Filips Jesipenko: 21.novembris

Ir pagājis gads. Tā laikā manā dzīvē daudz kas ir mainījies, es esmu kļuvis par citu cilvēku. Tas iespējams izklausīsies dīvaini, bet es esmu kļuvis patriotiskāks. Es apzinos savu piederību šai valstij. Tagad es daudz vairāk uzticos citiem cilvēkiem un pieņemu viņus tādus kādi viņi ir, taču šī gada laikā manu draugu loks ir manāmi sarucis. Ar laiku es sapratu, kuri patiešām ir mani draugi un kuri tikai izliekas, ka ir laipni, un bārstās ar banāliem izteikumiem.

Es esmu sācis vairāk cienīt vārda spēku. Agrāk es varēju kaut ko apsolīt un neizpildīt solījumus, es to pat nepārdzīvoju, vienkārši izdomāju kādu aizbildinājumu. Mēs bieži mētājamies ar vārdiem. Sakām: "Lai veicas!" pat tad, ja mums ir pilnīgi vienalga. Vaicājam: "Kā iet?" un nereti pat negaidām atbildi. Pasaule ir tik nepastāvīga un trauksmaina. Ir jāapzinās katra vārda nozīme, mēs nedrīkstam mētāties ar solījumiem.

Šī gada laikā esmu kļuvis daudz atvērtāks. Esmu pārstājis baidīties būt tāds, kāds esmu. Esmu pārstājis bēgt un slēpties no dzīves. Pārstājis būt egoistisks un censties gūt labumu tikai sev. Esmu sācis mīlēt dzīvi. Esmu kļuvis par reālistu, bet neesmu pārstājis ticēt Dievam.

Vai es atceros 2013. gada 21. novembri? Tā bija parasta diena. Es atgriezos mājās no skolas un apsēdos pie datora, lai pildītu mājasdarbus. Mamma un tētis nebija mājās un es nezināju, kur viņi ir. Pamanīju, ka abi ir atstājuši mājās savus mobilos telefonus un atslēgu saišķi. Es domāju, ka viņi visticamāk nolēmuši ieiet veikalā, taču viņi ļoti ilgu laiku neatgriezās mājās.

Kādā brīdī gar logu viena pēc otras garām aizdrāzās mašīnas ar ieslēgtām bākugunīm. Paskatījos pa logu un pamanīju, ka mašīnas apstājas ap to vietu, kur atrodas "Maxima". Man uz brīdi prātā ienāca doma, ka mamma ar tēti varētu būt tur, bet es centos šo domu aizgaiņāt. Tas bija tāds kā pašapmāns, kas rodas, kad jūtam, ka ir noticis kas nelabojams, bet mēs negribam par to domāt. Tad sāka atskanēt telefona zvani. Visi gribēja noskaidrot, kā mums klājas, vai mēs esam dzīvi un veseli, bet es nezināju, ko viņiem atbildēt, jo vecāki joprojām nebija atgriezušies. Ziņās es izlasīju, ka veikalā ir noticis nogruvums un visu, laiku domāju tikai par vienu: mamma un tētis tur būt nevarēja, viņi taču varēja doties uz citu veikalu. Pat iedomājos, ka viņi nolēmuši pie kāda pārnakšņot.

Ziņās dzirdēju, ka šajā negadījumā daudzi gājuši bojā, un ir daudz cietušo, bet es centos sev iestāstīt, ka manu vecāku tur nav, lai gan dziļi sirdī jutu, ka viņi vairs neatgriezīsies. Es gaidīju un gaidīju līdz nolēmu iet gulēt.

Aptuveni trijos naktī atskanēja durvju zvans. Es nodomāju, ka pie durvīm stāv vecāki, prātā ienāca doma" ja viņi ir aizmirsuši mājās savus mobilos telefonus, tad iespējams, ka viņi ir pazaudējuši atslēgas un netiek dzīvoklī. Kad piegāju pie dzīvokļa durvīm, pie tām jau stāvēja divi policisti. Tas bija briesmīgākais brīdis manā dzīvē, šķiet, ka nekas briesmīgāks vairs nav iedomājams. Viens no policistiem man vaicāja: "Vai šeit dzīvoja Mihails Jesipenko? Un tad man viss bija skaidrs...

Man palūdza paņemt līdzi manus un vecāku personu apliecinošos dokumentus, un es tiku aizvests līdz veikalam. Tur atradās teltis, kurās strādāja policija un kur tika nogādāti bojā gājušie, lai noskaidrotu viņu identitātes. Mans tētis bija viens no pirmajiem, kura identitāte tika noskaidrota, jo viņš bija pieradis sev līdzi nēsāt dokumentus. Tas, kas tur notika, atgādināja 11. septembra notikumu attēlus: glābēji skrien pa gruvešiem un kliedz, turpat blakus pilnā gatavībā stāv mediķi, visapkārt putekļi, dūmi un haoss. 

Kad tika pārbaudīti mani dokumenti un noskaidrots, ka man ir tikai 14 gadu, tika nolemts nevest mani atpazīt mirušos, tā vietā tika atvests psihologs un sociālais darbinieks, un pēc tam es tiku nogādāts mājās. Man palūdza sazināties ar kādu no radiniekiem, bet man vairs gandrīz neviena nav. Varēju sazvanīt vectētiņu Juru, kurš, kā man šķita, atradās Sanktpēterburgā, bet izrādījās, ka viņš ir Rīgā.

Vēlētos piebilst, ka daļu tās traģiskās nakts ar mani kopā pavadīja policijas virsnieks, kurš mani atbalstīja nevis tādēļ, ka tas bija viņa darba pienākums, bet gan tādēļ, ka tas bija cilvēcīgi. Viņam tas nebija jādara, bet viņš man ļoti palīdzēja pārdzīvot tos grūtos brīžus. Es joprojām viņam par šādu rīcību esmu ļoti pateicīgs.

Kad es policijas pārstāvjiem vaicāju, vai ir atrasta mana mamma, informācija par to, ka viņa varētu būt starp bojā gājušajiem vēl nebija pieejama. Es domāju, ka mamma ir guvusi savainojumus, bet viņa tiks glābta, taču vēlāk mums paziņoja, ka arī mamma ir gājusi bojā.

Mani vecāki bija ļoti saderīgs pāris, viņi vienmēr un visur bija kopā. Atceros, kā viņi vienmēr staigāja sadevušies rokās. Visticamāk, tas tā bija arī tajā dienā: viņi saposās un kopā devās uz veikalu. Vienmēr un visur kopā līdz pēdējam brīdim.

Agrāk es domāju, ka dzīvot kopā ar vecākiem ir lieliski. Daudzi bērni, tāpat kā es, esot ciemos pie kāda vai apmeklējot sabiedriskus pasākumus – nemaz neciena savus vecākus, neciena to, ka vecāki cenšas par viņiem gādāt, neraugoties uz to, kā izpaužas viņu gādība. Tagad man ir atlikušas vien jaukās atmiņas par vecākiem un vēlme viņus nekad neaizmirst. Atlicis nepiepildāms sapnis – redzēt vecākus savās kāzās. Vēlos, lai vecāki priecājas par maniem sasniegumiem, pārdzīvo par manām neveiksmēm, lai viņi ir kopā ar mani, sēž man blakus un skatās man acīs. Es saprotu, ka tas nav iespējams. Jā, dzīve turpinās, bet mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš.