Valmieru jubilejā īpaši sumina kuplā Valmieru ģimene

Bet vispirms neliels ieskats vēstures hronikās.

Dažādos laikos pilsētai bijuši dažādi "vārdi" – Waldemer, Wolmaria, Wolmahr, Vladimirec, Wolmar un visbeidzot Valmiera, kas visi ir atvasināti no vikingu – rūsu personvārda 'Valdemārs' jeb 'Vladimirs'.

Protams, leģendu ir daudz, taču populārākā versija ir par Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kurš šeit ievāca meslus un sprieda tiesu pēc padzīšanas no Pleskavas 1214.gadā.

Savukārt otra versija pieņem, ka pils ir nosaukta Dānijas karaļa Valdemāra II vārdā, kas 1221.gadā uz īsu laiku kļuva ne tikai Igaunijas, bet arī Livonijas feodālo senioru īpašums. Šai versijai par labu runā fakts, ka Zobenbrāļu ordenis, kam piederēja Valmieras apkārtne, tajā laikā kļuva par Dānijas karaļa sabiedroto.

Maz ticams, ka savu jauno pili ordenis būtu nosaucis sava ienaidnieka vārdā, bet pilnīgi iespējams, ka abu feodālo senioru vārdi ar laiku vienkārši saplūda vienā valdnieka Valdemāra personvārdā jeb Valmierā.

Taču jāteic, ka vārds "Valmiera" nav tikai pilsētas nosaukums. Šeit, Valmierā, dzīvo kāda sieviete, kuras dzimtas uzvārds izskan tieši tāpat kā pilsētas nosaukums, proti, - Valmiera.

Šo dāmu sauc Ruta Valmiera, lūk, viņas stāsts par īpašo uzvārdu un dzīves gājumu.

Ruta Valmiera pilsētā ir ienācēja. Dzimusi 1961.gadā Ozolos, augusi Staicelē, vidusskolā mācījusies Valmieras Valsts ģimnāzijā un tajā pašā laikā pārcēlusies uz dzīvi Naukšēnos, taču pirms 11 gadiem, darba meklējumu vadīta, ieradusies Valmierā, un nu sauc tās par savām mājām.

Ruta stāsta: "Šis ir tēva uzvārds, un šobrīd aprit divi gadi, kopš atkal to "nēsāju". Pēc šķiršanās vēlējos, lai man atkal ir dzimtas uzvārds, un zinu, ka tēvs šobrīd par to ļoti priecājas, lai gan ilgus gadus jau ir miris. Tas bija spontāns lēmums, kas pēkšņi pie manis "atnāca", tāpēc ticu, ka tā tam bija jānotiek."

Uzvārda rašanās nav izpētīta, taču Rutas meita Rūta, kura šobrīd studē folkloru, esot mātei apsolījusi, ka reiz to izdarīs. "Tēvs, iespējams, zināja kaut ko vairāk, taču nepaspēja mums to izstāstīt, jo tajos laikos nedrīkstēja runāt par šādām lietām," atklāj Ruta. Taču uzvārdam ir senas saknes, jo tāds bijis Rutas tēvam (Ēvalds Valmiers), vectēvam (Jānis Valmiers) un vecvectēvam (Mārcis Valmiers).

Ģimenei pat esot savs iekšējais joks: "Nez, kuram pirmajam dots vārds 'Valmiera' – viņu ģimenei vai pilsētai." Lai gan Rutas bērniem ir cits uzvārds, viņa atklāj, ka tas tik ātri nepazudīs, jo uzvārdu tālāk "nes" viņas brālis, brāļa dēls un mazdēls. Turklāt ģimenei ir daudz radu, kuriem arī ir uzvārds Valmiera.

"Ar uzvārdu esmu sadzīvojusi, un man tas šķiet tikpat ierasts kā Kalniņš vai Bērziņš, taču apzinos, ka tas ir īpašs, un lepojos ar to. Amizanti atgadījumi gan rodas, kad dodos pie ārstiem vai uz kādu iestādi, kur jāsauc uzvārds – visi parasti brīnās. Savukārt manai mātei tajos laikos, kad vēl bija jāpiesaka tālsarunas, bieži vien, nosaucot uzvārdu, dispečere atbildēja: "Es jums pilsētu neprasu, bet gan uzvārdu!" Reizēm ilgi nācies atkārtot, līdz dispečere saprata, ka tas ir uzvārds," stāsta Ruta. Reiz darbā pie viņas ienākusi kāda kundze, kas gribējusi parunāties un pēkšņi sākusi stāstīt, ka viņai ir īpašs uzvārds – Valmiera un viņa ir no Tukuma. Esot bijusi ļoti dīvaina un interesanta situācija, taču par radniecību gan nekas nav zināms.

Valmieriešiem pilsētas svētkos Rutas novēlējums skan ar Zentas Gavrilovas dziesmas vārdiem:

Valmiera, tu lielā mīlestība mana,
Prieka avotus man sirds te vienmēr rod.
Šeit lai mūsu bērniem būtu labas mājas,
Visiem kopā laimīgiem mums būt!

Foto: (No kreisās) Rūta Jirgensone, Vēsma Valmiera, Guna Jirgensone, Ruta Valmiera, Jānis Briņķis, Anda Valmiera, rokās Markus Jānis Valmiers, Jānis Valmiers. Sēž Lidija Valmiera.