Latvietis ar latvisko dzīvesziņu - Žulijennuhums Kuļibaļi  (80)

Žuliens, kā viņu dēvē draugi, ļoti mīl un apbrīno savu dzimto pilsētu – Rīgu. Viņš nereti agros rītos dodas mazos ceļojumos pa kluso centru un klausās Johanu Sebastianu Bahu.

Lūdzu, pastāsti par sevi!

Esmu dzimis Latvijā. Pašlaik - vasarā - es ceļoju. Pēc kāda laika braukšu uz Parīzi un Šveici. Man šķiet, ir ļoti nepieciešams ik pa laikam izbraukt ārpus valsts, kurā dzīvo, robežām. Lai restartētu galvu, jo Latvija tomēr ir sasodīti depresīva. Pat ne vide, bet drīzāk saules trūkums - tas ir tas, kas man visvairāk šeit "sit pa nerviem".

Pavisam drīz atsāksies arī studijas - mācos LU Franču filoloģiju otrajā kursā.

Kāpēc izvēlējies tādu studiju virzienu?

Mana mamma ir latviete, bet mans tēvs nāk no Mali, tāpēc pati pirmā valoda, lai arī esmu dzimis Latvijā, man bija franču valoda. Arī uzsākot izglītību Latvijā, šīs spējas nebija iespējams nekā īpaši attīstīt, tāpēc nolēmu to darīt studiju laikā.

Tātad franču valoda ir tava dzimtā valoda; kādas ir tavas sajūtas par un ap Franciju?

Man ļoti patīk franču revolucionāri. Cilvēkos man patīk revolucionārs gars. Man ļoti patīk Francija. Tā ir tik miermīlīga, bet tajā pašā laikā tik trauksmaina. Tur visu laiku kaut kas notiek! Burbuļo! Nekad neviens ar notiekošo nav apmierināts, bet cilvēki tāpat dzer vīnu un mīlējas. (Smejas.)

Bet fināla punkts par labu franču valodas studijām bija Fransuāzas Sagānas "Esiet sveicinātas, skumjas!". Kad lasīju, man bija ļoti franciskas sajūtas. Un tās joprojām ir sajūtas, ko "ķeru".

Kura puse tevī dominē - franciskā vai latviskā?

Brīžiem es francisko nemaz nesaprotu. Viņiem ir tik daudz lietu, par kurām varētu "necepties", bet viņi "cepas" un "cepas". "Cepšanās" pēc. Tas ir arī raksturīgs arī latviešiem, bet tas ir kaut kas tāds, ko es nespēju pieņemt lielās devās. Francija ir interesanta, bet mana dzīves izjūta...

Vai esi pieņēmis kādu no pusēm vairāk par otru?

Es ikdienā nēsāju savu Nameja gredzenu un es zinu, ko mēs svinam Lāčplēša dienā - tā nav Lāčplēša dzimšanas diena.

Sev pašam es ļoti asociējos ar latvisko dzīvesziņu, piemēram, līdzīgi kā uz to skatījās Imants Ziedonis. Tomēr es uzskatu, ka esmu visnotaļ priviliģēts - pat, ja tas kādreiz mani grauza mans tautību un ādas krāsu sajaukums, citiem cilvēkiem nav tāda pacilājuma sajūtas, piemēram, dziedot Latvijas himnu.

Es esmu latvietis, bet, vai es esmu tāds, kuru kā latvieti pieņem lielākā daļa cilvēku šeit? Nē! Es tāds neesmu, un man to īsti arī nevajag.

Vai tava vizuālā atšķirīguma dēļ tev ir bijušas situācijas, kurās esi juties slikti?

Bērnībā. Pašlaik es dzīvoju patstāvīgi, neesmu atkarīgs ne no viena. Man apkārt ir tikai tie cilvēki, kurus izvēlos es pats. Lai arī vārds "brīvdomātājs" ir ļoti nolietots, tomēr es to šoreiz gribētu lietot tā labākajā nozīmē.

Man apkārt lielākoties ir tādi cilvēki, kuri nebaidās būt ārpus savas komforta zonas, pat tad, ja tas ir ļoti nepatīkami.

Manuprāt, būtu ļoti absurdi, ja mana ādas krāsa vai kāda līdzīga lieta par mani būtu problēma. Es izturos pret cilvēkiem labi un to pašu sagaidu arī attieksmē pret sevi. Pašlaik neko citu man arī nevajag.

Vai, tavuprāt, ir taisnība, ka bērni reizēm mēdz būt nežēlīgāki par pieaugušajiem?

Bērni ir ārpus laba vai ļauna. Nežēlīguma viņos nav. Viņi vienkārši eksperimentē - cenšas iztaustīt robežas. Manuprāt, šajā vecumā vecāki un sabiedrība patiešām var nospraust robežas.

Runājot par manu ādas krāsu - atceros, ka bērnībā, kad man vēl bija televizors mājās, es nevarēju skatīties filmas par melnādainajiem. Lai gan es zināju, ka tajās rādītie stereotipi ir tikai stereotipi, daudzi uzskatīja, ka tie visi ir patiesi. Arī citiem bērniem noteikti bija no šādām filmām radies priekšstats, kādam man būtu jābūt. Bet es tāds nebiju. Tas viss droši vien arī radīja konfliktu.

Atceros, ka bērnībā pazinu meiteni mulati, kura nevarēja izturēt sabiedrības spiedienu un nokrāsoja sevi ar baltu krītu. Es labi varu saprast to sajūtu - tu centies būt pēc iespējas normālāks, bet vēlamo tāpat nevari panākt, jo saproti, ka nevari mainīt savu galveno atšķirību - ādas krāsu, kuras dēļ visu laiku esi uzmanības centrā.

