Lai gan sākotnēji noliedzis oligarhu esamību Latvijā, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers savā sestdien prezentētajā grāmatā "Kas es esmu" ne tikai vēlreiz nosauc personas, kas, viņaprāt, ir oligarhi Latvijā, bet arī pievēršas viņu personību un darbošanās taktikas raksturojumam, īsu repliku šajā kontekstā veltot arī partijas "Vienotība" līderei Solvitai Āboltiņai.
Zatlers savā grāmatā min oligarhus - Aivaru Lembergu, Andri Šķēli un Ainaru Šleseru, sīkāk pakavējoties atmiņās par tikšanās reizēm ar šiem cilvēkiem un daloties pārdomās par viņu personiskajām kvalitātēm, apģērbu cenām un arī pievēršoties rīcībai, ko raksturo kā nodevību tieši pret viņu.
"Esmu mēģinājis iztēloties, pēc kādiem algoritmiem šie trīs oligarhi darbojas, kā viņi pieņem savus lēmumus. Un tad atmiņā nāk pati pirmā videofilma, kuru noskatījos nelegālā video seansā 80. gadu sākumā. Filma bija par Ķīnā populāro kung-fu cīņas mākslu. Eksistē vairāki cīņas stili, katrs ar savu īpatno stratēģiju un taktiku. Piemēram, tā saucamā "dzērāja taktika". Šāds pretinieks atdarina viegli iereibušu cilvēku - mazliet grīļīgs, allaž priecīgs, dzen jautrus jokus un par nopietnām lietām it kā nedomā. Vārdu sakot - svoj pareņ (savējais). Bet tā ir tikai maska. Patiesībā "dzērājs" ik brīdi ir gatavs gan uzbrukumam, gan aizsardzībai. Gluži kā Lembergs, kurš vienmēr atrodas it kā vieglā štīmē un īstajā brīdī novāc sliktos, " raksta Zatlers.
""Pērtiķis" nepārtraukti manevrē ap savu pretinieku. Līganām, it kā haotiskām kustībām viņš iemidzina upuri, kurš ātri zaudē modrību. Līdzīgi rīkojas Šķēle - ar savu aso prātu un erudīciju viņš apbur sarunas partneri, iekaro tā uzticību, ja nepieciešams, - spēj būt lišķīgs un spēj blefot. Tajā pašā laikā viņš visu nemanāmi tur savā kontrolē un prasmīgi savāc sev visus ekonomiskos labumus," atzīmē Zatlers.
"Kung-fu mākslā eksistē arī "kobras" stils. Čūska vienmēr ir tramīga. Ar paceltu galvu tā uzmana pretinieku, un mazāko aizdomu gadījumā seko ass uzbrukums ar šņākoņu un indīgu kodienu. Šādu stilu Latvijas politikā izkopusi Solvita Āboltiņa. Bet Šlesers, manuprāt, tiešām līdzinās buldozeram, kurš ar spēku dodas uz priekšu un daudz neskatās, ko, kad un kā noslauka no zemes. Vienu gan es nesaprotu - kur Šlesers šodien liek savu neizsīkstošo enerģiju?", savas pārdomas noslēdz eksprezidents.
Viņš atzīmē, ka sākotnēji noliedzoši atbildējis uz jautājumu par to, vai Latvijā ir oligarhi, jo nav vēlējies "piekabināt nepelnītas birkas". 2007.gadā, viņaprāt, "Latvijā patiešām vēl nebija izteiktu, klasiskām pazīmēm atbilstošu oligarhu. Andris Šķēle darbojās vien paša dibinātajā Tautas partijā, Ainārs Šlesers centīgi vadīja Satiksmes ministriju, bet Aivars Lembergs uz laiku bija novākts no skatuves un sēdēja cietumā".
"Taču pēc četriem gadiem situācija bija krasi mainījusies, un es Lembergu, Šķēli un Šleseru publiski televīzijā nosaucu par oligarhiem. Pēdējā robežšķirtne, pagrieziena punkts, kas ietekmēja manu uzskatu maiņu, bija noslēpumainais darījums ar laikraksta "Diena" pārdošanu," raksta Zatlers.
"Lembergs allaž ir labā garastāvoklī, nav sīkumains, mīl baudīt dzīves sniegtos priekus. Sadzīvē viņš ir praktiķis, labi gatavo ēst. Tieši no viņa esmu mācījies, kā uzglabāt un sagatavot cepšanai medījuma gaļu. Aizrautīgs cilvēks, ar smalku humora izjūtu. Nēsā dārgu, izmeklētu apģērbu. Latvijas modes ekspertiem par viņa iecienītajiem brendiem būtu ko pakomentēt. Cilvēki būtu ļoti pārsteigti, uzzinot, cik maksā Lemberga krekli, žaketes un kaklasaites (..) Ja kaut kur parādās nesadalīta nauda, Lembergs ir klāt. Viņam nav miera, gribas visu savākt sev, pamēģināt atņemt citiem - ja nu izdodas, vienalga - vajag vai nevajag. Šķiet, bērnībā smilšu kastē Aivaram tikušas atņemtas mantiņas, un viņam ir grūti sevī remdēt šo nodarījumu," reflektē Zatlers.
