VDK nezināja visu par notiekošo valstī – vēsturnieks Jansons kliedē mītus par 'čeku'  (71)

„Čeka jeb VDK kontrolēja tikai svarīgākās sfēras, kas bija bīstamākās padomju varai, un tieši tur (..) aģentus iefiltrēja. Protams, gadījās nejauši iegūt informāciju arī par lietām, kam nesekoja, bet astoņdesmito gadu beigās, kad sākās atmoda, VDK informācijas bija tik daudz, ka tā pat nespēja to apstrādāt. Aģentu sniegtā informācija, piemēram, par kādu Tautas frontes pasākumu, mēdza pat dublēties ar to, kas rakstīts laikrakstā „Padomju Jaunatne", norāda vēsturnieks.

Viņš laikrakstam atzinis, ka vēl viens stereotips par VDK ir tas, ka pēc Staļina nāves vairs nebija nekādu represiju. „Tā nav tiesa. Hruščova periods gan raksturīgs ar to, ka cilvēki varēja brīvāk runāt, viņus vairs nevarēja represēt, „piesienot" jebkuru kriminālkodeksa pantu, tomēr individuālās represijas līdz pat astoņdesmito gadu beigām turpinājās. Tā kā vara Padomju Savienībā bija evolucionējusi, vairs nerepresēja masveidā, bet cilvēkus, kuri režīmu varēja apdraudēt, tāpat represēja. Plaši zināmi piemēri Latvijā - Gunārs Astra, Lidija Lasmane - Doroņina. Cilvēkus represēja publiski mazāk pamanāmā veidā," laikrakstam atzinis Jansons.

Viņš arī atklāj, ka tolaik bijušas rindas pēc dzīvokļa vai mašīnas un vietu tajās varēja pazaudēt. Tā kā VDK sadarbojās ar savām uzticamības personām, kas ieņēma iestāžu vadītāju amatus, bija iespējas cilvēkus iespaidot darbavietās.

„Daudz iespēju cilvēkiem sagandēt dzīvi bija arī caur iekšlietu struktūrām un izpildkomitejām. Kaut vai saucot uz profilaktiskajām pārrunām. Tās ne vienmēr notika Stabu ielā - varēja būt arī Kara komisariātā vai kadru daļā darbavietā. Protams, tā bija psiholoģiska ietekmēšana, iebiedēšana, tika ņemti paraksti par pretlikumīgas darbības pārtraukšanu," laikrakstam atklājis Jansons.