Čeka jeb PSRS Valsts drošības komiteja (VDK) nebūt nezināja visu par notiekošo valstī, kā arī padomju savienībā arī pēc Josifa Staļina nāves līdz par pagājušā gadsimta 80.gadu beigām turpinājās represijas, ceturtdien laikrakstam "Diena" populārākos stereotipus par VDK darbu atklāj Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons.
„Čeka jeb VDK kontrolēja tikai svarīgākās sfēras, kas bija bīstamākās padomju varai, un tieši tur (..) aģentus iefiltrēja. Protams, gadījās nejauši iegūt informāciju arī par lietām, kam nesekoja, bet astoņdesmito gadu beigās, kad sākās atmoda, VDK informācijas bija tik daudz, ka tā pat nespēja to apstrādāt. Aģentu sniegtā informācija, piemēram, par kādu Tautas frontes pasākumu, mēdza pat dublēties ar to, kas rakstīts laikrakstā „Padomju Jaunatne", norāda vēsturnieks.
Viņš laikrakstam atzinis, ka vēl viens stereotips par VDK ir tas, ka pēc Staļina nāves vairs nebija nekādu represiju. „Tā nav tiesa. Hruščova periods gan raksturīgs ar to, ka cilvēki varēja brīvāk runāt, viņus vairs nevarēja represēt, „piesienot" jebkuru kriminālkodeksa pantu, tomēr individuālās represijas līdz pat astoņdesmito gadu beigām turpinājās. Tā kā vara Padomju Savienībā bija evolucionējusi, vairs nerepresēja masveidā, bet cilvēkus, kuri režīmu varēja apdraudēt, tāpat represēja. Plaši zināmi piemēri Latvijā - Gunārs Astra, Lidija Lasmane - Doroņina. Cilvēkus represēja publiski mazāk pamanāmā veidā," laikrakstam atzinis Jansons.