Spriedze, statuss un Satversmes kodols – aprit trīs gadi kopš referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā  (16)

Izglītību - latviešu valodā

2010.gadā nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un brīvībai"/LNNK ( VL-TB/LNNK) rosināja papildināt Satversmes 112.pantu, nosakot, ka "valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību valsts valodā". 

Par šo jautājumu tika izsludināta parakstu vākšana, lai notiktu referendums un tādejādi no 2012.gada skolās mācības notiktu tikai latviski. Parakstu vākšanā grozījumu Satversmē ierosināšanai notika no 2011.gada 11.maija līdz 9.jūnijam un tajā piedalījās 112 608 vēlētāji. Lai parakstu vākšana būtu rezultatīva, tajā bija jāpiedalās ne mazāk kā vienai desmitajai daļai no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 153 232 vēlētājiem. Tomēr tika savākti 120 433 paraksti. Nosakot galīgos parakstu vākšanas rezultātus, kopējam parakstu skaitam bija jāpievieno pirmajā parakstu vākšanas kārtā saņemtie 10 140 paraksti.

Lai gan tādejādi referenduma ideja par mācībām tikai latviešu valodā izgāzās, VL-TB/LNNK atzina, ka rezultāti ir apmierinoši un apvienība turpinās darboties šajā virzienā.

"Nacionāļu" oponenti - apvienība "Saskaņas centrs"  šo neveiksmi uzņēma ar prieku. SC pārstāvis Valērijs Agešins atzina, ka parakstu vākšanas iznākums ir apliecinājums tam, ka pārliecinošs Latvijas pilsoņu vairākums neatbalsta politiku, kas vērsta uz sabiedrības šķelšanu pēc etniskās piederības vai valodas principa.

Krievu valodai prasa oficiālu statusu

Tomēr situācija līdz ar šiem parakstu vākšanas rezultātiem vien neaprobežojās - 2011. gada 15. februārī jauniešu kustība "Vienota Latvija" izvirzīja ideju par oficiālās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, ko atbalstīja ar organizācija "Par dzimto valodu", kā arī partija "PCTVL - Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā". Šīs iniciatīvas rosinātāji neslēpa, ka akcija ir "prettrieciens" VL-TB/LNNK iniciatīvai panākt izglītību tikai latviešu valodā. Parakstu vākšanas uzsākšanai nepieciešamos 10 000 parakstus biedrībai "Dzimtā valoda" izdevās savākt jau aprīlī, taču Centrālajā vēlēšanu komisijai (CVK) tie tika iesniegto 2011.gada 9.septembrī.

Tālākā parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par grozījumiem vairākos Satversmes pantos, lai piešķirtu krievu valodai valsts valodas statusu, notika no 1.līdz 30.novembrim. Tās mērķis bija noskaidrot, cik vēlētāju atbalsta Satversmes grozījumu projekta iesniegšanu parlamentā. Līdz ar to atšķirībā no tautas nobalsošanas parakstu vākšanā bija iespējams parakstīties tikai par atbalstu grozījumiem, nevis nobalsot pret tiem.

Vēlētājiem, kuri piedalījušies parakstu vākšanas pirmajā kārtā un par Satversmes grozījumu projektu parakstījušies pie notāriem vai bāriņtiesā, atkārtoti parakstu vākšanā nebija jāpiedalās. Šie paraksti tika pieskaitīti kopējam Satversmes grozījumu atbalstītāju skaitam. Nepieciešamais parakstu skaits tika savākts - ideju atbalstīja 187 378 Latvijas pilsoņi jeb 12,14% no 11.Saeimas vēlēšanās piedalījušos balsstiesīgo pilsoņu skaita

Tomēr arī šeit neiztika bez "zemūdens akmeņiem" - tā kā vēlētājiem pasēs tika iespiests zīmogs par dalību parakstu vākšanā, daudzi izvairījās atklāt, kuru pozīciju atbalstījuši. Daudzi tieši šī iemesla dēļ parakstu vākšanā nepiedalījās, baidoties no represijām. Zināms, ka referenduma ideju atbalstīja no politisko partiju apvienības "Saskaņas centrs" (SC) ievēlētie pašvaldību deputāti, pašvaldību vadītāji un vadošās amatpersonas, kas parakstījās par grozījumu Satversmē ierosināšanu, Rīgas mērs Nils Ušakovs, kā arī EP deputāte Tatjana Ždanoka. VL-TB/LNNK pēc parakstu vākšanas noslēguma vērsās CVK, lūdzot atklāt Saeimas deputātu uzvārdus, kuri balsojuši par tautas nobalsošanas rosināšanu krievu valodas statusa maiņai. CVK to darīt atteicās.

