Kristieši var iet politikā un viņiem jāiet. Cits jautājums, vai garīdznieki var iet politikā, vai viņiem vajag kļūt par politiķiem, retoriski vaicāja Vanags.
Baznīcai būtu jāuzmanās kļūt par atbalstītāju vienam konkrētam politiskam spēkam. Pat, ja partija pozicionēsies kā kristīgā partija, viņa nenodarbosies tikai ar kristīgām vai reliģiskām lietām. Var gadīties, ka, darot citas lietas, tas rezultāts nav tāds, kas varētu iepriecināt sabiedrību, skaidroja arhibīskaps, piebilstot, ka, "ja baznīca "sasienas" ar vienu politisko spēku, tas var bēdīgi beigties".
Vanags norādīja, ka baznīcām nevajadzētu aģitēt par konkrētām partijām, jo baznīcas draudžu locekļi ir dažādu politisko partiju atbalstītāji. Ja mācītājs sāktu aģitēt par vienu politisko spēku, tas sašķeltu draudzi.
Evaņģēliski luteriskās baznīcas iekšienē ir lēmums, ja mācītājs kļūst par politiķi vai partijas līderi, tad viņš uz to laiku beidz pildīt mācītāja pienākumus, skaidroja arhibīskaps, pieļaujot, ka tas varētu neattiekties uz pašvaldību deputātiem.
Vanags uzsvēra, ka aizliegt mācītājiem piedalīties politikā nevar, jo cilvēki to dara pārliecības pēc.
Savukārt, komentējot Krievijas valsts attiecības ar baznīcu, arhibīskaps skaidroja, ka tas nāk par ļaunu, pirmkārt, pašai baznīcai. Viņš uzsvēra, ka jābūt veselīgai distancei un mūsu valsts tam ir labs piemērs, jo Latvijā valsts nav "saplūdusi" ar baznīcu, bet tām ir labas, distancētas attiecības, un šādu modeli vajag saglabāt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
