'Delfi' intervija ar izglītības ministri: par budžeta cīņām, svešvalodām augstskolās un populistiskiem likumiem  (109)

Kāda, jūsuprāt, ir svarīgākā reforma, kas šobrīd nepieciešama augstākajā izglītībā?

Domāju, ka aizvadītājā valdības posmā ir izdarīti ļoti pareizi soļi augstākās izglītības sakārtošanas virzienā. Tāpēc tagad ir ļoti svarīgi īstenot jau iepriekšējo ministru laikā iesāktās ieceres.

Ļoti svarīgs aspekts ir mūsu spēja izveidot patiešām kvalitatīvu un starptautiski atzītu vietējo augstākās izglītības novērtēšanas sistēmu. Ir būtiski saprast, vai tie kritēriji, kurus mēs izraudzīsimies augstākās izglītības novērtēšanai, patiesi ir tādi, kas veicina sistēmas konkurētspēju, veicina universitāšu un zinātnisko centru sadarbību, kā arī attīsta pētniecību un inovācijas. Rezumējot - mana izpratne par darāmajiem darbiem ir iesākto reformu kārtīgs turpinājums.

Runājot par šo sistēmas vērtēšanu - tikko kā pieņemtie grozījumi Augstskolu likumā paredz, ka turpmāk šo funkciju nodrošinās Akadēmiskās informācijas centrs (AIC). Vai ideja par neitrālu starptautisku novērtētāju ir aizmirsta pavisam?

Šobrīd jāsaka, ka lēmums ir pieņemts. Diez vai tagad būtu lietderīgi, runājot par starptautisko novērtētāju, koncentrēties uz domām par to, kā būtu, ja būtu. Tagad jādomā par to, lai AIC būtu starptautiski atzīts un lai tas ar savu darbību pierādītu profesionalitāti un neitralitāti.  Sagaidām, ka AIC savā darbā iesaistīs starptautisku ekspertīzi.

Trešdien pieņemts budžets. Runājot par augstāko izglītību, raksturojiet kā jūs aizstāvējāt nozares intereses?

Es esmu situācijā, kurā neviens vairs īsti negrib dzīvot pa vecam. Paralēli ir pieprasījums no valdības risināt samilzušas problēmas galvenokārt attiecībā pret sistēmas efektivitāti. Kopējais uzstādījums un konteksts ir, ka izglītības sistēmā tiek ieguldīts līdzekļu apjoms, kas ir vidējais rādītājs Eiropas Savienības (ES) līmenī.

Savukārt valdības retorika budžeta veidošanā bija - ir ieguldīta nauda sistēmā, bet jūs tāpat visu laiku esat neapmierināti, un mums tas ir apnicis. Tagad parādiet savas spējas sakārtot sistēmu. Tad, kad tas būs paveikts, tad iedosim vairāk naudas.

Tajā pašā laikā šogad publicētajā Pasaules bankas pētījumā minēts, ka viens no lielākajiem šķēršļiem, kas liedz sakārtot Latvijas augstākās izglītības sistēmu, ir tieši finansējuma trūkums...

Kad runājam par augstāko izglītību un zinātni, tad finansējums pilnīgi noteikti ir nepietiekams. Likumu kontekstā mēs nespējam pildīt pašu pieņemtos likumus, lai nodrošinātu finansējuma pieaugumu.

Saeimas izglītības komisija piedāvāja Augstskolu likumā paredzēto 0,25% finansējuma pieauguma neiespējamību risināt, aprēķinot, kāds būs reālais pieaugums 2015.gadā un šo pašu pieaugumu tad mākslīgi noteikt par nākamā gada reālo finansējuma pieaugumu. Vai šo pieeju atbalstāt un vai esat izrēķinājuši, kāds tad īsti šis reālais pieaugums šobrīd varētu būt?

Komisija tikai pirms kādas nedēļas lūdza mums šos aprēķinus veikt, tik īsā laikā vēl neesam paguvuši.

Runājot par komisijas priekšlikumu, jāsaka, ka šis noteikti nedrīkst būt administratīvs lēmums, tas ir konceptuāls jautājums - kā mēs kā valsts redzam izglītības un zinātnes lomu valsts konkurētspējā un attīstībā. Atteikties no paredzētā finansējuma palielināšanas... Tas filozofiski ir ļoti riskants variants.

