'Kritušie eņģeļi' – 7 garīdznieki, kuri 'saķērušies' ar baznīcu Latvijā  (72)

Konflikts starp metropolītu Aleksandru un Kalniņu nav vienīgā "saķeršanās" starp reliģisku organizāciju un tās pārstāvjiem, kas nonākusi ne tikai pašu kristīgo kopienu, bet arī mediju uzmanības lokā.

Portāls "Delfi" piedāvā uzzināt, kuri garīdznieki un kāpēc nonākuši konfliktsituācijās ar savām baznīcām un tikuši svītroti no mācītāju rindām, un to, kurus ganus publiski atbalstījušas viņu pārstāvētās kristīgās konfesijas.

Bijušais Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) virspriesteris Jānis Kalniņš, kura grāmata "Process" par paša dzīvi, kalpošanu, kā arī baznīcas aizkulišu notikumiem un metropolītu Aleksandru laista klajā pavisam nesen, pirms teju 10 gadiem vērsās laicīgajā tiesā Latvijā ar prasību pret LPB Garīgo tiesu, lūdzot atcelt šīs tiesas lēmumu par priestera kārtas un svētības atņemšanu.

LPB ir divas kārtas - garīgā kārta jeb klērs, kurā ietilpst bīskapi, priesteri un diakoni, kas iesvētīti kalpojumam LPB -, un laji - visi pārējie baznīcas locekļi. Priestera kalpojums ir garīgs amats, kurā garīdznieks tiek ordinēts uzklausīt ticīgo grēksūdzes un veikt citas reliģiskās darbības.

Kalniņš par notikumiem ar garīgās kārtas atņemšanu grāmatā "Process" raksta: "19.manas kalpošanas gads LPB man kā garīdzniekam beidzās negaidīti. 2007.gada 1.jūlijā manā dzīvesvietā Murjāņos pēkšņi ieradās četri Sinodes locekļi un lika parakstīt kādu dokumentu par saņemšanu. Tas bija izraksts no Garīgās tiesas lēmuma par manu atstādināšanu no priesterības. 2009.gadā LPB Sinode izdeva grāmatu ar nosaukumu "Latvijas Pareizticīgā Baznīca. 1988.-2008. gads", kas veltīta metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) 70 gadu jubilejai, kurā ļoti bagātīgi tiek atspoguļoti manas atstādināšanas iemesli. Grāmatā man piedēvēti ne tikai tie cilvēciskie grēki (..), bet arī tas, [ka] esmu pasludināts par ķeceri un Baznīcas grāvēju. Tā kā grāmata izdota gan latviski, gan krieviski, šī informācija ir skārusi ne tikai Latviju, bet arī plašo Krieviju un citas vietējās Baznīcas. Sekojot stareca Agafona, svētmocekļa Jāņa - Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa un citu Baznīcas svēto tēvu piemēriem, es, protams, noraidu šādus apmelojumus. Grāmatā esmu atspoguļojis ne tikai vēsturisko fonu, bet arī savus pārdzīvojumus, rūgtumu, liecības, pārdomas, dokumentus - to, kādā mērā un kā man izdevās izpildīt metropolīta Leonīda svētību - sludināt Svēto Pareizticību savai tautai, latviešiem".

2007.gadā tiesā iesniegtajā prasībā viņš norādīja, ka viņam precīzi nav zināmi argumenti, ar kuriem LPB Garīgā tiesa pamatojusi viņa izslēgšanu no baznīcas garīgās kārtas. Kalniņam it kā tiekot pārmesta sistemātiska grēksūdzes sakramenta noslēpuma izpaušana trešajām personām un pastāvīga priestera zvēresta pārkāpšana un nepildīšana.

Kalniņš izteicās, ka viņa izslēgšanas no priestera kārtas pamatā, visticamāk, ir viņa grāmata "Latvijas Pareizticīgās baznīcas vēstures komentārs", kurā viņš iestājies par to, lai latviešiem būtu "sava vieta zem saules", lai neizjuktu latviešu lauku draudzes un lai būtu savi priesteri.

Prasībā viņš norādīja, ka kopš 1989.gada ir LPB priesteris, bet 2006.gadā viņam par nopelniem baznīcas dzīvē piešķirta virspriestera kārta. Viņš pildījis garīgā personāla locekļa pienākumus un par to saņēmis ikmēneša darba algu - 50 latus. Darba attiecības ar LPB Kalniņam esot no 1999.gada, un viņš katru mēnesi saņēmis iepriekšminēto atlīdzību, kā arī vēl katru mēnesi saņemts ap 200 latiem nekur nedokumentētas algas summas.