Satversmes grozījumi nonāk Saeimā un tiesā

2011.gada 20.decembrī Valsts prezidents Andris Bērziņš izskatīšanai Saeimā nodeva Satversmes grozījumus, kas paredz krievu valodu noteikt kā otru valsts valodu. Tā kā Satversmes grozījumu projekts paredzēja mainīt Satversmes 4.pantu, neatkarīgi no tā, kāds Saeimas lēmuma, par grozījumiem bija jārīko tautas nobalsošana un tas jādara ne vēlāk kā divus mēnešus pēc vēlētāju iesniegtā Satversmes grozījumu projekta izskatīšanas Saeimā.

Saeima 22.decembrī ārkārtas sēdē noraidīja Satversmes grozījumus par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Jau pirms balsojuma Saeimas sēdi atstāja apvienības "Saskaņas centrs" deputāti. 

CVK referendumu par valsts valodas statusu krievu valodai izsludināja, nosakot, ka tas notiks 18.februārī.

Referendumu Satversmes tiesā apstrīdēja, kā arī lūdza 18.februārī plānoto tautas nobalsošanu apturēt 30 Saeimas deputāti, norādot, ka Latvijas valsts latviešu valodu kā konstitucionālu vērtību 1922.gada Satversmē iestrādājusi 1998.gada 15.oktobrī.

Deputātu parakstu vākšanu pieteikumam ST iniciēja VL-TB/LNNK, un to atbalstīja arī atsevišķi "Vienotības" un Zaļo un zemnieku savienības deputāti.

Deputāti pauda uzskatu, ka, iekļaujot valsts valodas aizsardzību Satversmē, valsts ir uzsvērusi tās konstitucionālo vērtību. Tāda valodai bijusi arī līdz 1998.gadam. Satversmes konceptuālā pamata augstākā juridiskā spēka avots atrodas ārpus Satversmes un konceptuālā pamata grozīšana vai paplašināšana, iekļaujot tajā otru valsts valodu, ir nelikumīga, jo, izdarot atbilstošus grozījumus Satversmē, ir jāgroza arī proklamēšanas akts un deklarācija par Latvijas valsti. Saeimas un tautas vienotas gribas rezultāts var būt Satversmes kodola grozījums, kas izpaužas kā jauna Satversme.

Grozījumi Satversmes 4. pantā nav izdarāmi bez jaunas Satversmes izstrādāšanas un atbilstošu grozījumu izdarīšanas Latvijas Republikas proklamēšanas aktā, tāpēc Valsts prezidentam nebija likumīga pamata nodot grozījumus Satversmē izskatīšanai Saeimā un Saeimas Prezidijam nebija tiesību sniegt atzinumu, ka šis likumprojekts ir izskatāms, tika teikts pieteikumā.

Tāpat, ja likumprojekts par otras valsts valodas - krievu valodas - ieviešanu tiktu pieņemts un pēc tam ST secinātu, ka atsevišķas likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" normas ir uzskatāmas par tādām, kas groza valsts pamatus un tādējādi ir pretrunā Satversmei un proklamēšanas aktam, Saeimai būtu pienākums nekavējoties gādāt par iepriekšējās situācijas atjaunošanu. Tomēr šādā situācijā Saeimas rīcībā nebūtu piemērotu līdzekļu, lai atgrieztu situāciju, kāda bija pirms tautas nobalsošanas sarīkošanas, jo Saeimai nav tiesību vienpersoniski grozīt valsts pamatus,  pieteikumā norādīja deputāti.

Satversmes kodols

Līdz ar to sabiedrībā aizsākās diskusijas par Satversmes kodolu - kas tas ir, kādas konstitucionālās vērtības ir tajā, kāda ir šo vērtību nozīme Latvijas valstiskumam, vai un kādā veidā Satversmes kodolu var mainīt un to, vai par jebkuru priekšlikumu pieļaujams balsojums.

Juristu domas par šo jautājumu atšķīrās. Diskusijas par "negrozāmajiem pantiem" uzņēma apgriezienus, un "Satversmes kodola" problemātika diskutēta Valsts prezidenta paspārnē esošajā Konstitucionālo tiesību komisijā. Tās priekšsēdētājs, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits pēc kāda laiciņa atzina, ka viedoklis par Satversmes kodola jautājumu līdz šim Latvijas valsts tiesībās nekad nav bijis diskutēts.