Ja mēs raugāmies no nākamā gada Eiropas Savienības (ES) prezidentūras perspektīvas, Eiropā tieši tiek runāts par izglītības lomu valsts konkurētspējā. Tiek plānots nopietni sēsties pie viena galda ar finanšu un ekonomikas ministrijām, lai runātu par izglītību kā absolūti nepieciešamu investīciju objektu. Līdz ar to jāsaprot, ka šī nav tikai vieglprātīga spēlēšanās ar skaitļiem, domājot, kur varētu samazināt kādus procentus.

Tas nozīmē, ka mēs atstājam likumā paredzēto 0,25% finansējuma pieaugumu valsts augstskolām, labi apzinādamies, ka likums netiks izpildīts?

Pirmkārt, nav jāpieņem populistiski likumi, par kuriem jau pieņemšanas brīdī ir skaidrs, ka tos nebūs iespējams īstenot. Tik pat populistiski būtu māt ar galvu un teikt "ai, ai, ai, mums ir maza fiskālā telpa un neko nevaram atļauties". Tas, ko es saku, ir - šos pārejas noteikumus nedrīkst pieņemt sasteigti, neņemot vērā to, kādu mēs redzam izglītības lomu valsts attīstības politikā.

Trešdien, pieņemot budžetu, kad runa bija par izglītības jautājumiem, tribīnē nekāpa jūs ministres amatam izvirzījušās frakcijas pārstāvji, bet gan "Saskaņa" no opozīcijas rindām... Kāpēc viņi vienīgie piedāvāja diskusiju par augstākās izglītības jautājumiem, kur tajā laikā bija "Vienotība"?

Budžeta pieņemšanas procesā bija ļoti daudz diskusiju par to, ko ir un ko nav iespējams paveikt. IZM jauno politikas iniciatīvu pieprasījumos iesniedza tāmi par 110 miljoniem eiro, un nevarētu teikt, ka sarakstā bija kāda iniciatīva, kura tur atradās, jo vienkārši vajadzēja ierakstīt. Diemžēl budžeta veidošanas procesā tas rezultāts, ko panācām, bija krietni mazāks.

Tas ir rezultāts arī tam, ka valdība ir skaidri izteikusi prioritātes nākamā gada budžetā. Paldies citām partijām par atbalstu, bet šobrīd varu tikai pateikt, ka ceru, ka tas tā arī turpināsies.

Valdības deklarācijas 38. punktā teikts: "Izstrādāsim augstākās izglītības un zinātnes finansēšanas plānu, lai pakāpeniski sasniegtu normatīvajos aktos noteikto finansējuma apmēru." Kā ar šo plānu šobrīd sokas, cik tālu esat tikuši?

Plāns šobrīd tiek gatavots, tas tiks pabeigts nākamā gada janvārī. Šobrīd jau ir budžetā piešķirts finansējums, lai segtu jauna augstākās izglītības finansēšanas modeļa ieviešanu. Plāns paredz, ka finansējums augstskolām tiek piešķirts ne tikai pēc studentu skaita, bet gan, piemēram, arī pēc pētniecības potenciāla augstskolā.

Iedomājaties, ka amatā esat pavadījusi jau četrus gadus. Kādai pēc šī laika būtu jāizskatās augstākās izglītības sistēmai?

Tā ir sistēma, kur sekmīgi sadarbojas universitātes, zinātniskie institūti un uzņēmēji. Mums ir veiksmīgi nozares sadarbības piemēri, kurus varētu prezentēt ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski. Tā ir sadarbība, kura jau nesusi arī pirmo finansiālo atdevi. Paralēli mums pastāv kvalitatīva augstākās izglītības daļa, kura nav tieši saistīta ar uzņēmējdarbību. Visas Latvijas augstākās izglītības atpazīstamība ir pieaugusi starptautiskā līmenī. Latvija studē arvien vairāk studentu no citām valstīm.

Tāpat Latvijai ir izveidojusies labāka sadarbība ar starptautiski atzītām universitātēm. Latvijas pasniedzēji piedāvā savu ekspertīzi ārzemēs, savukārt pie mums brauc ārzemju mācībspēki. Es redzu, ka augstākās izglītības sistēma ir ekspertīzes avots ne tikai valsts vajadzībām, bet arī starptautiskajā sfērā.

