Pirmās 'kritīs' Daugavpils, Rēzekne un Ludza – mazticami, tomēr aplūkoti Latvijas okupācijas scenāriji  (454)

LĀI un Prāgas Starptautisko attiecību institūta asociētā pētniece Melānija Mjeržejevska-Vozņaka uzskata, ka iebrukums Latvijā Maskavai nebūtu izdevīgs, jo Kremlis daudz efektīvāk var kontrolēt un manipulēt ar iejaukšanos politikā, biznesā un propagandu, savukārt bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš brīdina, ka Latvijā pastāv iespēja, ka prokrieviskās grupas pavisam legāli ņem virsroku, viens no veidiem, kā to izdarīt, ir tautas vēlēts prezidents.

LĀI pētnieki secina, ka 2015.gads ģeopolitiski Latvijai būs ļoti svarīgs. Nacionālās drošības jautājumi līdz ar Krievijas militāro aktivitāti Baltijas jūras reģionā aktualizējas. Krievijas un Ukrainas konflikts raisījis diskusijas par drošību un aizsardzību lielākajā daļā valstu, kuras robežojas ar Krieviju, bet, jo īpaši Latvijā, uzskata Mjeržejevska-Vozņaka, viņa norāda, ka tas saistīts ar to, ka Latvijā ir daudz krievu tautības pārstāvju.

Ja Latgale būtu Krima

Čehijas pētniece, izmantojot Krimas aneksijas scenāriju, pētījumā "izspēlē" gadījuma analīzi, kā Krievija ieņemtu Latgali. Lai gan ir teju neiedomājami, ka Krievija varētu graut Latvijas teritoriālo nedalāmību, "Krievijas un Ukrainas karš liek izskatīt šādu iespēju", norāda autore.

Ja Krievija iebruktu Latvijā, balstoties uz Krimas scenāriju, "nemarķēti" Krievijas kaujinieki ieņemtu valdības ēkas un objektus Latgales lielpilsētās, piemēram, Daugavpilī, Rēzeknē un Ludzā. Kā arī Krievijas kaujinieki ieņemtu Daugavpils lidostu, lai ierobežotu gaisa kustību. Kaujinieki, izmantojot propagandu un informācijas kara taktiku, nodrošinātu ziņas trim auditorijām: vietējiem, Kremļa politikas atbalstītājiem Latvijā un Rietumu pasaulei. Ziņas saturētu "legālu un morālu attaisnojumu invāzijai".

Turpinot balstīties uz Krimas scenāriju – šāda teorētiska gadījuma analīzē var paredzēt, ka Krievijas Ārlietu ministrijas un prokrievisko mediju avoti skaidrotu visai pasaulei, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam ir jāaizsargā etniskie krievi, kurus Latvijā "ierobežo un apspiež" neonacistu valdība Rīgā. Un vēstītu, ka Latgale, kur mīt daudz krievu tautības cilvēku, jau vēsturiski ir bijusi Krievijas teritorijā.

Attīstoties scenārijam, Latgalē varētu tikt sarīkots referendums – gluži kā Krimā –, lai to visu padarītu it kā likumisku. Krievija pielietotu militārās maldināšanas jeb "maskirovkas" stratēģiju, kas balstās uz maldiem, speciāliem operācijas kaujiniekiem, kuri "samiksēti" ar brīvprātīgajiem kaujiniekiem, kas bruņojušies ar moderniem ieročiem.

Visu varenais 5.pants un mācības Latvijai

Tiek uzskatīts, ka Latviju no potenciāla militāra iebrukuma droši sargā NATO līguma 5.pants – kolektīvās aizsardzības mehānisms, kas nozīmē – pārējās alianses valstis automātiski aizstāv viena otru. Pētniece gan norāda, ka iebrukuma gadījumā liels izaicinājums būtu nodrošināt to, ka NATO valstis 5.pantu ievērotu, jo būtu nepieciešams ātri pārliecināt NATO, ka iebrukums patiešām notiek.

Par spīti NATO līguma 5.pantam "ir grūti iedomāties, ka ASV, Lielbritānija vai Vācija spētu ātri nodrošināt Latviju ar karaspēku, kas cīnītos ar Krieviju par etnisko krievu reģionu", uzskata Mjeržejevska-Vozņaka.

