Pēdējos gados spriedze Tibetā ir pieaugusi, vēršoties plašumā tibetiešu pašaizdedzināšanās kustībai, protestējot pret viņu kultūras apspiešanu un ķīniešu imigrantu iepludināšanu.
Intervijā portālam "Delfi" Tibetas trimdas ārlietu ministre Diki Čojanga norāda, ka tas ir tikai laika jautājums, kad arī tibetieši varēs baudīt brīvību. Tāpat Čojanga nepārdzīvo par Latvijas augstāko amatpersonu nevēlēšanos ar viņu tikties, bet tic, ka Latvijas tauta gan zinātu, kāda Tibetas jautājumā ir morāli pareiza rīcība.
Latvijas vizītes laikā jums bija paredzēta tikšanās ar tiesībsargu Juri Jansonu, kurš negaidīti ieplānoto sarunu par cilvēktiesībām atcēla. Jums tika paskaidrots, kāpēc tikšanās atcelta?
Mums vienkārši paziņoja par atteikumu. Kad vaicājām pēc iemesliem, vai tam varētu būt saistība ar Ķīnas vēstniecību, atbilde netika sniegta. Šeit jau ir bijis precedents, kad Ķīnas vēstniecība pret Latvijas amatpersonām izdara spiedienu - 2013.gadā Latvijas Nacionālajā operā bija paredzēta Dalailamas preses konferencē, bet vēstniecības spiediena dēļ Opera mums tomēr tika liegta. Tāpat 2013.gadā Saeimas deputāti ar Dalailamu nevarēja tikties galvenajā parlamentā ēkā. Šī vizīte un tiesībsarga atteikums ir nākamais pierādījums Ķīnas vēstniecības ietekmei Latvijā.
Jums vizītes laikā nebūs arī tikšanos ar valsts augstākajām amatpersonām, vai jūs būtu velējusies ar tām tikties?
Tas nav jautājums par vēlēšanos vai nevēlēšanos ar kādu tikties, esam atvērti visām iesaistītajām pusēm, ja tās izrāda savu sapratni un vēlmi pārrunāt Tibetas pašreizējo stāvokli. Mēs esam pateicīgi, ja kādas valsts pārstāvji vēlas tikties.
Tiesībsargs jums atteica. Bieži gadās, kad vizītes tiek pēkšņi atceltas?
Teju visās Tibetas centrālas administrācijas vizītēs tas ir galvenais jautājums, vai amatpersonas tiksies ar mums, vai nē. Latvijas gadījums ir atšķirīgs, šeit Ķīnas ietekme izskatās krietni iespaidīgāka - tiesībsarga negaidītais atteikums tam ir kārtējais apliecinājums. Tikāmies ar dažiem Latvijas deputātiem, kuri apliecināja, ka arī Saeimas Ārlietu komisija mudinājusi partiju biedrus ar mums netikties.
Kāda ir sajūta būt par ministri neeksistējošai valstij?
Viena lieta ir jāpasaka skaidri - pārstāvu Tibetas centrālo administrāciju, mēs pārstāvam Tibetu, faktiski neatrodoties tur, bet mēs esam arī pateikuši, ka necenšamies veidot konkurējošu valdību tai, ko šobrīd veido Ķīna. Mēs neesam valdība. Mūsu mērķis ir panākt vienošanos ar Ķīnu, lai tā Tibetai piešķirtu īpašu autonomijas statusu.
Mēs nepieprasām atdalīties pavisam. Mēs to saucam par vidusceļa pieeju (Middle way approach). Pēdējos trīs gadus esmu bijusi daudzās pasaules valstīs. Ir tik pārsteidzoši, ka cilvēki arī Rietumu pasaulē akli pieņem Ķīnas piedāvāto naratīvu, kurš paredz, ka Tibeta ir separātisti. Bet mēs neesam, mēs necīnāmies par neatkarību - mēs piedāvājam vidusceļu. Tas ir ceļš starp divām galējībām - pilnīgu Ķīnas dominanci un absolūtu Tibetas neatkarību.
Vidusceļa pieeja var šķist abstrakta, ko precīzi Tibetas trimdas ministri cenšas panākt?
Mēs esam Tibetas tautas balss, kura uzrunā pasauli ārpus Tibetas teritorijas. Vēlamies panākt autonomiju, kas sniedz plašākas reliģiskās un cilvēktiesības, kas ļautu mums saglabāt savu kultūras identitāti, valodu.
Formālas sarunas ar Ķīnas valdību šobrīd nenotiek, kā ar neformālām?
Notiek daudzas nevalstiskas apmaiņas vizītes, tikšanās ar studentiem, nevalstiskajām organizācijām. Šajā procesā, iespējams, norit arī kāda plašākā informācijas apmaiņa starp Ķīnu un Tibetu.
