Kādā brīdī man piepeši kļuva slikti, mani pārņēma milzīgs satraukums. Tad man sāka zvanīt klasesbiedrene. Viņa zvanīja ilgu laiku, bet es negribēju atbildēt, taču pēc kāda laika es saņēmos to izdarīt. Es dzirdēju viņu sakām: "Maxima sagruva!" un man pēkšņi viss iekšā tā kā sažņaudzās. Nezinu kādēļ, bet es uzreiz gāju uz mammas istabu, paņēmu rokās viņas šalli, kas tur stāvēja un sāku raudāt.
Pēc tam es nolēmu zvanīt tēvam. Viņš atbildēja "Es braucu ar taksometru", un es nodomāju: kādēļ viņš brauc ar taksometru, ja mamma viņam pirms vairāk nekā stundas aizbrauca pakaļ. Domas galvā sāka jaukties. Es iegāju portālā "Delfi", kurā jau tad bija atrodamas fotogrāfijas no traģēdijas notikuma vietas. Vienā no tām es ievēroju, ka stāvvietā atrodas mammas auto. Piezvanīju draudzenei un palūdzu, lai viņa atnāk man līdzi uz veikalu. Es vairākas reizes mēģināju mammu sazvanīt, atskanēja signāls, taču neviens neatbildēja. Es nodomāju, ka viņa ir atstājusi auto stāvvietā un iegāja citā veikalā, kur trokšņa dēļ nekas nebija dzirdams.