Foto: F64
Iespējams, jūs būsiet pārsteigti, taču mēs gaidījām šo dienu. Divu – trīs nedēļu laikā mēs no biroja vērojām, kā ik dienu lielas kravas automašīnas veda milzīgus maisus (aptuveni metrs reiz metrs) ar zemi, kas tika izkrauti un novietoti tieši uz veikala jumta. To visu vēl appludināja lietus. Mēs bieži vien pieķērām sevi domājot: kad tas viss sabruks? Tas ir skumji, taču mūs nepameta doma, ka tas ir tikai un vienīgi laika jautājums.

Tovakar mēs sēdējām mūsu biroja augšējā stāvā (birojs atrodas Priedaines ielā, tieši pretim "Maxima"). Vienā momentā es izdzirdēju dārdoņu, padomāju, ka droši vien no kravas automašīnas izkritis kaut kāds konteiners. Tobrīd runāju caurs "Skype" ar dēlu, kurš tobrīd atradās Drēzdenē. Dažās minūtēs es viņam pastāstīju, kas noticis ar veikalu. Taču no viņa es uzzināju par traģēdiju, lai gan atrados no tās vien aptuveni 100 metru attālumā.

Mēs izgājām no biroja tajā vakarā un tur neatgriezāmies, jo centāmies palīdzēt cietušajiem. Divas dienas mans birojs bija kļuvis par kaut ko līdzīgu preses štābam: šeit žurnālisti sildījās, rakstīja rakstus un darbam izmantoja internetu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!