu galā atcerēsimies, ka jau 1999. gadā, tikko kļuvis par Krievijas premjerministru, Putins solīja "teroristus", burtiski tulkojot, "izmērcēt atejā"... Var jau teikt, ka šoreiz Putins & Co ir gājis daudz tālāk par agresīvu bļaustīšanos un ir izraisījis reālu karu ar suverēnu kaimiņvalsti. Taču arī šis fakts nebūt nav nekas jauns Kremļa politikā.

Atcerēsimies 2008. gadu. Toreiz Krievija uzbruka Gruzijai – tā pati agresīvā retorika, kurai sekoja reāla karadarbība. Kādas tam bija sekas no starptautiskās politikas viedokļa? Praktiski nekādas. Nu jā, dažu valstu politiķi izteica "satraukumu", citi pat "nosodījumu" vai "protestu". Tomēr ar to visa pretdarbība Kremļa agresijai praktiski arī beidzās.

Neviena no lielvalstīm nemēģināja pārtraukt pat diplomātiskās attiecības, kur nu vēl ko vairāk. Vēl cits piemērs. Pagājušā gada vasarā, neskatoties uz Rietumvalstu brīdinājumiem, Putins atklāti atbalstīja Sīrijas diktatoru Asadu, kad tas, izmantodams ķīmiskos ieročus, slepkavoja savas valsts iedzīvotājus. Kā reaģēja Rietumi? Meklēja kompromisu...

Šobrīd, kad Krievija faktiski jau ir okupējusi Krimu, vienīgais, ko Rietumvalstu vadītāji ir izdarījuši, – papļāpājuši ar Putinu pa telefonu (joprojām paužot to pašu "satraukumu"). Paziņojuši, ka pārtrauc gatavošanos G8 samitam Sočos, un snieguši vēl dažus tikpat vērtīgus paziņojumus.

Lai aina būtu pilnīga, Rietumiem atliek vēl tikai sasaukt konferenci Minhenē, kur ar Krievijas pārstāvjiem parakstīt parakstīt vienošanos par "situācijas noregulējumu", un konferences noslēgumā atklāt pieminekli 20. gadsimta lielākajam miera cīnītājam Čemberlenam...

Kā redzams, no visiem šiem Rietumvalstu politiķu un diplomātu "satraukumiem", "nosodījumiem" un "protestiem" Putinam ne silts ne auksts. Tieši tādēļ viņš šobrīd atļaujas izraisīt karu un vispār darīt praktiski jebko, kas vien ienāk prātā.

Putins ir pilnībā "atkodis" to, ka ietekmīgākie Rietumu politiķi šobrīd ir centīgi Čemberlena sekotāji, kuri kārtējo reizi konsekventi īsteno "agresora nomierināšanas politikas" mūsdienu variāciju.

Viņi meklēs "kompromisus" tieši tik ilgi, cik Kremlim būs nepieciešams, lai Ukrainu, pārāk neatlaidīgas pretestības gadījumā, noslīcinātu asinīs. Skumji, bet fakts: pašreizējie Rietumvalstu vadītāji pret Putina politiku ir absolūti impotenti. Un, kamēr ASV, Vācijas, Lielbritānijas vai Francijas politikā neparādīsies jauns Čērčils, Reigans, Tečere vai vismaz Kenedijs, nekas nemainīsies arī Putina uzvedībā.

Vēl jau it kā pastāv iespēja, ka varētu aktivizēties pret Putina režīmu vērsta pretestība pašā Krievijā. Tomēr pagaidām šī iespēja izskatās drīzāk teorētiska nekā praktiska. Pat paši opozīcijas pārstāvji atzīst, ka līdzšinējie protesti pret Putina režīmu vairāk atgādina protesta imitāciju nevis īstu protestu.

Katrā ziņā, kaut kas līdzīgs Kijevas Maidanam līdz šim Krievijā patiešām nav manīts. Bet cerēt, ka Putina režīms sāks šķobīties pats no sevis, bez plašiem Krievijas iedzīvotāju protestiem, ir vienkārši utopiski. Tātad faktiski šobrīd ir radusies situācija, kurā nekādi ārēji faktori Putinu un viņa režīmu ierobežot reāli vairs nespēj.