Kalniņš sacīja, ka LPB viņam atteikusies izsniegt lēmumu par izslēgšanu, izskaidrot tā pieņemšanas kārtību, kā arī iepazīstināt viņu ar LPB Garīgās tiesas sēdes protokolu, lai viņam būtu iespējams uzzināt, par kādiem pārkāpumiem viņš ticis sodīts. Prasībā viņš uzsvēra, ka viņam tikušas liegtas tiesības sniegt paskaidrojumus.

Pēc Kalniņa domām, izmantojot apstākli, ka rakstisks darba līgums starp viņu un baznīcu nav noslēgts un LPB Statūtos paredzēts aizliegums pārsūdzēt baznīcas lēmumus, LPB ir prettiesiski formulējis uzteikumu viņam kā LPB Garīgās tiesas lēmumu, paļaujoties, ka Kalniņam nebūs iespēju tiesiski to apstrīdēt.

Viņš lūdza tiesu atzīt par prettiesisku un spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža LPB Garīgās tiesas lēmumu un atjaunot viņu darbā par LPB Rīgas Svētās Trijādības Sergija sieviešu klostera klēra (garīgās kārtas) locekli -virspriesteri.

Toreizējā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa izbeidza tiesvedību Kalniņa prasības lietā, jo konstatēja, ka apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi baznīca, tāpēc tas nav pakļauts pārsūdzībai civilprocesuālā kārtībā valsts tiesā, jo, kā noteikts Satversmes 99.pantā, baznīca ir atdalīta no valsts. Šo lēmumu nemainīja arī Augstākās tiesas Senāts.

Valsts policija (VP) 2010.gada aprīlī paziņoja, ka ir noskaidrojusi un aizdomās par pedofiliju aizturējusi trīs vīriešus - mācītāju, bērnu slimnīcas apsargu un bijušo cietumnieku. Viņi par saviem upuriem izvēlējušies nepilngadīgus zēnus, starp kuriem bijuši arī bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Aizturētie vīrieši izmantojuši savu upuru bezpalīdzīgo stāvokli, pirms seksuālajām aktivitātēm lielāko daļu cietušo zēnu piedzirdot vai draudot viņiem ar fizisku spēku. Par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgajiem apsūdzības tika uzrādītas Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājam Agrim Pāvilam Lēvaldam, kā arī bijušajam bērnu slimnīcas apsargam.

Lēvalds no mācītāja amata tika atstādināts. Viņam kriminālprocesā tika piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums, no kura viņu pret 5000 latu drošības naudu atbrīvoja. Drošības naudu par viņu iemaksāja kolēģi, kuri bija pārliecināti par Lēvalda nevainīgumu.

LELB arhibīskaps Jānis Vanags tolaik uzsvēra, ka baznīca ir sniegusi atbalstu pedofilijā apsūdzētajam vikāram Lēvaldam, jo ir jārēķinās ar iespēju, kas viņš nav vainīgs. "Viss ir noticis, ievērojot likumus, un tomēr... Riebums un dusmas pret pedofilijas noziegumiem pamatoti ir tik liels, ka cilvēku uztverē šis tiesas lēmums pārsniedz juridiskas procedūras robežas. Tas daudzus - tāpat kā mani - konfrontēja ar vajadzību izprast savu nostāju emocionāli pretrunīgā situācijā," paziņojumā medijiem norādīja Vanags.

Mēģinot to formulēt, Vanagam būtiski šķita divi principi. Viņš uzsvēra, ka vispirms ir pilnīgi nepieciešami, lai noziegumam sekotu taisnīga tiesa. Otrkārt, ne mazāk svarīgi ir apzināties, par ko kļūst paši cilvēki, sastopoties ar ļaunumu. "Interneta komentāros ir lasāmi dažādi ierosinājumi, ko vajadzētu darīt. Nošaut, kastrēt, pakārt aiz kājas, kakla vai citām ķermeņa daļām. Nevis notiesātu noziedznieku, bet konkrētu cilvēku, Lēvaldu, uz kuru mediji ir norādījuši ar pirkstu un likuši sabiedriskajai domai jau pirms tiesas nonākt pie sprieduma: pedofils. Dusmas un riebums pret pedofiliju ir saprotams un pilnīgi pamatots. Taču, kad tās vērš pret konkrētu cilvēku, ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ka viņš tiešām ir vainīgs. Vai Agra Lēvalda gadījumā viss jau ir pilnīgi skaidrs? Vienmēr būs kādi, kam pietiek ar avīžu ziņu, lai kastrētu, pakārtu vai nošautu," vēl pirms lietas izskatīšanas tiesā un Lēvaldu notiesājošā sprieduma savu viedokli pauda arhibīskaps.

