Mākslas porcelāna vēsture Latvijā sākās ar porcelāna apgleznošanas darbnīcas "Baltars" dibināšanu 1925.gadā. Ar saviem darbiem mākslinieki Romans Suta, Aleksandra Beļcova un Sigismunds Vidbergs pierādīja, ka modernisms var būt latvisks. Jaunās dekoratīvās mākslas nozares izaugsmi un katra mākslinieka individuālo attīstību veicināja darbnīcā valdošā radošā enerģija, pieaugošā publikas interese un starptautiskā atzinība.
Sasniegumi mākslas porcelāna laukā tobrīd jaunajai Latvijas valstij atnesa pasaules atzinību. 1925.gada starptautiskajā mākslas izstādē Parīzē darbnīca "Baltars" ieguva trīs apbalvojumus – zelta medaļas darbnīcas "Baltars" ekspozīcijai un grafiķim Sigismundam Vidbergam, kā arī bronzas medaļu Romanam Sutam. Darbnīca pastāvēja tikai līdz 1928.gada beigām, taču tas vērtējams kā mūsu klasiskā modernisma ieguldījums 20.gadsimta mākslas vēsturē.
Pagājušā gadsimta 30.gados Rīgā darbojās vēl divas porcelāna apgleznošanas darbnīcas – "Burtnieks" un "Ripors". Par galveno tēmu apgleznošanā kļuva daudzveidīgas tautas dzīves ainas un kompozīciju sērijas pēc tautasdziesmu motīviem. Porcelāna mākslas popularitāte auga, un 1934.gadā tika dibināta AS "M.S.Kuzņecovs".
Skices porcelānam izgatavoja tā laikā vadošie Latvijas mākslinieki – Suta, Kuga, Liberts, Bīne, un citi. Starptautiskajā izstādē Parīzē 1937.gadā Kuzņecova fabrikas produkcijas stends un atsevišķu mākslinieku darbi bija apbalvoti ar Grand Prix.
Kolekcionārs Pēteris Avens joprojām turpina darbu pie mākslinieciski augstvērtīgas Rīgas porcelāna mākslas kolekcijas (1925-1940) izveides. Viņa mērķis ir to glabāt un rādīt zemē, kur šie mākslas darbi ir tapuši.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
