Reportāža: Ziņas par Lucavsalas mazdārziņu pārdošanu liek meklēt sirdszāles  (221)

Otrdien, 8.jūlijā, par spīti vides un mazdārziņu aktīvistu protestiem, Rīgas dome lēma pārdot pašvaldībai piederošās teritorijas salas dienvidu daļā, kur iekopti simtiem rīdzinieku mazdārziņu. Salā sastaptie mazdārziņu saimnieki portālam "Delfi" neslēpa sarūgtinājumu par šādu ziņu un jūtas bezspēcīgi galvaspilsētas pašvaldības lēmumu kā ietekmēt.

Pašvaldība apgalvo, ka pārdodamā Lucavsalas daļa ir pamesta un nolaista, un pārvērtusies par "džungļiem". Teritorijā esot 175 pamesti mazdārziņi, tomēr vēl par 417 ir noslēgti nomas līgumi uz vienu gadu.

Lai arī nedēļas sākums un diena vēl tikai pusē, turklāt valda pamatīga tveice, Lucavsalā ir liela rosība. Pie Daugavas atpūtnieki sauļojas, peldas, ietur maltīti, makšķerē un staidzina suņus. Pa salas vienīgo asfaltēto ceļu - Lucavsalas ielu - pārvietojas desmitiem auto.

Šeit, Lucavsalas sākumdaļā, ceļa mala ir aizaugusi un brikšņaina. Par reiz iekoptajiem dārziņiem nu vairs liecina garā zālē ieauguši un pa retam ienākušies avenāji, dziļumā vīdošas ābeles, vai arī paliekas no nodedzinātas dārza mājiņas. Pārskatīt Lucavsalu nav iespējams. Mazdārziņu saimnieki šo, pamesto teritorijas daļu, dēvē pavisam vienkārši - par "džungļiem".

Dodoties salā dziļāk, ceļa kreisajā pusē rindojas lepnas, necaurredzamu sētu ieskautas privātmājas ar kolonnām rotātām balkonu margām. Ir arī pieticīgāki un pavisam nolaisti nami. Šeit cilvēku ir maz. Mierīga atmosfēra ir arī ceļa otrā pusē ierīkotajos mazdārziņos. To te ir vairāki desmiti. Vienā no tiem rušinās Ieva ar mammu, kura ābeles ēnā patvērusies no karstās saules sēž uz krēsla un ravē puķu dobi.

"Jūs nespējat iztēloties, cik piedrazots un aizaudzis bija šis zemes pleķītis, kad to saņēmām no Rīgas domes," Ieva uzsāk sarunu. "Te bija gruvešu kaudzes, drazas, un milzīga zāle. Noīrējām konteineru, lai varētu atkritumus izvākt," atminas mazdārziņa saimniece, kurai domes lēmums pārdot šo Lucavsalas daļu nav pārsteigums. Izbrīnu drīzāk rada doma, ka kāds patiešām vēlēsies savā īpašumā iegūt tik aizlaistu teritoriju bez infrastruktūras - bez pieejas centralizētai ūdens un gāzes piegādei.

Zaudējuma sajūtas par "atņemto" dārziņu Ievai nebūs. Līgums tāpat tiek slēgts vien uz gadu, tāpēc ilgtermiņa plānu neesot bijis. Visvairāk Ieva sarūgtināta, ka līdz šim nav saņēmusi atbalstu savos centienos uzsākt plašāku Lucavsalas teritorijas sakopšanu. "Man bija doma par zivju dīķi, gribēju organizēt sakopšanas darbus. Rīgas domē nesaņēmu nekādu atbildi," teic Ieva.

Turpat līdzās plašā, saules pielietā mazdārziņā nosvīdušu pieri un tērpies vien peldbiksēs pie ūdens sūknējamā aparāta savā 500 kvadrātmetru lielā mazdārziņa centrā darbojas Artūrs. Viņš tūdaļ aicina dziļāk teritorijā un piedāvā nobaudīt jāņogas un ērkšķogas. Viens no šiem krūmiem tikai nupat pārstādīts no iepriekšējā dārza citā salas daļā, no kurienes Rīgas dome viņu esot pārcēlusi uz šejieni. Viss bijis jāsāk no nulles.

