Atzīmē Latvijas armijas izveidošanas 95.gadskārtu  (53)

Vēl 1919.gada pavasarī Latvijas bruņotos spēkus veidoja Landesvērs jeb vācbaltiešu zemessardze, Ziemeļlatvijas brigāde, ko komandēja pulkvedis Voldemārs Ozols, un Dienvidlatvijas brigāde, kuras komandieris bija apakšpulkvedis Jānis Balodis.

1919.gada 10.jūlijā abas brigādes tika apvienotas vienotā formējumā - Latvijas armijā, liecina Latvijas Nacionālo bruņoto spēku mājas lapā internetā pieejamā informācija.

Dienu vēlāk - 11.jūlijā, Sīmansons izdeva pavēli par armijas izveidošanu.

Armijas izveidošanas laiku raksturo tas, ka 1918.gada 18.novembrī proklamētajai Latvijas Republikai vēl nepieciešams izcīnīt sīvas kaujas par savu brīvību. Latvijā notiek atbrīvošanas cīņas, kuru iznākums vēl nav zināms. Liktenīgais pavērsiens cīņā par savu valsti notiek 1919.gada 11.novembrī, kad Latvijas armija no Rīgas padzen Bermonta armijas karavīrus un tieši šajā datumā tiek svinēta Lāčplēša diena.

Tomēr līdz tam - 1919.gada augustā un vēlāk, notiek darbs pie jaunizveidotās armijas apbruņošanas - tieši augustā, apmaiņā pret liniem un kokmateriāliem, Latvijas valdība no Francijas iegūst 11 miljonu franku kredītu un tā rod iespēju iegādāties bruņojumu, nodrošinot 10 000 latviešu karavīru ar 10 000 šauteņu, 550 ložmetējiem, 30 lielgabaliem. Vēlāk šis ieroču klāsts tiek papildināts.

Jau vēlāk - 1919.gada nogalē - pēc Bermonta karaspēka sakaušanas - tika atvaļināti instruktori un kareivji, kas bija vecāki par 35 vai jaunāki par 18 gadiem. Armijas samazināšanas darbs ievērojami paātrinājās pēc miera noslēgšanas ar Padomju Savienību. Demobilizācija turpinājās.

1920.gada 13.augustā armijas virspavēlnieks ģenerālis Jānis Balodis izdeva pavēli Nr. 124 paziņoja par Latvijas atbrīvošanas kara veiksmīgām beigām. No 220 vīru sākotnējās grupas šajā laikā bija izveidojies nopietns bruņotais spēks ar 76 000 vīriem.

1921.gada 1.aprīlī virspavēlnieks nolika savas pilnvaras, un armija pārgāja miera laika stāvoklī. Armijas samazināšana tika pabeigta 1923. gada sākumā.

Latvijas armija tiek likvidēta 1940.gada rudenī - pēc tam, kad 1940.gada 16.jūnijā Latvijas valdība saņēmusi PSRS ultimātu, kurā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs apvainojis Latviju līguma pārkāpšanā un pieprasījis, lai Latvijā tiktu izveidota jauna valdība un ielaists Padomju Savienības karaspēka papildkontingents. Atlikušās Latvijas Armijas vienības tika reorganizētas par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Lēmums par to tiek pieņemts 1940.gada 27.augustā un tad arī  Latvijas kara flote tika iesaistīta padomju Baltijas kara flotē.

1940.gada 27.septembrī tika likvidēts Latvijas Kara ministra postenis, bet 9.oktobrī - likvidēts Latvijas Tautas armijas komandiera amats.

Nepilnu gadu vēlāk - 1941.gada 14.jūnijā - tika deportēti apmēram 300 latviešu virsnieki, kā arī instruktori un kareivji. Vismaz pieci virsnieki izdarīja pašnāvību. Viņu vidū bija arī Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins un Armijas Informācijas daļas vadītājs pulkvedis Fricis Celms-Celmiņš. Represijas pret armijas karavīriem tika turpinātas arī vēlāk - laikā no 1940.gada līdz 1941.gadam vairāki simti karavīru tika iznīcināti, bet koncentrācijas nometnēs nonāca 4665 latviešu karavīri.

Darbs pie Latvijas Nacionālo bruņoto spēku veidošanas, kas tagad sargā Latvijas drošību, tika sākts 1991.gadā, kad janvāra barikāžu laikā toreizējā Latvijas Augstākā Padome un valdība pārliecinājās par nepieciešamību sākt veidot profesionālu valsts aizsardzības sistēmu. 24.janvārī Latvijas Republikas  Ministru Padome izveidoja Sabiedrības drošības departamentu ar vienpadsmit štata vietām, lai pārņemtu barikāžu sargāšanu. Sabiedriskās drošības departamenta amatos tolaik bija vairāki Latvijas strēlnieku apvienības biedri un tieši viņu vadībā tika izstrādāti Robežsardzes formējumu amati, kas uzskatāmi par Aizsardzības spēku pirmsākumu. Tā paša gada vasarā tika izstrādāts likumprojekts par Zemessardzi, kuras veidošana tika sākta vienlaikus ar likuma pieņemšanu. Tika izveidota Aizsardzības ministrija (AM) un ieviests obligātais militārais dienests. 

1994.gadā, apvienojot Aizsardzības spēkus un Zemessardzi, tika izveidoti Nacionālie bruņotie spēki (NBS). Pēc diviem gadiem - 1996.gadā,  NBS uzsāk dalību starptautiskajās operācijās, piedaloties operācijā Bosnijā un Hercegovinā, bet pēc 10 gadiem -  2004.gada  29.martā,  Latvija kļuva par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalsti. 

2007.gadā tika pārtraukta karavīru iesaukšana obligātajā militārajā dienestā un pilnībā tika pāriets uz profesionālo militāro dienestu. Kareivju un instruktoru sastāva karavīri līgumu par profesionālo dienestu ar Aizsardzības ministriju (AM) slēdz uz trim, bet virsnieki - uz pieciem gadiem. 

2010.gada 1.janvārī noslēdzās aizsardzības nozares strukturālā reforma, kuras ietvaros tikušas optimizētas NBS un AM struktūras, kā arī uzlabota komandvadība visos līmeņos. Šajā gadā Latvija pirmo reizi piedalījās Eiropas Savienības Kaujas grupā.