Austrumu partnerības programma nav jāuztver par ES sāncensības modeli ar Krieviju, norāda Rinkēvičs  (140)

Vaicāts, vai Eiropai būtu jāuzņemas zināma atbildība par notiekošo, tostarp Ukrainā, Rinkēvičs norādīja, ka var nodarboties ar paššaustīšanu un kritiku, bet tā ir daļa no Eiropas kultūras, vienmēr analizējot paveiktos darbus - vai tie ir izdarīti labāk vai sliktāk.

"Manuprāt, mēs esam redzējuši to, ka pēdējo gadu laikā ES, īpaši no 2009.gada, sākot Austrumu partnerības programmu, to nav veidojusi kā kaut kādu sāncensības modeli ar Krieviju," sacīja ministrs, piebilstot, ka doma bija radīt zonu tām valstīm, kuras vēlas ciešāku sadarbību ar ES, tostarp diezgan individuālā līmenī, izvēloties vienu vai kādu citu jomu, varētu izveidot brīvās tirdzniecības telpu, kas nāktu par labu pašiem Austrumu partneriem.

"Es domāju, ka Gruzija un Moldova, īstenojot šos līgumus, drīz redzēs tā pozitīvās sekas. Ukraina gan to visu ir atlikusi līdz 2016.gadam, bet Armēnija, kā mēs zinām, paziņoja, ka Asociācijas līgumu ar ES neslēgs," skaidroja Rinkēvičs.

"Pēc būtības Krievija tikai 2013.gada pavasarī, un ne ātrāk, lai gan notika sarunas un ļoti plašas konsultācijas starp ES un Krieviju par daudziem jautājumiem, sākot ar Sīriju un Irānas kodolprogrammu un beidzot ar Austrumu partneriem, kā arī veselu rindu citu jautājumu, kaut vai sadarbību Afganistānā, kas līdz šim bija laba, pēkšņi paziņoja, ka tas viss ir pretrunā ar tās interesēm. Lai kā mēs šobrīd censtos pārliecināt Krieviju, ka nekas no šajos līgumos minētā neapdraud Krievijas politiskās un ekonomiskās intereses, kurss bija tāds, ka jādara viss, lai ES šos līgumus ar attiecīgajām valstīm nenoslēgtu," skaidroja ministrs, piebilstot, ka "tas noveda pie Ukrainas".

Savukārt par nepietiekamību ES politikā līdz šim, konkrēti Austrumu partnerības politikā, Rinkēvičs uzskata, ka partnerība tika izveidota sešām bijušajām Padomju Savienības republikām, kurām bija savs mērķis un ambīciju līmenis.

"Šīm valstīm tika iedots vienots rāmis, bet nebija īsti skaidrs pats Austrumu partnerības galamērķis. Pašlaik mums ir skaidri jādefinē Austrumu partnerība kā instruments katrai no šīm valstīm atbilstoši ambīcijām un iespēju līmenim. Tāpat ir jādomā par iespējamiem sadarbības modeļiem. Es, piemēram, redzu, ka gaidāmajā Rīgas samitā mums būs jāskatās, kā sokas ar pirmo divu Asociācijas līgumu, ar Moldovu un Gruziju, ieviešanu, kur mēs varam palīdzēt reformu īstenošanā un standartizācijas jautājumos. Pilnīgi iespējams, ka mums būtu arī jārunā par enerģētikas sektoru," uzsvēra ministrs.

Kas attiecas uz vīzu liberalizāciju, Rinkēvičs norādīja, ka to vēlētos redzēt kā vienu no galvenajām jomām.

"Piemēram, Gruzijai priekšā stāv Eiropas Komisijas izvērtējums par tās gatavību šim procesam. Ja izvērtējums, kas ir balstīts tikai uz tehniskiem kritērijiem, būs pozitīvs, es ceru, ka Rīga būs tā vieta, kur notiks vīzu liberalizācijas programmas noslēgums un tā sāks aktīvi strādāt. Runājot par Ukrainu, tai joprojām tehniskā ziņā ir ļoti daudz darāmā. Tas ir viņu mājasdarbs, kur nav nekādas politikas. Mēs gribētu redzēt arī plašāku un dziļāku sadarbību starp ES un Baltkrieviju, bet tas lielā mērā ir atkarīgs no pašas Baltkrievijas," viņš sacīja.

"Taču pats galvenais uzdevums pēc Rīgas notikumiem būs iedot ļoti stingru ES politisko signālu Austrumu partneriem, ka programma joprojām ir būtiska un mēs turpināsim sadarbību, ņemot vērā reālijas."