Vismaz daļa politiķu vēlmi tikt pie darba Eiroparlamentā apliecinājuši visai spilgti – rotājot daudzstāvu mājas sienu, uzrunājot autovadītājus no priekšā braucošā autobusa logiem vai mikrorajonu māju liftos paužot sašutumu, ka ļaunā vara neļauj skatīties ierastos TV kanālus. Tajos, starp citu, kādu laiku politiskās reklāmas neredzēsim – tās mēnesi pirms vēlēšanām televīzijā nav ļautas.
Visas šīs reklāmas vieno viena kopīga iezīme – tajās gandrīz nekā nav no tā, ko partijas raksta savās priekšvēlēšanu programmās.
Lasot partiju solījumus Eiroparlamenta vēlēšanām, vēlētājs varētu manāmi apjukt, jo no partiju programmām rodas iespaids, ka visu Latvijas problēmu atrisinājums meklējams Eiropas institūcijās. Pensijas katru gadu augs par 10 procentiem, Latvijas medicīnas budžets arī katru gadu kļūs lielāks, tādējādi nodrošinot bezmaksas medicīnu visiem.
Astoņi Latvijas eiroparlamenta deputāti pat panāks, ka Latvijā dzimstība strauji palielinās. Ceļus beidzot būvēs kvalitatīvus un Latvijas preces pamazām aizstās importētos labumus. Jautājums tikai – kas kandidātiem liek domāt, ka vairāk nekā sešus tūkstošus eiro lielā Briseles alga šos jautājumus ļaus risināt sekmīgāk nekā, piemēram, strādājot Saeimā? norāda raidījums.
Nacionālā līmenī risināmu jautājumu uzdošana par Eiroparlamentā atrisināmiem atrodama katras partijas programmā, norāda eksperti. Turklāt grēko arī tās partijas, kam jau ir pieredze darbā Eiroparlamentā.
"Tās partijas, kuras ir strādājušas Eiroparlamentā, vairāk saprot, ar ko nodarbojas un vairāk izvairās no retorikas, kas ir tāda sērga, kas Latvijas kandidātus Eiroparlamentā piemeklējušas no vienām vēlēšanām uz otrām, tā sērga ir, ka burtiski programma sastāv no šādas idejas – mēs atbraucot uz Briseli stāvēsim un kritīsim par Latvijas nacionālo interesi, katru reizi, kad kāds jautājums šo nacionālo interesi skars, mēs celsimies kājās un kliegsim, attiecībā uz pārējiem jautājumiem , tie mums neinteresē," norāda politoloģe Iveta Kažoka.
Piemēram, Zaļo un zemnieku savienība savā programmā sola Eiroparlamentā uzraudzīt, kā Latvijas valdība finansē veselības aizsardzību. Tas nekas, ka savienība šobrīd ir viena no valdību veidojošajām partijām. Turklāt Eiroparlamenta programmā zaļzemnieki sola sekot līdzi pavisam citas institūcijas - Pasaules Veselības Organizācijas rekomendācijām.
Jauniešu bezdarba mazināšana, reemigrācija, konkurences radīšana Latvijas gāzes tirgū un uzturēšanās atļauju tirgošanas aizliegšana. Šādus solījumu savās programmās cita starpā iekļāvušas citas koalīcijas partijas - "Vienotība" un Nacionālā apvienība. Tie ir jautājumi, kuri jau šobrīd ir Latvijas valdības un arī parlamentāriešu dienaskārtībā.
Partijas gan apgalvo - kas izdarāms Eiropā, kas Latvijā – šādi lietas vairs nevarot nošķirt.
No tā sauktajām lielajām partijām tikai "Saskaņas centrs" neslēpj, ka patiesībā programma balstīta uz pašu mājās risināmām lietām. Tas esot apzināti, lai vēlētāju pamazām sagatavotu jau oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. "Mēs ļoti labi saprotam, ka nabadzību nevar izkarot ar tiem likumiem, kurus pieņem Eiroparlamentā, bet to gaisotni un tās idejas mums vajag pārnest Latvijā, saka Andrejs Klementjevs (SC).
No programmām arī secināms, ka pieredze Eiroparlamentā vēl nebūt nenozīmē izpratni par tur darāmām lietām. Eksperti kā vienu no sliktākajām min Aleksandra Mirska partijas "Alternative" programmu, kas aizrāvusies ar tādiem solījumiem kā lielākas algas medmāsām un korupcijas izskaušanu Latvijā. Grēko arī citas sīkpartijas, solot naudas ieguldīšanu Latvijas reģionos vai garantētu piemaksu pensijai 10 eiro par katru nostrādāto gadu. Lieki piebilst, ka ir naivi cerēt, ka par šādām lietām varētu lemt Eiropas Parlaments.
"Mēs varam lasīt partiju programmas, bet tā realitāte ir tā, ka vēlētājs viņas aizmirst vēlāk nekā pašas partijas aizmirst tās programmas, ko paši sarakstījuši. Piedevām, piedodiet, tās programmas pat nav vērts analizēt, jo tie ir vairumā gadījumu – nu varbūt 10% nav tukšu solījumu, bet kas ir raksturīgi – visi solījumi – jāsamazina, jāpalielina, jānosaka, viss ir varbūtības formā, bet par to, kā – tas nav darīts," saka politoloģe Gurbo.
Populistiski solījumi cieņā gan esot ne velti. Tie vēlētājiem esot saprotamāki, nekā, piemēram, Eiropas kopīgās ārpolitikas jautājumi vai Eiropas federalizācijas idejas nianses. Politologi arī min vēl kādu niansi, kāpēc Eiroparlamenta vēlēšanās partiju programmas nav tik nozīmīgas – jau tā zemu aktivitāti raisošajās vēlēšanās cilvēki balsojot ne jau par idejām un partiju nostādnēm, bet par tiem, kuri viņuprāt gana labi strādājuši pašu mājās, lai tagad tiktu atalgoti ar gana labu darbu Eiropā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!