Pēc ilgām pārdomām komisija 2012.gada otrajā pusē atzina, ka Latvijā pastāv Satversmes kodols, kas nav maināms. Šis neaizskaramais kodols nav tieši ierakstīts konkrētā Satversmes pantā, bet ir pašsaprotams. Tādēļ optimālākais no priekšlikumiem, ko ieteica komisija, bija - izvērst Satversmes preambulas daļu, ietverot tajā arī atziņas par Latvijas valsts dibināšanas mērķiem un jēgu, kā arī, iespējams, par nākotnes attīstības virzienu.

2014.gada jūlijā prezidents izsludināja ilgās diskusijās tapušo Satversmes preambulu, kurā tika arī noteikts, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā.

Vēsturiskais referendums

Tikmēr 2012.gadā ST nolēma neapturēt referenduma norisi un 18.februārī tas notika - vēlētājiem durvis vēra 1035 vēlēšanu iecirkņi - 950 vēlēšanu iecirkņi Latvijā, bet 85 vēlēšanu iecirkņi - ārvalstīs.

Pirms referenduma gan latviešu, gan krievu valodas aizstāvji dažādos veidos centās mobilizēt savus biedrus. Apjaušot referenduma nenovēršamo norisi, latviešu elektorātu pārstāvošās partijas sāka meklēt atbildīgos, kuriem jau savlaicīgi esot vajadzējis nepieļaut jautājuma par krievu valodu nonākšanu līdz referendumam, bet Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Juris Rubenis februāra sākumā aicināja dažādu reliģisko konfesiju, dažādu profesiju pārstāvjus, kultūras darbiniekus un politiķus parakstīt vienošanos par morālo izlīgumu, norādot, ka tolaik valstī esošā ekonomiskā krīze ir pēdējā iespēja lauzt robežu starp divām kopienām un veidot vienas kopienas valsti.

Tāpat tika izsludināta arī akcija "sabojātais referenduma biļetens", kuras organizatori aicināja urnās mest neaizpildītu vēlēšanu zīmi, vai arī ierakstīt tajā kādu pozitīvu vēstījumu. Beigu beigās referendumā par valsts valodas piešķiršanu krievu valodu par sabojātiem tika atzīti nepilni 0,5 procenti biļetenu. Organizatori tomēr atzina akciju par izdevušos.

Citādi pašā tautas nobalsošanā veicās krievu valodas referenduma idejas autoriem. Lai gan kaismīgais referenduma iniciators Vladimirs Lindermans pauda cerību, ka "par" krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsos 300 000 cilvēku, "par" Satversmes grozījumu pieņemšanu nobalsoja 273 347 jeb 24,88% referenduma dalībnieku, bet "pret" grozījumu pieņemšanu bija 821 722 jeb 74,8% vēlētāju. Balsotāju aktivitāte tika novērtēta kā lielākā kopš Atmodas.

Referenduma "atskaņas" bija jūtamas vēl ilgi. ST tikai 2012.gada novembrī sāka skatīt lietu par tautas nobalsošanas kārtību attiecībā uz ierosinājumiem par konstitūcijas grozījumiem, bet decembrī nolēma tiesvedību lietā izbeigt, secinot, ka "pilnīgi izstrādātu" likumprojektu ir tiesības vērtēt prezidentam, kā arī CVK.

Turklāt ST secināja, ka Saeimas deputāti lūguši vērtēt apstrīdēto normu iztulkošanas un piemērošanas jautājumus, kas nav piekritīgi skatīšanai ST. CVK kompetencē ietilpst vērtēšana, vai likumprojekts atbilst prasībai "pilnīgi izstrādāts'', un šī vērtēšana notiek arī praksē. ST atzina, ka Valsts prezidents var nodot Saeimai vienīgi tādu likumprojektu, kas iepriekš iesniegts CVK, proti, tādu likumprojektu, kuru CVK ir atzinusi par pilnīgi izstrādātu. 

Ja Valsts prezidents nepiekrīt CVK viedoklim par likumprojekta atbilstību kritērijam "pilnīgi izstrādāts'', viņam atbilstoši Satversmē noteiktajām Valsts prezidenta funkcijām ar savā rīcībā esošiem tiesiskajiem līdzekļiem jāgādā par to, lai tiku ievērotas Satversmes normas un principi.