Jens Hofmans: neapzināti mēs gaidījām šo dienu

Tovakar mēs sēdējām mūsu biroja augšējā stāvā (birojs atrodas Priedaines ielā, tieši pretim "Maxima"). Vienā momentā es izdzirdēju dārdoņu, padomāju, ka droši vien no kravas automašīnas izkritis kaut kāds konteiners. Tobrīd runāju caurs "Skype" ar dēlu, kurš tobrīd atradās Drēzdenē. Dažās minūtēs es viņam pastāstīju, kas noticis ar veikalu. Taču no viņa es uzzināju par traģēdiju, lai gan atrados no tās vien aptuveni 100 metru attālumā.

Mēs izgājām no biroja tajā vakarā un tur neatgriezāmies, jo centāmies palīdzēt cietušajiem. Divas dienas mans birojs bija kļuvis par kaut ko līdzīgu preses štābam: šeit žurnālisti sildījās, rakstīja rakstus un darbam izmantoja internetu.

Pirmajās stundās mēs bijām šoka stāvoklī. Turklāt, mēs nezinājām, ko darīt, un, ne tikai mēs, bet arī paši glābēji un policisti, kuri pirmie bija ieradušies notikuma vietā. Viņi nezināja, ar ko sākt. Skaidrs, ka neviens tādam notikumam nebija gatavs. Kamēr nonāca līdz atbildīgo dienestu darba koordinēšanu, traģēdijas vietā notika, kā es mēdzu teikt "Brauna molekulu kustība".

Lai glābēju, policistu un mediķu darbības sistematizētu, bija nepieciešamas vairākas stundas.

Mēs jau uzdevām jautājumu: "Vai tiesa, ka pirmajās traģēdijas stundās no drupām bija dzirdami mobilo telefonu zvani un vaidi?". Es jums godīgi pateikšu: tajā dārdoņā un troksnī neko nevarēja sadzirdēt. Tās drīzāk bija emocijas.

Ziniet, pie manis uz darbu vajadzēja atnākt meitenei – mana drauga bijušajai klasesbiedrenei. Tajā dienā zem "Maxima" drupām gāja bojā viņas mamma. Galu galā meitene atrada darbu mūsu birojā. Taču es visu laiku domāju: cik ilgi viņai pietiks spēka un izturības, lai katru dienu redzētu vietu, uz kurieni devās un no kurienes neatgriezās viņas mamma? Ilgi viņa neizturēja, jo emocionāli ko tādu pārdzīvot var reti kurš.

Pats es šajā veikalā iegriezos reti, jo man tas nezinu kāpēc nepatika. Tur gāja mana sieva un katru rītu turp devās arī kolēģe. Iedomājieties, rajons mums ir ļoti maziņš, viss ir ļoti kompakti, visi viens otru pazīst. Visiem šajā traģēdijā kāds vai nu gāja bojā vai cieta: vecāki, radinieki, kaimiņi, darba kolēģi, labākie draugi. Nepārspīlēšu, sakot, ka nelaime tajās dienās ienāca katrā mājā, katrā mūsu kvartāla dzīvoklī.

Pirmajos mēnešos pēc traģēdijas mēs varējām vien skumji nolūkoties tajā, cik ilgi velkas izmeklēšana. Mēs negrasījāmies traucēt policijai un, vēl jo vairāk, mācīt viņus, kā vajag izmeklēt lietu. Taču, redzot situāciju, mēs visi saprotam, ka vainīgos neatradīs un nesodīs. Tāpēc, ka šeit nav runa par vienu cilvēku, bet gan par veselu sistēmu.

Kā sodīs tos, kuri savulaik mainīja Būvniecības likumu, kas ļāva notikt šādai traģēdijai ar 54 upuriem? Šobrīd atkal grasās mainīt likumus, lai atgrieztu situāciju iepriekšējā stāvoklī. Taču sistēmu, diemžēl, neviens nesodīs. Ziniet, es pat nebrīnīšos, ja starp cietušajiem beigu beigās izrādīsies arī pati "Maxima". Tas ir absurds, taču es šādu situāciju neizslēdzu.

Pēc traģēdijas radās doma veidot biedrību, kas palīdzētu traģēdijas upuriem. Es šai organizācijai, biedrībai "Zolitūde 21.11." piedāvāju telpas ikmēneša sapulcēm. Pateicoties Regīnai Ločmelei – Luņovai, organizācija patiešām sniedz visjaudīgāko palīdzību tiem, kuri zaudējuši radiniekus un tuviniekus. Tagad biedrība jau ieguvusi labdarības organizācijas statusu.

Viena no organizācijas iniciatīvām – izveidot "Maxima" jumta iegruvuma vietā memoriālu bojāgājušajiem. Tomēr viss nav tik vienkārši: zeme ir sveša, par visu nepieciešams vienoties. Pagaidām tur aiz žoga ir tikai sarkofāgs: ar jumtu pārsegta grīda un iekonservēta pazemes stāvvieta.
Vai kaut kas gada laikā ir mainījies? Ieejot lielā veikalā, es tagad visu laiku neapzināti pārbaudu konstrukcijas, kas ir virs manis. Tas notiek automātiski. Es saprotu, ka tas ir muļķīgi, jo cik daudz mēs paši spējam būt kompetenti un tikt skaidrībā ar būvniecības niansēm? Mēs nevaram ar savām pašmācības ceļā iegūtajām zināšanām novērtēt riska pakāpi. Taču, ikreiz ieejot veikalā, es parasti apskatu griestus".

* Jens Hofmans, uzņēmējs, kurš palīdzēja zem drupām cietušajiem, biedrībai "Zolitūde 20.11." piedāvājis ofisa telpas.