Rihards Čerkovskis: Latvijā uzņēmēji ir kā aitu bars, kura gans izvēlas 'pareizo' virzienu  (33)

Vienā no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem es sāku strādāt, kad man bija tikai 15 gadi. Biju darbu izpildītājs kultūras daļā. To laiku atminoties, varu raksturot kā posmu, kad sākās manas gaitas pieaugušo pasaulē. No bērna dzīves attieksmes pieaugušo dzīve atšķiras ar to ka, ir jāprot uzņemties atbildība par savu rīcību, domām, lēmumiem, jāplāno savs laiks, finanses un sava dzīve.

Es vienmēr būšu pateicīgs šim uzņēmumam par iegūtajām zināšanam, neatņememo pieredzi, rūdījumu, nostāju, biznesa stratēģisko domāšanu, attieksmi pret darbu, klientiem un pašam pret sevi. Te nostrādāju piecus gadus, ar katru gadu sperot lielu un nozīmīgu pakāpienu savās karjeras kāpnēs. Esmu lepns par to, ka no parasta izpildītaja pratu uzkāpt līdz savas karjeras augstakajam punktam, tiesa, pavisam citā uzņēmumā.

Savu pirmo uzņēmumu es nodibināju, kad man bija 18 gadi. Kā pats smejos, tas bija eksperiments, jo dibināt uzņēmumu ir viegli, grūtākais ir tam piesaistīt naudu un, kad visi izdevumi apmaksāti, kaut ko nopelnīt arī sev un citiem uzņēmuma darbiniekiem.

Jāsāk ar to, ka nekad neesmu sapratis, par ko mēs Latvijā maksājam tik augstas cenas? Par kvalitāti? Par cilvēku darbu, vai varbūt mēs esam tik attīstīta valsts, ka mēs vienkārši varam atļauties daudz maksāt?

Elementārā ekonomikas (mārketinga) formula, kā tiek veidota cena, ir sekojoša: pašizmaksa +10-30% uzcenojums= cena. Taču mani novērojumi par situāciju Latvijā, ir šādi: pašizmaksa + 100-300% uzcenojums = cena.

Daudzi veiksmīgi uzņēmēji šo galarezultātu (atkarībā no preces vai pakalpojuma noieta tirgū) pareizina. Protams, varam apgalvot, ka, ja uzņemējs ir labs mārketinga speciālists un viņš šo produktu var pārdot par konkrēto (augsto) cenu, tad kapēc gan, lai viņš to nedarītu? Taču, ja tā rīkojas lielāka daļa Latvijas uzņēmēju, patērētājam vienkārši nav izvēles. Vai tas ir godīgi?

Latvijā ir simtiem un tūkstošiem šādu "apķērīgu" uzņēmēju. Tos pat nav vērts uzskaitīt. Šādi rīkojas visi internetveikali, kafejnīcas, restorāni, bāri, veikali.

Var jau būt, ka man nav taisnība, bet Latvijā cilvēki sev vēlas labu dzīves līmeni, bet, vai mūsu algas to atļauj? "Labākais risinājums", kā dzīvot pāri saviem līdzekļiem, ir sms kredīti, patēriņa kredīti, līzingi. Students vēlas piektdienas vakarā doties izklaideties, bet nepietiek līdzekļu? Vienmēr nāk talkā "draugs" sms kredīts. Vēlamies sev mašīnu vai māju, kas atbilst mūsu statusam, bet neatbilst finansiālajām iespejam, palīgā nāk "onkulis" līzings.

Bet kādā veidā tad Latvijas valdība atbalsta mazos un vidējos uzņēmumus? Mans skaidrojums - pieradina pie sūrās dzīves! Attīstītajās valstīs valdība domā, kā attīstīt valsti, jo viņi saprot, ka valsti attīsta strādājošie, maksājot nodokļus. Tātad - valsts pārvaldes uzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus cilvekiem. Taču mūsu valdība domā, kā no cilvēkiem izspiest vairāk, nevis par viņu labklājību. Nesamērīgi dārgi tilti un bibliotēka ir tikai daži no piemēriem, kā tas notiek.

Strādājot savā uzņemumā, esmu saticis ļoti daudz cilveku, kuriem piemīt tik labas runas dotības, ka viņi prot pārliecināt par gatavību uzņemties atbildibu, vēlmi strādāt. Taču, vai viņi

ir ieinteresēti uzņēmuma attīstībā? Vai meklē vien statusu, kuru iegūstot, var arī nestrādāt. Protams, ne visi, bet liela daļa cilveku, kas ieņem vadošos amatus, strādā vissmazāk, taču saņem - visvairāk. Kapēc? Tāpēc, ka viņiem piemīt runas prasmes: pārliecināt darba devēju par nepieciešamību sadarboties.

Runājot par reputāciju, ir sakāmvārds: "par cilveku spriež pēc viņa darbiem". Latvijā par cilvēku vai uzņēmumu spriež no dzirdētajām baumām. Latvijā ir unikāls portals www.sudzibas.lv. Kāpēc unikāls? Neesmu dzirdējis par līdzīgiem portāliem citās valstīs. Sūdzības.lv pelna naudu, saņemot iemaksas no cilvēkiem, par kuriem portālā ziņots un kuri vēlas, lai viņu vārdi no šīs vietnes tiek dzēsti. Dibinātaji šim uzņēmumam ir anonīmi. Uzņēmumam nav juridiskās adreses. Tas, protams, netraucē Latvijas Televizijai atsaukties uz portālā izvietoto informaciju.

Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka šis ir tikai mans viedoklis un pret to var iebilst, var arī piekrist, var arī izsmiet. Tas īsumā ir galvenais par šķēršļiem, ar kuriem visvairāk esmu saskāries, attīstot savu biznesu Latvijā. Mani aicina vadīt seminārus Tallinā. Ik pa laikam braucu piedalīties un vadīt seminārus Anglijā un Īrijā par mazo biznesu attīstību, veiksmīgu ieguldijumu biznesā un līdzīgām tēmām. Ticiet man, tur cilvēku domāšana aug un attīstās, uzņēmēji tur ir uz pareizā ceļa, un viņi sadarbojas ar valsi. Latvijā mēs esam kā aitu bars, kuram ir savs gans, kurš izvēlas ganību virzienu, ilgumu un dažreiz arī indivīdu likteni.