"Ja Lembergs ir pašvaldību un ostu līmeņa darbonis, tad Šķēlem ir pavisam cits profils. Viņu interesē bizness nozarēs, kurās peļņa atkarīga no valdības lēmumiem. Īsts Šķēles "meistardarbs" ir elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente. Tiklīdz ieslēdzam elektrisko spuldzi vai gludekli, elektrības skaitītājs sāk griezties un nauda kādam krīt kabatā! Tieši tāpēc Šķēlem tik ļoti bija nepieciešama politiskā ietekme, ko viņam nodrošināja Tautas partija. Šķēlem ir ass prāts un lielas darba spējas. Viņš spēj iedvest uzticību, manipulēt ar cilvēkiem, blefot. Pūlī Šķēle nejūtas labi - nodur acis, šķiet dusmīgs vai aizvainots, bet nelielā grupā atraisās. Savulaik Šķēle man ļoti patika, ar viņu vienmēr ir patīkami sarunāties," atceras Zatlers.
"Droši vien kā prezidents es nepiepildīju Šķēles cerības. Bet viņš jau arī netika mani par tām informējis. Viņam bija jāzina, ka neesmu gaišreģis," savas pārdomas par šķēli noslēdz Zatlers.
"No visiem trim oligarhiem pats vienkāršākais ir Šlesers. Ar lielām darba spējām, gatavs nepārtraukti ģenerēt idejas un nospraust jaunus mērķus. Atšķirībā no Lemberga un Šķēles (..) Šlesers savus biznesus veidoja pats saviem spēkiem. Viņš bija gatavs riskēt un zaudēt - gan biznesā, gan politikā. Tā ir drosmīga vīra cienīga rīcība (..) Šlesera raksturā jaušama Rīgas nomales mikrorajonā izauguša pusaudža dzīves uztvere un ielas likumi, kas savā veidā var būt arī principiāli un taisnīgi. No oligarhu trijotnes viņš bija jaunākais un naivākais savā maksimālismā. Abi pārējie viņu apspēlēja, iebarojot gatavas konfektītes, kuras Šlesers veikli norija. Viņi uzskatīja Šleseru par kaut ko līdzīgu zemākas šķiras pārstāvim, ar kuru var izrīkoties, kā patīk. Šī vide Šleseram par labu nenāca - viņš tika izmantots," pārdomās dalās Zatlers.
"Tomēr viens Šlesera gājiens paliks manā atmiņā kā nodevīgs. 2011. gada jūlija nogalē festivāla Jaunais vilnis organizatori vēlējās svinīgos apstākļos pateikties man par atbalstu šim pasākumam un pasniegt piemiņas medaļu. Tiku lūgts kaut uz piecām minūtēm apsēsties pie banketa galda, kam es piekritu. Te pēkšņi sākās dīvainas izdarības. Mans galda kaimiņš, "Jaunā viļņa" organizācijas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Šenkmans, pielec kājās un atstāj savu krēslu, uz kura tūlīt bez jebkāda uzaicinājuma apsēžas Šlesers. Kā pēc burvju nūjiņas mājiena telpā, kur presei ieeja liegta, uzrodas fotogrāfs, nobildē mūs un uzreiz pazūd. Pārāk daudz dīvainu sakritību, lai būtu parasta nejaušība. Jau pēc dažām dienām, 1. augustā, "Neatkarīgās Rīta Avīzes" interneta portāls publicēja šo fotogrāfiju ar atbilstošo rakstu - "Zatlers Jaunajā vilnī ballējas ar oligarhu Šleseru," atminas eksprezidents.
"Tobrīd, kad strauji tuvojās 11. Saeimas vēlēšanas, varēja novērot dīvainu tendenci - Šlesers un Lembergs burtiski sacentās, kurš mani pataisīs sev tuvāku un līdzīgāku. Medijiem izmisīgā centībā tika nodota ziņa, ka esmu tāds pats oligarhs kā viņi. Šlesers lepojās, ka esmu viņu telefoniski apsveicis ar bērna piedzimšanu, savukārt Lembergs stāstīja, kā kopā esam dzēruši smalku vīnu. Šobrīd ne Šķēlem, ne Šleseram vairs nav savu kabatas partiju. Rīkojums Nr. 2, tautas pārliecinošais balsojums par 10. Saeimas atlaišanu un jaunas vēlēšanas aizslaucīja viņu pēdējo patvērumu - politisko apvienību Par labu Latviju. Palicis vienīgi Lembergs," raksta Zatlers.
Viņš gan atzīmē, ka Lembergs kā "ZZS piedēklis jeb apendikss šai partijai, šķiet, jau sāk traucēt. Pagaidām vēl ZZS baidās šo piedēkli nogriezt. Laikam joprojām nav pārliecības, ka savējo vidū atradīsies tik izcili prāti, kas spēs aizstāt joprojām milzīgo Lemberga ietekmi partijā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