Šobrīd piesaistīt ārzemju mācībspēkus mums traucē likums, kurš nosaka, ka pasniedzējiem obligāti jāpārzina valsts valoda...

Uzskatu, ka šī norma noteikti ir diskutējama un pārskatāma. Es neticu augstākās izglītības konkurētspējai, ja tā ir ierobežota vienas valsts ietvaros.

Tāpat grūti piesaistīt arī ārvalstu studentus, ja tiem netiek sniegta iespēja savus bakalaura un maģistra noslēguma darbus rakstīt kādā no svešvalodām. Jūs būtu ar mieru runāt arī par šīs normas maiņu?

Varam atkal atgriezties pie mērķa. Ja mērķis ir konkurētspēja un starptautiska sadarbība, tad jāraugās uz visiem potenciāli iespējamajiem tehniskajiem risinājumiem, kas tad mums īsti būtu pašreizējā sistēmā jāmaina. Ja mums ir skaidrs mērķis, tad tehniskie risinājumi ir pakārtoti.

Šīs idejas kritiķi norādījuši, ka, paplašinot svešvalodu klātesamību augstākajā izglītībā, mēs aizmirsīsim, kā jākopj Latvijas zinātne un izglītība latviešu valodā, tas novedīšot pie mūsu kultūras vājināšanās. Jūs tas nesatrauc?

Riski noteikti pastāv, bet es nedomāju, ka šie riski ir tik nozīmīgi, lai tos pretstatītu valsts konkurētspējai. Un šobrīd es neredzu, kā mūsu augstākās izglītības sistēma var būt konkurētspējīga, paliekot tikai latviešu valodās vidē.

Vai jūsu vīzijā arī redzams, ka tiek samazināts augstskolu skaits?

Manuprāt, augstskolu skaita samazināšana nevar būt pašmērķis. Jautājums šajā kontekstā ir, vai visās šajās augstskolās mēs patiesi nodrošinām kvalitatīvu izglītību. Uz šo jautājumu palīdzēs atbildēt jaunā vērtēšanas sistēma, kuru nodrošinās AIC.

Ko jūs sakāt par augstskolu pārvaldības modeļa maiņas ideju, kura paredz, ka vajadzētu pāriet no senāta sistēmas uz augstskolu padomēm?

Cik atceros, ideja parādījās [bijušā izglītības ministra Roberta] Ķīļa kunga laikā. Es neesmu apsvērusi iespēju šo ideju attīstīt. Jau šobrīd vairums augstskolu savās pārvaldības struktūrās ir iekļāvuši gan absolventus,  gan uzņēmējus. Šim lēmumam par pārvaldības modeļiem ir jāpaliek pašu augstskolu rokās.

Sarunā minējāt, ka izglītības sistēmā neviens vairs negrib "dzīvot pa vecam". Kad viens no jūsu priekšgājējiem Roberts Ķīlis piedāvāja šo "dzīvošanu pa vecam" izmainīt, īsti labi tas viņam nebeidzās...

Pārmaiņas - kardinālas vai vienkāršas - nevar būt mērķis. Pārmaiņu process ir mērķa sastāvdaļa. Daļa no problēmas dzīvošanā pa vecam ir problēmas definējums, jo, ja mēs raugāmies no izmaksu konteksta, tad būs viens problēmas definējums, ja raugāmies no kvalitātes, tad pavisam cits. Ja raugāmies no izglītības pieejamības skatupunkta, tad tas ir vēl trešais problēmas definējums.

Izaicinājums ir, kā vienoties par šo problēmu prioritātēm, apzinoties, ka svarīgas ir visas trīs nosauktās komponentes - kvalitāte, pieejamība un izmaksu efektivitāte. Ir konkrēti risinājumi problēmām, ja ir ļoti daudz vai pietiekami daudz naudas, bet risinājumi, kas jāievieš, ja ir ļoti maz naudas, ir pavisam citi.

Es neticu, ka ir iespējamas ilgtermiņa pārmaiņas, ja tās nesaprot un nepieņem liela iesaistīto nozares cilvēku daļa. Ja man ir jāizvēlas starp ātrām un, iespējams, efektīvām, bet kārtīgi neapspriestām pārmaiņām vai lēnākām, bet kārtīgi pārdomātām, tad es noteikti izvēlos otru.