Bijušais tiesu izpildītājs Taraneks ECT uzvar Latviju  (41)

Aivars Taraneks ECT sūdzējās par to, ka, tiesībsargājošās iestādes uzkūdīja viņu uz kukuļņemšanu, kā arī apgalvoja, ka viņš ticis notiesāts uz prettiesiski iegūtu pierādījumu pamata, kas padarīja visu kriminālprocesu kopumā par netaisnīgu. Tāpat viņš sūdzējās par diktofona izmantošanu slepenai viņa sarunu ierakstīšanai, kā arī apgalvoja, ka kratīšana viņa darba vietā nenotika saskaņā ar likumu.

Taraneks lūdza ECT piespriest morālo kompensāciju, neprecizējot konkrētu summu.  ECT piesprieda Latvijai maksāt Taranekam 9000 eiro morālo kompensāciju apmērā.

Kā norāda ĀM, 1974.gadā dzimušo Taraneku, kurš tajā laikā bija Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesu izpildītāju kantora vecākais tiesu izpildītājs, 2001.gada decembrī uz aizdomu pamata par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu aizturēja Valsts policijas Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroja darbinieki.

Taraneku aizturēja pēc tam, kad tiesībsargājošajās iestādēs ar iesniegumu par iespējamo kukuļņemšanu bija vērsušies vairāki uzņēmēji, apgalvojot, ka Taraneka pārraudzīto izpildes lietu ietvaros no viņiem ir pieprasītas acīmredzami nepamatotas naudas summas.

Prokurora akceptētā operatīvā eksperimenta laikā uzņēmēji policijas darbinieku izsniegtajā diktofonā ierakstīja vairākas sarunas ar Taraneku, kā arī nodeva viņam aploksni, kurā atradās ķīmiski iezīmēta nauda 500 latu apmērā. Uzreiz pēc operatīvā eksperimenta pabeigšanas, Taraneku aizturēja viņa darba kabinetā, izņemot, arī ķīmiski iezīmētās banknotes, kuru pēdas vēlāk tika konstatētas uz viņa rokām.

2005. gada martā Rīgas apgabaltiesa atzina Taraneku par vainīgu kukuļņemšanā atbildību pastiprinošos apstākļos un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, un notiesāja ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Gan apelācijas, gan kasācijas instances atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu.

Kā informē ĀM, ECT vienbalsīgi noraidīja Taraneka sūdzību par kriminālprocesā iegūto pierādījumu tiesiskumu. ECT secināja, ka kriminālprocesā tika pienācīgā kārtā ievērotas aizstāvības intereses, proti, nacionālās tiesas ar tiesu ekspertīzes palīdzību bija pārbaudījušas iesniedzēja apgalvojumus par iespējamo pierādījumu viltošanu, un šie Taraneka apgalvojumi neguva apstiprinājumu. Taranekam arī bija nodrošinātas tiesības pārbaudīt citu pret viņu vērsto pierādījumu tiesiskumu un apstrīdēt to pieļaujamību, ko Taraneks gan nebija izdarījis. Tādēļ  ECT secināja, ka viņa notiesāšanā izmantotie pierādījumi nebija prettiesiski.

Vērtējot, vai Taraneka gadījumā tiesībsargājošo iestāžu rīcību varēja uzskatīt par uzkūdīšanu, ECT norādīja, ka lietas materiālos nebija norādes par viņa iepriekšējām sodāmībām vai citiem apstākļiem, kas liecinātu par viņa iespējamām pretlikumīgām darbībām.

ECT atzīmēja, ka cietušie uzņēmēji ļoti aktīvi centās sazināties ar Taraneku gan telefoniski, gan personīgi, un visas sarunas tika ierakstītas diktofonā. Turklāt neilgi pirms tiesu izpildītāja aizturēšanas, viens no cietušajiem uzstāja uz personisku tikšanos, lai varētu nodot viņam iezīmēto naudu. Rezultātā ECT secināja, ka Taraneka apgalvojumi par iespējamo uzkūdīšanu nebija acīmredzami nepamatoti, tādēļ nacionālajām tiesām krimināllietas iztiesāšanas laikā bija jāizvērtē, vai nav notikusi provokācija. Tomēr vienīgā instance, kas reaģēja uz sūdzību par uzkūdīšanu, bija Augstākās tiesas Senāts, kura sniegtā argumentācija, noraidot šo sūdzību, bija ļoti lakoniska un īsa. Tiesa arī norādīja, ka, neskatoties uz iesniedzēja visnotaļ pamatotajām sūdzībām, neviena nacionālo tiesu instance nebija iedziļinājusies jautājumā, vai Taraneks būtu izdarījis noziedzīgo nodarījumu, ja nebūtu tiesībsargājošo iestāžu iesaistīšanās. Tādēļ ECT konstatēja konvencijas pārkāpumu.

Tiesa arī vienbalsīgi secināja, ka veids, kādā diktofonā tika ierakstītas iesniedzēja telefonsarunas un privātās sarunas, bija uzskatāms par pārkāpumu.

Lai gan vairākas Operatīvās darbības likuma normas pieļauj sarunu fiksēšanu, tomēr nacionālo iestāžu starpā nebija vienprātības par iesniedzēja gadījumam piemērojamo tiesisko regulējumu. ECT vēlreiz atkārtoja savā judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, proti, gadījumiem, kad ir atļauta iejaukšanās personas pamattiesībās, ir jābūt strikti un skaidri noteiktiem likumā, tā izslēdzot jebkāda veida patvaļas iespēju.

Vērtējot notikumu laikā spēkā esošās Operatīvās darbības likuma normas, ECT secināja, ka sarunu slepenu fiksēšanu varēja atļaut tiesībsargājošās iestādes priekšnieks, un šādu atļauju nebija nepieciešams noformēt rakstveidā. ECT vērtējumā, šāda pieeja neatbilda tiesiskas valsts pamatprincipiem, jo deva tiesībsargājošām iestādēm neierobežotas un praksē nekontrolētas pilnvaras iejaukties personu pamattiesībās. Tādēļ ECT konstatēja konvencijas pārkāpumu.

Vērtējot Taraneka sūdzību par viņa darba vietā veiktās kratīšanas pamatotību, ECT atzīmēja, ka tā tika veikta steidzamā kārtā un to sankcionēja prokurors. Pieļaujot, ka atsevišķos gadījumos, kratīšanas steidzamībai patiešām var būt objektīva nepieciešamība, ECT tomēr vēlreiz uzsvēra tiesas pēckontroles kā būtiska pamattiesību aizsardzības mehānisma nepieciešamību. Tomēr notikumu brīdī spēkā esošās Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normas paredzēja tikai tiesneša „informēšanu" par jau notikušās kratīšanas faktu, kas ECT ieskatā nenodrošināja pienācīgu personas tiesību aizsardzību. Tādēļ ECT secināja, ka iejaukšanās Taraneka privātajā dzīvē, veicot kratīšanu viņa darba vietā, nebija notikusi saskaņā ar likumu.