Kādas īpašības, tavuprāt, šāds sabiedrības spiediens cilvēkā izveido?

Sabiedrība pieprasa nebūt zaudētājam - piemēram, ja Ansis no Jelgavas sapīpējas "spaisu" un "izslēdzas" kaut kur krastmalā, viņš ir vienkārši upuris - jaunietis no nelabvēlīgas ģimenes vai vienkārši muļķis, kurš nesaprot, ko viņš dara.

Savukārt es šādā situācijā droši vien būtu tas pats muļķis, bet ļoti iespējams, es būtu narkotiku pārdevējs. Nespekulēšu, bet tas vien, ka es - melnādainais - tur būtu... Tā būtu sensācija.

Vai tev tas kaut kādā veidā ir palīdzējis dzīvē?

Dažiem tas dzīvē palīdz - daži iet uz "O!Kartes" akadēmiju vai piedalās "Eirovīzijas" nacionālajā atlasē. Un man ir liels prieks, ka šie cilvēki tā var strādāt ar šo savas dzīves aspektu, bet tas nav īsti man.

Kur tu pavadīji bērnību?

Bērnībā es dzīvoju Ķengaragā. Es neatceros diskomfortu vai atšķirību, tomēr jau tolaik es apzinājos: viņiem ir balta āda, bet man - brūna. Tiesa, tolaik man tas šķita pašsaprotami - kā gan es varētu būt pilnīgi balts, ja man ir brūns tētis?

Cilvēkiem, ar kuriem es tolaik kontaktējos, tas arī šķita tikpat pašsaprotami. Mēs bijām tikai bērni. Uzsākot skolas gaitas, viss mainījās. Atšķirība sāka kļūt jūtama, jo skolā nevarēja izvēlēties, kuri bērni ir apkārt. Tie vairs nebija kaimiņu bērni. Tie bija sveši cilvēki.

Skolas epizodes man ir dažādas - labas un ne tik labas, bet domāju, ka tā ir bijis katram bērnam. Tomēr uzbrukuma forma nemainījās ne pret mani, ne pret "resno meiteni Annu".

Smieklīgi, bet 8., 9. klasē, vidusskolā un pēc tās man nav bijušas problēmas ne ar vienu. Ja kādi saspīlējumi parādījās pie apvāršņa, tie tika ignorēti. Es vidusskolā nemaz nezināju, kā tas ir - kad ir īsts konflikts.

Bet ikdienā - ārpus skolas?

Jāņem vērā tas, ka man nepatīk atrasties cilvēku burzmā, ja vien tas nav kāds festivāls vai izstāde, vai cita vieta, kur atnākušajiem ir kopīgs mērķis. Man šķiet, ka burzmā cilvēki kļūst stulbāki. Līdz ar to man nav daudz iespēju konfliktsituācijām ikdienā. (Smaida.)

Protams, ir bijušas visdažādākās situācijas, piemēram, kāds nāk virsū un prasa: "Ko tu te vispār meklē?!" Bet tad visbiežāk virsū nācēju draugi viņus savāc. Es laikam esmu veiksmīgs cilvēks, bet tādus virsū nācējus man ir patiešām žēl - tie nav cilvēki ar augstu pašvērtējumu. Arī Rīgā ir vietas, uz kurām var iet, bet ir vietas...

Kuri pasākumi tev šķiet pievilcīgi?

Man ļoti patīk Senās mūzikas festivāls - īpaši koncerti Rundālē. Patīk "Positivus" un ļoti patīk Kapu svētki...

O! Pastāsti, lūdzu, vairāk!

Manuprāt, Kapu svētki atspoguļo latvisko dzīvesziņu, ko ļoti mīl daudzināt, bet man šķiet, ka vispār reti kāds saprot, ko tā nozīmē.

Ko tā, tavuprāt, nozīmē?

Iet uz priekšu. Tā lēni - kā nezālei. Ne līst, bet izturēt. Ar smaidu. Tā, manuprāt, ir īstā latviešu dzīvesziņa. Vēl saikne ar dabu. Nesen atgriezos no savas vecmāmiņas 88. jubilejas svinībām Bauskas rajonā - tur jūtama tāda mīlestība pret dabu un darbu...

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par laukos pavadīto laiku?

Bērnībā man lauki asociējās ar absolūtu brīvību. Tur nav jādomā par to, kāds izej no mājas uz veikalu. Tur uz veikalu var doties saplēstā kreklā, jo rezultāts nemainās - tu tāpat vienkārši esi nopircis maizi.

Laukos bija arī televizors, daudz grāmatu, bet šīs nodarbes šķita gandrīz vai amorālas - laukos šķita pareizi būt ārā. Tur bija lauki, pļavas, zvēri. Pat, ja nebija kas īpašs jādara, es varēju iet pa pļavu, vākt kaut kādas zāles un domāt par seniem dieviem, vienlaikus apdomājot tikko izlasīto "Harija Potera" sāgas grāmatu.

Manuprāt, lauki ir vieta, kur var vienkārši būt. Tur latviskā dzīvesziņa izpaužas visspilgtāk, ar uzsvaru uz indivīdu. Ja padomā - ir taču "Ziedonis un Visums", ne "Ziedonis Visumā". Mēs katrs esam mazais visums, nevis kolektīvā saime.

Lauki ir lieliska telpa, gan fiziski, gan emocionāli. Telpa pašam sev.