Latvijā minimālā ienākuma līmeni plānots noteikt 129 eiro vienam ģimenes loceklim. Tas tad arī turpmāk varētu kalpot par atskaites punktu pabalstu, pensiju un citu sociālās palīdzība pasākumu ieviešanai, rosina Labklājības ministrija.
Pēc ministrijas aprēķiniem un sagatavotās koncepcijas, šāds minimālais ienākumu līmenis vai nu no pašvaldības, vai no valsts budžeta, vai kombinējot abus finansējumus kopā, būs jānodrošina ikvienam iedzīvotājam, trešdien LNT raidījumā "900 sekundes" sacīja labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS).
"Tas būs pamats tālākiem aprēķiniem pabalstiem un neapliekamajiem minimumiem, kurus nu piedāvāsim citām ministrijām," sacīja Augulis. Jauni aprēķini par minimālā ienākuma līmeni bijuši nepieciešami, jo neviens no līdzšinējiem aplēstajiem vairs nav bijis sociāli ekonomiski pamatots.
Šāds valsts noteiktais minimums varētu stāties spēkā no 2017.gada 1.janvāra un tiktu pārrēķināts katru nākamo gadu.
Ministrs gan atzina, ka šāda jaunā kārtība no valsts budžeta papildus prasītu 190 - 260 miljonus eiro.
Labklājības ministrijas sagatavotā koncepcija nu apspriešanai tiks iesniegta valdībā. Tajā uzsvērts, ka zemais iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) neapliekamais minimums (75 eiro mēnesī) rada nabadzības slazdu, mazinot motivāciju strādāt par zemu atalgojumu.
Arī GMI līmenis (50 euro mēnesī) un pabalsts tā nodrošināšanai nemazina nabadzības risku trūcīgajiem iedzīvotājiem un nemotivē uzlabot savu situāciju, jo rada šķēršļus iesaistei nodarbinātībā un veicina nabadzības pārmantojamību.
Šobrīd nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu līmeņi vai nabadzības riska sliekšņi netiek noteikti, pamatojoties uz konkrētu aprēķina metodoloģiju. Tie drīzāk noteikti ņemot vērā valsts un pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī.
Līdz 2013.gadam Latvijā tika aprēķināti vai noteikti pieci minimālā ienākuma līmeņi vai nabadzības riska sliekšņi. Nacionālā līmenī normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu līmeņi nav noteikti, pamatojoties uz konkrētu aprēķina metodoloģiju. Tie drīzāk noteikti ņemot vērā valsts un pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī.
Turklāt nepastāv arī skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Tomēr tie dod iespēju personām kvalificēties dažādu pakalpojumu un pabalstu saņemšanai, piemēram, pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai, atvieglojumiem trūcīgajām personām dažādu pakalpojumu pieejamībai u.tml.
Savukārt, iztikas minimums un nabadzības riska slieksnis, kuri nav normatīvajos aktos definēti, tiek aprēķināti, pamatojoties uz konkrētu metodoloģiju, un tos pārsvarā izmanto statistiskiem nolūkiem, nevis palīdzības un atbalsta sniegšanai iedzīvotājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
