Lai izvairītos no Krimas scenārija, Latvijā jāattīsta obligāto dienestu, uzskata pētnieks  (8)

Ļaunākajā gadījumā tas var izvērsties par līdzīgiem notikumiem, kādi pieredzēti Krimā. Viņš piedāvā vairākus risinājumus, lai Latvijā nebūtu iespējama Krimas situācija, piemēram, izstrādāt jaunu obligātā militārā dienesta modeli un palielināt armijas komandieru autonomiju.

Pētnieks norāda, ka Krievija Baltijas valstis uzskata par daļu no tās dabiskās ietekmes zonas. Daudzi ar drošības jomu nesaistīti cilvēki ar Latvijas aizsardzību vienkāršoti saprot NATO spēku izvietošanu, lai nodrošinātu Latvijas suverenitāti. Ja raugās uz pastāvīga kara principu, kad karadarbības secīgās fāzes tiek īstenotas tikai tad, kad iepriekšējās fāzēs ir sasniegti konkrēti rezultāti, un rupjš frontāls militārs uzbrukums Latvijas teritorijā ir maz ticams.

Pirmā fāze nozīmē nemilitāru asimetrisku karadarbību, kas ietver informatīvus, morālus, psiholoģiskus, ideoloģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus. Otrā fāze ir īpašas operācijas īstenošana ar mērķi maldināt Latvijas politiskos un militāros līderus, veicot koordinētus pasākumus un izmantojot diplomātiskos kanālus, plašsaziņas līdzekļus, kā arī augstākās valsts un militārās iestādes, lai nopludinātu nepatiesu informāciju.

Trešā fāze ir valdības un militāro amatpersonu iebiedēšana, maldināšana un uzpirkšana ar mērķi likt tiem pamest savu amata pienākumu pildīšanu.

Ceturtā fāze ir palielināt nestabilitātes sajūtu sabiedrībā, ierodoties Krievijas militārpersonu grupām un provocējot apvērsumu - ne tikai Latgalē, bet arī Vidzemes reģiona robežjoslā. Nākamā un galīgā fāze izvērstos līdz piespiedu blokāžu izveidei, kā arī privātu militāru uzņēmumu plašai izmantošanai ciešā sadarbībā ar vietējām bruņotām opozīcijas vienībām.

Latvijai ir jāņem vērā tas, ka lielākais drošības un aizsardzības izaicinājums ir "jaunās paaudzes kara" pirmās un otrās fāzes īstenošana no Krievijas puses, jo panākumi šajās fāzēs nosaka to, vai tiks īstenotas nākamās fāzes. Krievijas darbības ietver, piemēram, pseidocilvēktiesību kustību atbalstīšanu. Turklāt, izmantojot smalkākus paņēmienus, Krievija veiksmīgi ietekmē iekšējo politiku ar dažu politisko partiju palīdzību.

Tā kā iespēja, ka Krievija varētu pastiprināt savas darbības Latvijā, ir atkarīga no izdošanās kara pirmajās fāzēs un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav pilnvarojuma iejaukties iekšējās lietās, par Ukrainas scenārija neatkārtošanos Latvijā atbildība ir jāuzņemas citām iestādēm.
Tas šķiet sarežģīts uzdevums, jo Latvijai trūkst visaptveroša plāna, kā īstenot pretreakciju un ierobežot pieaugošo Krievijas ietekmi, ko tā realizē ar "jaunās paaudzes kara" viedās varas instrumentiem. Ļaunākajā gadījumā tas var izvērsties par līdzīgiem notikumiem, kādi pieredzēti Krimā.

"Ņemot vērā, ka Krimas operācija nebija bruņots uzbrukums, bet gan jaunu kara formu īstenošana, rodas jautājums - kādā mērā NATO tiesiskais ietvars var palīdzēt mūsdienu karadarbības gadījumā?" retoriski norāda pētnieks. Tā kā politika ir nevis morāla, bet pragmatiska, ja Vašingtonas līgums paliks negrozīts, pastāv risks, ka NATO militārie spēki būs gatavi cīnīties par Latviju, bet to nevarēs politiķu dēļ, jo ekonomiskās intereses dažiem politiķiem var būt svarīgākas nekā morālie jautājumi.

"Ja Krimai līdzīga operācija notiks vienā no Baltijas valstīm, cik lielā mērā ekonomiskās intereses būs vai nebūs stiprākas par pienākumu aizsargāt mazu perifēru valstu teritoriālo integritāti? Šajā gadījumā vienīgā alternatīva Latvijai ir tāda, ka Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem būtu jāizprovocē bruņots iebrukums, lai būtu skaidri piemērojams NATO līguma piektais pants, kas paredz, ka uzbrukums vienam NATO loceklim nozīmē uzbrukumu visām dalībvalstīm. Šāds scenārijs pilnīgi noteikti ir jānovērš," uzsver Bērziņš.

