Angelīna Atarinova: es nespēju dzīvot mājā, kurā vairs nav mammas

Kādā brīdī man piepeši kļuva slikti, mani pārņēma milzīgs satraukums. Tad man sāka zvanīt klasesbiedrene. Viņa zvanīja ilgu laiku, bet es negribēju atbildēt, taču pēc kāda laika es saņēmos to izdarīt. Es dzirdēju viņu sakām: "Maxima sagruva!" un man pēkšņi viss iekšā tā kā sažņaudzās. Nezinu kādēļ, bet es uzreiz gāju uz mammas istabu, paņēmu rokās viņas šalli, kas tur stāvēja un sāku raudāt.

Pēc tam es nolēmu zvanīt tēvam. Viņš atbildēja "Es braucu ar taksometru", un es nodomāju: kādēļ viņš brauc ar taksometru, ja mamma viņam pirms vairāk nekā stundas aizbrauca pakaļ. Domas galvā sāka jaukties. Es iegāju portālā "Delfi", kurā jau tad bija atrodamas fotogrāfijas no traģēdijas notikuma vietas. Vienā no tām es ievēroju, ka stāvvietā atrodas mammas auto. Piezvanīju draudzenei un palūdzu, lai viņa atnāk man līdzi uz veikalu. Es vairākas reizes mēģināju mammu sazvanīt, atskanēja signāls, taču neviens neatbildēja. Es nodomāju, ka viņa ir atstājusi auto stāvvietā un iegāja citā veikalā, kur trokšņa dēļ nekas nebija dzirdams.

Vēlāk negadījuma vietā ieradās tētis, vectētiņš un vecmāmiņa, kuri mani aizveda prom, jo lija lietus un bija auksts... Mēs sēdējām mājās un raudājām. Šķiet, ka es dažu minūšu laikā sāku nosirmot. Nākamās divas dienas bija mokpilnas. Mēs bijām vecmāmiņas mājā, kad ieradās tētis. Viņš atnesa maisiņu, kurā atradās mammas rokassomiņa – tā bija slapja un oda pēc alkohola. Somiņā atradām betona gabaliņus. Es ļoti labi atceros lapiņu pie rokassomiņas, uz kuras bija rakstīts mammas vārds un skaitlis 63. Es vaicāju tētim, vai mammu atrada, un viņš atbildēja: "jā, atrada". Mēs visi uzreiz sapratām, kas ir noticis, bet es tikai vēlāk sāku apzināties, ka turpmāk vajadzēs dzīvot bez mammas.

Psihologs man teica: "Atkopšanās no šāda pārdzīvojuma notiek pakāpeniski, jāpārvar daudz šķēršļu, kad šķiet, ka grūtākais ir aiz muguras, viss var atgriezties". Es negribēju, lai manis dēļ tiek tērēta nauda, kuru izmaksāja "Maxima" pārstāvji. Man nav vajadzīga nauda par tuvo cilvēku, kurš mani audzināja.

Man ļoti palīdzēja radinieki un citi tuvie cilvēki, par spīti tam, ka mums visiem bija ļoti grūti, un katrs šīs grūtības pārvarēja kā spēja. Skolā man palīdzēja pedagogi un skolas biedri. Viņi man nodeva dāvanu no Nila Ušakova – dāvanu karti 300 eiro vērtībā. Es nodarbojos ar jāšanas sportu, tādēļ, izmantojot dāvanu karti, es nopirku jaunu jāšanas apģērbu... Kad jutos slikti, es devos uz stalli un sarunājos ar savu mīļāko zirgu. Ļoti žēl, ka zirgs tiks pārdots, jo tā uzturēšana ir pārāk dārga. Es saprotu, ka ir vajadzīgi materiālie līdzekļi, lai šādu dzīvnieku uzturētu, taču man ir ļoti žēl, ka nāksies atvadīties no drauga, kurš man palīdzēja pārdzīvot smagākos brīžus. Tieši mamma ierosināja sākt nodarboties ar jāšanas sportu, par ko es viņai esmu ļoti pateicīga.

Vai es šī gada laikā esmu mainījusies? Jā, es uzskatu, ka esmu ļoti mainījusies. Man arī iepriekš bija negants raksturiņš, taču tagad es varu kādam asi atcirst vai pateikt kaut ko rupju, pat ja zinu, ka tā darīt nevajadzētu. Šī gada notikumi ir padarījuši mani stiprāku, es gribu visu izlemt pati. Šo mācību gadu iesāku ne pārāk veiksmīgi, taču tagad esmu nākusi pie prāta. Tētis pat apsolīja man nopirkt zirgu, ja es labi mācīšos.

Mamma bija ļoti labsirdīgs cilvēks. Bija laiks, kad viņai vajadzēja strādāt piecos darbos un visu nest uz saviem pleciem, lai apgādātu ģimeni. Viņa bija grāmatvede un daudz laika pavadīja darbā, taču viņai vienmēr izdevās atrast laiku, ko pavadīt ar ģimeni. Mana mamma bija skaista, zilacaina blondīne. Viņa nekad nedusmojās, pāris minūtes pēc strīda viņa jau smaidīja. Viņa bija stingra, bet maiga. Spēcīga un sievišķīga.

Mammai ļoti patika dzīvnieki. Draudzene no Rēzeknes atveda kaķēnu: mātē uz to paskatījās, pasmaidīja un ļāva mums to paturēt. Pēc tam ģimenei pievienojās arī čivava šķirnes kucēns, tas bija slims un to vajadzēja aprūpēt, un mamma arī tam spēja atrast laiku.

Mamma bija ļoti stiprs cilvēks. Negribu pat domāt par to, ko viņai dzīves laikā nācās pārciest. Viņa bija cīnītāja un visu izdarīja līdz galam. Nevaru iedomāties šķēršļus, kurus viņa nevarēja pārvarēt...

Es ļoti mīlu un cienu savu ģimeni. Esmu pateicīga saviem tuviniekiem par visu, ko viņi manā labā darījuši. Šobrīd es dzīvoju pie vecmāmiņas, jo pēc mātes nāves vairs nespēju uzturēties mūsu dzīvoklī. Kad ieeju tajā un aizveru acis, es atceros, kur stāvēja mammas gulta un velosipēds, kur atradās viņas lietas. Atceros, kā mamma no rītiem cēlas, mazgāja matus, krāsojās un brokastoja. Šobrīd dzīvoklis ir tukšs, tajā vairs nav mammas.