Atceros, ka vecāki tanī siltajā augusta dienā bija saposušies un ļoti satraukušies. Es pat nezināju, ka mums ir Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs, atceros vien to, ka man tās krāsas patika labāk nekā neļķu sarkanais ar jūru un dīvainajiem darba rīkiem stūrī.
Ja atmiņa mani neviļ, tad stāvējām kaut kur pie Ķekavas apļa. Atceros, ka atmosfēra bija dikti savāda un visur pulcējās cilvēki. Domāju, ka šī ir kārtējā pieaugušo ballīte taču šoreiz nebija klātu galdu, dejas vai iereibušu cilvēku. Vienīgi sveces, karogi un mangāļi, kuros dega malka, taču šašliku tā arī neviens necepa.
Man bija tas gods turēt "jauno" karogu. Sākumā to uztvēru par apgrūtinājumu, taču apkārtējo cilvēku uzmanība un laba vēlējumi man lika noprast, ka daru kaut ko labu un nozīmīgu. Galu galā – kas gan bērnu var iepriecināt vēl vairāk, kā uzmanības apliecinājumi no pieaugušajiem?
Kādu laiku pastāvēju, taču beigās bērna nemiers ņēma virsroku un sāku dauzīties ar apkārt stāvošajiem bērniem. Viss beidzās mierīgi un, ja pareizi atceros, tad pieaugušie vienā brīdī dziedāja Latvijas himnu "Dievs svētī Latviju" kā arī citas tautai tuvas dziesmas.
Iestājoties tumsai, devāmies mājās un jau nākamajā dienā cēlos ar apziņu, ka pēc nedēļas sāksies skola.
Bildē esmu redzams kopā ar savu mammu un trīs gadus jaunāko māsu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