Līdz ar to esam nonākuši pie nākamā un vissvarīgākā jautājuma: cik tālu šādos apstākļos ies Putins? Protams, Ukraina ir potenciāli pietiekami liela un spēcīga valsts, lai spētu izrādīt Kremļa militārajai agresijai nopietnu pretestību un iebrukumu varbūt pat atvairītu.

Taču tagad, pēc vairāku mēnešu ilgiem protestiem un pēc tam, kad valsts faktiski ir nonākusi bankrota priekšā, bet pašā Krimā un vairākos Ukrainas austrumu apgabalos pilnā sparā ir sākuši darboties prokremliskie ietekmes aģenti, jājautā, – vai jaunizveidotā Ukrainas valdība spēs ar to visu tikt galā?

Vai Ukrainas armija spēs sakaut Kremļa bruņotos spēkus Krimā, ja tas būs nepieciešams? Objektīvi vērtējot,– izredžu ir maz. Ļoti maz. Putins to lieliski saprot un tādēļ steidzas izmantot radušos situāciju savu impērisko ambīciju apmierināšanai.

Ja vien pār Rietumvalstu politiķiem nenāks pēkšņa apskaidrība, ka Kremļa agresijai ir jāpretojas tieši tagad un tieši šeit, tad var diezgan droši prognozēt, ka iekšējo problēmu novājinātā Ukraina tiks atstāta viena pati: aci pret aci ar Putina "prāta aptumsumu" un "citu pasauli".

Savukārt, ja Putinam no kara ar Ukrainu izdosies izkļūt tikpat nesodīti kā no visām citām viņa iepriekšējām ārpolitiskajām avantūrām, tad varam būt droši, – katra nākamā Kremļa avantūra būs arvien vērienīgāka, bezkaunīgāka un vēl agresīvāka.

Kas attiecas uz Latviju, tad šāda notikumu scenārija attīstības gadījumā ilgi palikt malā mums diez vai izdosies. Šoruden būs Saeimas vēlēšanas un jau tagad var droši prognozēt (es pat teiktu – garantēt), ka "Saskaņas Centrs" un citas mazāk pazīstamas "atbrīvotāju", "antifašistu" un līdzīgas organizācijas izmantos šīs vēlēšanas, lai kārtējo reizi pa visu pasauli skandētu, kā viņus šeit "apspiež", "diskriminē", "ierobežo".

Un ja ap to laiku Putinam & Co būs izdevies Krimu veiksmīgi noturēt savā varā, vai gūt kādus vēl lielākus ārpolitiskus militārus panākumus, tad ir ļoti ticams, ka arī Latvijas "diskriminētie', "ierobežotie" un "apspiestie" bēdubrāļi dārgajam Vladimiram Vladimirovičam lūgs, lai taču viņš beidzot arī viņiem sniedz savu izpalīdzīgo roku.

Ja arī lūgums pēc "brālīgās palīdzības" netiks izspēlēts šoruden, tamlīdzīgs scenārijs var tikt izspēlēts jebkurā brīdī, kamēr Krievijā pie varas būs Putins un/vai viņa idejiskie sekotāji.

Var jau teikt, ka šī perspektīva ir pārāk drūma un ka eksistē taču arī optimistiskāki notikumu attīstības scenāriji. Kādēļ gan neapskatīt arī tos, ja vien tādi eksistē.

Tomēr, ja tie, kuriem ir vara un iespēja šos optimistiskākos scenārijus īstenot (t.i. Rietumu lielvalstu politiķi un pašas Krievijas opozīcija), nedarīs neko, lai šie optimistiskākie scenāriji piepildītos, tad ir jāgatavojas ļaunākajam.

Arī no 1938., 1939. gadā Rietumvalstu politiķi uzskatīja, ka kompromisi ar Hitleru var nest "mieru mūsu paaudzei". Ar ko tas beidzās, mēs visi zinām.