Lai gan iespēja, ka Krievija iebruks Latvijā, Latgalē ir ļoti maza, "izspēlējot" Krimas scenāriju Latgalē, pētniece secina, ka Latvijā aizsardzību stiprinātu trīs lietas: aizsardzības budžeta noteikšana 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP); robežas drošības nostiprināšana un informācijas kara ierobežošana. Iepriekš minētās lietas, pēc pētnieces domām, sadārdzinātu Krievijas izmaksas, ja tā gribētu veikt invāziju Latvijā.

Jāpiebilst, ka šobrīd Igaunija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas nodrošinājusi aizsardzības budžetu 2% apmērā no IKP. Un jau vēstīts, ka 2015.gada valsts budžetā aizsardzībai atvēlēts lielākais finansējums kopš 2009.gada, sasniedzot 1% no IKP, tomēr plānots, ka finansējums aizsardzības nozarei 2009.gada līmeni sasniegs ap 2018.gadu.

Saeimas jūlija sākumā pieņemtais Valsts aizsardzības finansēšanas likums paredz, ka, pildot savas saistības NATO, Latvijas budžetā finansējums aizsardzībai sasniegs 2% vien 2020.gadā.

Pētniece ir pārliecināta, ka Latvijai jāsaglabā stingra nostāja jautājumos, kas skar Krievijas un Eiropas Savienības militāro sadarbību. Autore atzinīgi vērtē Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (V) iestāšanos pret Francijas vēlmi pārdot Krievijai "Mistral" klases karakuģi. Arī turpmāk Latvijai būs jācīnās ar prokremliskajiem medijiem, pieņemot stingrus ierobežojumus –, līdzīgi kā tika ierobežota televīzijas kanāla "RTR Rossija" translācija pērnā gada aprīlī.

Autore gan uzskata, ka iebrukums Latvijā Maskavai nebūtu izdevīgs. Kremlis daudz efektīvāk var kontrolēt un manipulēt ar iejaukšanos politikā, biznesā un propagandu, ko nodrošina no Krievijas retranslētie prokrieviskie mediji. Taču iepriekš minētais apgalvojums nevar kalpot par iemeslu, lai Latvijas institūcijas tomēr negatavotos ļaunākajam.

Tāpat pētniece Latvijai iesaka izmantot prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Viens no jautājumiem, ko Latvijai būtu jāaktualizē, ir, vai Austrumu partnerība valstis – Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina – tuvināsies Eiropai, vai tomēr ieturēs Krievijas kursu. Autore cer, ka Latvijas prezidentūras laikā tiks nostiprinātas saites ar Austrumu partnerības valstīm. Līdz šim Latvija kā vienu no prezidentūras prioritātēm noteikusi – Austrumu partnerību.

'Zaļie cilvēciņi'

Arī Kažociņš vērš uzmanību uz to, ka Latvijā pastāv iespēja, ka prokrieviskās grupas pavisam legāli ņem virsroku, viens no veidiem, kā to izdarīt, ir tautas vēlēts prezidents. Lai gan, kā Kažociņš norāda, tas izklausās pēc "augstākā mērā saprātīgas un demokrātiskas iniciatīvas", populistiskās kampaņu metodes, partiju finansēšana no neskaidriem un ārvalstu avotiem, varētu beigties ar to, ka varētu tikt ievēlēts "mazais zaļais prezidents".

Kažociņš gan ir pārliecināts, ka draudi nerada bīstamu stāvokli ne Latvijai, ne citām Baltijas valstīm, jo, lai gan krieviski runājošie cilvēki Krievijai ir politiski izdevīgi, tie, kā Kažociņš norāda, visticamāk, neveidos "piekto kolonnu".

LĀI mērķis ir piedāvāt neatkarīgu vērtējumu par Latvijas ārpolitiku 2014.gadā, kā arī sniegt perspektīvu un rekomendācijas 2015. gadam. Institūts ik gadus pārskata Latvijas ārpolitiku un drošības politiku, publicējot Latvijas ārpolitikas un drošības politikas gadagrāmatu. Gadagrāmatas mērķis ir veicināt izpratni par Latvijas politiku, kā arī iespējām un bažām 2015. gadā, norāda LĀI.

Valsts aizsardzības finansēšanas likums nosaka konkrētu aizsardzībai paredzētā valsts budžeta finansēšanas paaugstināšanas grafiku. Atbilstoši grafikam – 2015.gadā valsts budžetā aizsardzībai jāparedz vismaz 1% no IKP 2016.gadā – vismaz 1,1% no IKP, 2017.gadā – ne mazāk par 1,3% no IKP, 2018.gadā – vismaz 1,5% no IKP, 2019.gadā – ne mazāk par 1,75% no IKP, bet 2020.gadā – 2% no IKP.