Kā jūs vērtējat Eiropas Savienības "Vienas Ķīnas" politiku pret Tibetu? Tā principā paredz labu diplomātisko attiecību saglabāšanu ar Pekinu.
Tas ir izaicinājums. Jums ir daudz nāciju, kurām jāvienojas par vienu attieksmi pret Tibetu. Valstu savienības bieži nespēj vienoties pat par politiku par kartupeļiem, kuru nu vēl par sarežģītām starptautiskām attiecībām. Novērtējam, ka par mums runā, - Tibetas jautājums pārrunāts arī Eiropas Parlamentā (EP), uztveram to kā pozitīvu signālu.
Latvija gadiem ilgi bija okupēta, krietni lielāka valsts liedza mūsu brīvību. To apzinoties, jums šķiet morāli saprotami, ka Latvija, savu brīvību atguvusi, tagad skaidri neatbalsta Tibetas centienus pēc līdzīgiem sapņiem, pēc autonomijas?
Laikā, kad Ķīnas vēstniecība cenšas augstākajām Latvijas amatpersonām liegt tikšanos ar Tibetas pārstāvjiem, vai liedz garīgajam līderim uzstāties Operas namā, Latvijas politiķiem vajadzētu pašiem sev pajautāt, - kāpēc? Kāds tam ir morālais attaisnojums? Latvija ir ES prezidējošā valsts, tā būtu iespēja parādīt līderību un zināšanās par to, ka ir iespējams runāt ar Tibetu, nepārkāpjot Ķīnas konstitucionālās intereses.
Latvija pati ir piedzīvojusi smagu okupāciju, Latvija apzinās, cik grūti tādā režīmā ir dzīvot. Latvijai vajadzētu atcerēties, cik svarīga ir apziņa, ka ārpasaule par jūsu centieniem pēc brīvības nav aizmirsusi. Es arī ticu, ka Latvijas tauta šajā jautājumā par Tibetu ar valdību nebūtu vienisprātis. Latvijas tauta zinātu, kāda ir morāli pareizā rīcība.
Latvijai arī jāsaprot, ka šis nav jautājums par Ķīnas vai Tibetas atbalstīšanu, - ir iespējas nodibināt draudzīgas attiecības ar abiem.
Pēdējo gadu laikā rezonansi izraisījusi tibetiešu politiskā protesta forma, kuras laikā cilvēki pašaizdedzinās. Kāds ir jūsu viedoklis par šādu protesta veidu?
Pašaizdedzināšanās kustība sākās 2009.gadā, pēdējos gados tā ir mazliet pierimusi. Mēs sākotnēji nesapratām, kas cilvēkiem lika tik drastiskā veidā izrādīt savu politisko gribu, bet ar laiku mēs pieņēmām, ka tas vienkārši ir izmisums un tautas veids kā tikt sadzirdētiem. Mēs noteikti nemudinām uz to, bet saprotam. Mūsu pienākums ir starptautiskajā arēnā skaidrot, kas mūsu cilvēkiem ir licis tik ekstrēmi rīkoties. Lai gan protestētāji atstāj pirmsnāves vēstules, kurās izsaka cerību pēc brīvības, šīs cerības Ķīnā nesadzird, tās neļauj sadzirdēt.
Kā jūs vērtējat panākumu iespējas Ķīnā, strādājot ar vidusceļa pieeju? Starptautiskajā politikā zināms, ka Ķīnā krietni augstāk par vidusceļu tiek cienīts spēks.
Pēdējo reizi Tibetas garīgais līderis Dalailama tikās ar Ķīnas pārstāvjiem 2008.gadā - tolaik Pekinai prezentējām vidusceļa pieeju. Viņi noraidīja lielāko daļu no mūsu piedāvājuma. Pārstrādājām. 2010.gadā prezentējām atkal. Kopš tā laika formālas tikšanās par mūsu attiecībām nav notikušas. Tiesa, notiek sarunas ar nevalstiskajām organizācijām, studentiem.
Ir viena fundamentāla patiesība: lai cik spēcīgs būtu režīms, mūžīgi, izmantojot represijas, tas valdīt nespēs. Agrāk vai vēlāk Ķīnai nāksies ieklausīties Tibetas tautas balsī. Vidusceļa pieeja ir racionāla, praktiska, tā neapdraud Ķīnas teritoriālo integritāti, tas ir tikai laika jautājums, kad politiskie apstākļi mums ļaus ar Ķīnu par šo pieeju vienoties. Cilvēce ir pieredzējusi, ka nekas dzīvē nav mūžīgs - Berlīnes mūris sabruka, aparteīds tika apkarots, arī mēs iegūsim savu taisnību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