Pētnieks piedāvā vairākus risinājumus, lai Latvijā nebūtu iespējama Krimas situācija.

Pirmkārt Latvijai kopā ar Igauniju un Lietuvu būtu jāizvērš diplomātiski centieni mainīt Vašingtonas līgumu, jo īpaši tā piekto pantu, lai tas atbilstu izaicinājumiem, kādus izvirza nākamo paaudžu karš, un tādējādi likvidētu telpu politiskiem manevriem.

Otrkārt, ir nepieciešams valdības līmenī vienoties par principu, ka Latvijas nacionālajai drošībai ir jābūt daļai no lēmumu pieņemšanas procesa.

Treškārt, ir stratēģiski jāpārformulē Latvijas integrācijas politika, neapdraudot tās mērķus. Latvijas valdībai būtu jāveicina etniskais dalījums krievvalodīgo vidū, palielinot to kultūras pašapziņu un tādējādi liekot tiem justies lepniem par savu kultūras mantojumu. Tāpat būtu svarīgi veidot tādu politiku, kas paaugstinātu to apziņu par savu unikalitāti, nevis piederību krievu nācijai.

Ceturtkārt, ir steidzami jāpalielina atbalsts reģionālajai attīstībai. Piektkārt, ir attiecīgi jāsagatavo Iekšlietu ministrijas drošības struktūra, tādēļ ir pilnībā jāizvērtē tās spējas izlūkošanas, pretizlūkošanas, prognozēšanas un neitralizēšanas jomās, izstrādājot attīstības un reformu plānu.

Sestkārt, ir jāattīsta Nacionālo bruņoto spēku operatīvās spējas cīņai ar jaunās paaudzes karu, proti, palielināt aizsardzības budžetu. Tāpat nepieciešams visus nacionālās drošības jautājumus nodot kādas centrālas koordinējošas aģentūras pārziņā.

Eksperts arī rosina izstrādāt jaunu obligātā militārā dienesta modeli, lai nodrošinātu apmācītus kaujasspējīgus rezervistus. Šajā gadījumā obligātais militārais dienests būtu jāsaprot kā intensīvu militāro pamatapmācību periods, lai veidotu rezervistus kā daļu no Zemessardzes. Šis sākotnējais periods būtu vēlams vidusskolas pēdējos gados, daļēji aizvietojot fizisko kultūru. Pēc šī sākotnējā perioda rezervistiem būtu jāpiedalās obligātajās ikgadējās mācībās līdz 45 gadu vecumam.

Tāpat nepieciešams mainīt Latvijas likumdošanu, lai palielinātu komandieru autonomiju, lemjot par to, kad atbildēt uz uzbrukumu. Saskaņā ar pašreizējo likumdošanu prezidentam un Saeimai ir jāizdod rīkojums, taču, ņemot vērā, ka sakari var tikt bloķēti, rīkojumi par reaģēšanu var nesasniegt augstāko vadību vai lauka komandierus.

Visbeidzot, ir steidzami jāpaplašina Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku pilnvaras koordinēt Latvijas drošību un aizsardzību. Eksperts arī uzskata, ka Baltijas valstīm steidzami jāpārskata to kopīgā aizsardzības politika, tostarp integrējot izlūkošanas aģentūras un izveidojot labi apmācītu pretizlūkošanas dienestu efektīvai intervencei novēršanas, prognozēšanas un neitralizēšanas jomās.

Pētījuma nobeigumā Bērziņš norāda, ka frontāla tieša militāra uzbrukuma ticamība no Krievijas puses ir ļoti maza. Tā vietā Krievijas uzbrukums Latvijai tiktu realizēts pēc pirmo piecu fāžu modeļa, jo tās nedod pamatu atsaukties uz NATO līguma piekto pantu. Tā rezultātā tieša okupācija, izmantojot tradicionālās kara metodes, nav ļoti ticama.

Drīzāk Krievija vēlētos sadalīt Latviju un sagrābt daļu tās teritorijas - tādā pašā veidā, kā tā rīkojas Ukrainā. Lai sasniegtu šo mērķi, tā, visticamāk, neies tālāk kā līdz jaunās paaudzes kara piektajai fāzei. Lielākais izaicinājums Latvijas drošībai un aizsardzībai ir gatavības trūkums šādam scenārijam.

Bērziņa zinātniskais raksts atspoguļo autora personīgo viedokli un nav uzskatāms par Nacionālo bruņoto spēku vai Aizsardzības ministrijas oficiālo nostāju.