"Protams, ka man būs ļoti žēl, ja no dārziņa nāksies atteikties!" Artūrs ir vaļsirdīgs. "Šī man ir iespēja atpūsties, pabūt dabā, atveldzēt dvēseli, parakājoties pa zemi, tepat Rīgas centrā. Vasarās te pavadu katru brīvo dienu... Bet, ko padarīsi?" Artūrs rausta plecus un noplāta rokas, piebilzdams, ka ne jau viņam vienam to dārziņu atņems un ne jau viņa, "vienkāršā cilvēka", spēkos ir Rīgas domē nolemto ietekmēt.

Nokļūstot atpakaļ Lucavsalas sākuma daļā, te izvietots vēl viens mazdārziņu puduris. Daudz vērienīgāks. Pie ieejas mazdārziņos pašā ceļa sākumā, kas ved šai plašajā mazdārziņu "valstībā", uz koka būdiņas ir piestiprināts steigā taisīts plakāts ar aicinājumu doties uz piketu: "Lucavsala briesmās! Aicinām piedalīties protesta akcijā pret Lucavsalas pārdošanu!"

Šeit valda liela kņada. Var dzirdēt rejam suņus, rūcam zāles pļāvējus un zāģus un cilvēku čalas.

"Ko jūs meklējat?" vaicā kāds manāmi iereibis kungs, kas tērpies vienos šortos, sporta kurpēs un par galvassegu izvēlējies T-kreklu. "Ā, jūs interesējaties, kā klājas mazdārziņu saimniekiem?" viņš ir ieinteresēts turpināt sarunu un ved uz vienu no mazdārziņiem, kur sastopam Eleonoru. Viņa savu 200 kvadrātmetru lielo zemes pleķīti, pilnībā noklātu ar dārzeņu vagām, gadu no gada apstrādā nu jau 40 gadus.

"Kad vakar izdzirdēju jaunumus, es saslimu. Kļuva slikti ar sirdi un strauji cēlās asinsspiediens," asarām acīs sarunu krieviski sāk Eleonora. "Znots bažījās, ka būs vien mani jāved mājās," stāsta 80 gadus vecā sirmgalve un aicina apsēsties uz soliņa pie aptuveni sešus kvadrātmetrus lielās vasaras mājiņas. Mazdārziņā viņa ik vasaru trīs mēnešus dzīvo nu jau astoto gadu un vietu sauc par savu sanatoriju, kaut arī te nav ne elektrības, ne ūdens.

Mazdārziņš Eleonorai esot vienīgā iespēja Rīgā iziet no mājas un būt svaigā dabā. Veselības problēmu dēļ viņa nevar ikdienā doties laukā no trešā stāva dzīvokļa, kur nu vēl pārvietoties ar sabiedrisko transportu, lai nokļūtu dabā. Dārziņa zaudējums viņai būs ārkārtīgi liels trieciens, jo savos gados viņa vairs nevarēs puķu, dārzeņu un ogu dobes iekopt pilnīgi jaunā vietā.

Arī Eleonora vaino Rīgas domi, ka Lucavsala tā aizlaista. "Cilvēki cenšas no visas sirds. Iekopj dārziņus, saviem spēkiem pūlas uzturēt kārtību, palīdz viens otram iespēju robežās. Bet, kad lūdz palīdzību domei padzīt zagļus, aizvākt atkritumus vai ko citu, tad tiek pamesti likteņa varā," vīlusies ir Eleonora.

Rīgas dome norāda, ka galvenais iemesls lēmumam pārdot pašvaldībai piederošos desmit zemes gabalus Lucavsalā, ir salas sakārtošana un attīstība. Rīgas "galva" Nils Ušakovs (SC) informē, ka pilsētas attīstības plānos te paredzēta "daudzstāvu apbūve – biroju kompleksi, dzīvojamās mājas, atpūtas un izklaides centri".

Desmit zemes gabalus 102,9 ha platībā iecerēts pārdot kā vienu veselumu lielam investoram par ne mazāk kā 20 miljoniem eiro.

Rīgas vicemērs Andris Ameriks (GKR) domes sēdē solīja, ka dārziņi Lucavsalā būs vēl vismaz trīs gadus.

Lēmuma brīdī klātesošajiem rīdziniekiem viņš solīja, ka ikvienam salas mazdārziņa saimniekam tiks piedāvātas iespējas nomāt jaunu zemes gabalu citviet Rīgā.