Vanags tolaik uzsvēra, ka drošības naudas iemaksāšanu nevajag pārprast. "Kaut kur dzirdētais, ļoti primitīvais kopsavilkums - "baznīca izpirka pedofīlu no soda" - ir nepatiess visos tā apgalvojumos. Ne drošības naudas devēji, ne baznīca kopumā nemēģina kavēt izmeklēšanu. Tiesa būs, un es ceru, ka tā būs taisnīga. Lēvalds un pārējie tiks tiesāti, un es ceru, ka katrs vainīgais noziedznieks saņems sodu atbilstoši nodarījumiem. Es arī ceru, ka neviens necietīs nevainīgs. Cilvēku ir viegli nolinčot pūlī, sevišķi, ja uz to profesionāli iedvesmo. Grūti ir spriest profesionālu un taisnīgu tiesu," tolaik uzsvēra Vanags.

VP tolaik informēja, ka sākotnējo informāciju par iespējamu bērnu seksuālu izmantošanu policija saņēma 2009.gada oktobrī no kāda Latvijas bērnunama, kura darbiniekiem bija radušās aizdomas, ka viens no audzēkņiem ticis seksuāli izmantots. Toreiz, pamatojoties uz saņemto informāciju, tika sākts kriminālprocess par nepilngadīgu personu pavešanu netiklībā.

Izmeklēšanas gaitā 2009.gada 24.novembrī Rīgā tika aizturēta viena persona - 1953.gadā dzimis agrāk netiesāts vīrietis, kurš strādāja par apsargu bērnu slimnīcā. Dienu vēlāk Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa aizturētajam kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu. Turpmākajā izmeklēšanā un darbā ar apcietināto tika noskaidrots, ka viņš zēnus seksuāli izmantojis jau vairākus gadus. Noskaidrojās arī, ka viņam bijuši divi līdzzinātāji. Visi trīs "domubiedri" noziedzīgo darbību veikšanai apvienojušies grupā. Turpinot izmeklēšanu šajā lietā, tika noskaidrots un 2010.gada 22.aprīlī Latgales pusē aizturēts arī 1962.gadā dzimis agrāk netiesāts mācītājs.

Lēvalds tolaik sacīja, ka nav "pat roku piedūris" cietušajiem bērniem. Kā pēc pirmās tiesas sēdes 2011.gadā žurnālistiem atzina Lēvalds, nesen viņš iepazinies ar kādu pētījumu, kura rezultāti liecina, ka Amerikā 50% no pedofilijā it kā izmantotajiem bērniem vēlāk atzinušies, ka patiesībā devuši viltus liecības un tā rīkojušies tāpēc, ka baznīca šādos gadījumos izmaksājot lielas kompensācijas. Lēvalds pauda uzskatu, ka žurnālisti, tik plaši informējot sabiedrību par šo lietu, panāks vien to, ka baznīca vispār "pagriezīs muguru" bērniem un bērnu namiem, jo vienkārši negribēs, lai kāds to apvaino pedofilijā. No garākas sarunas ar presi Lēvalds tolaik atteicās.

Viņa advokāts Juris Močuļskis jaunākais norādīja, ka viņa klients savu vainu tiesā kategoriski noliedz un ar lietā esošajiem pierādījumiem nepietiekot, lai apsūdzēto notiesātu. "Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz pierādījumu pārbaudi tiesā," uzsvēra advokāts.

Izskatot lietu pirmajā instancē, Rīgas apgabaltiesa 2011.gadā atzina Lēvaldu par vainīgu un piesprieda viņam četru gadu cietumsodu ar policijas kontroli uz diviem gadiem bez mantas konfiskācijas. Šo spriedumu gan nedaudz mīkstināja Augstākā tiesa, kas viņam piesprieda trīs gadu un astoņu mēnešu cietumsodu ar policijas kontroli uz diviem gadiem. Līdz ar to AT par četriem mēnešiem mīkstināja sodu, ņemto vērā, ka netika ievērotas apsūdzēto tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. 2014.gada martā lieta nodota atkārtotai izskatīšanai. Rīgas apgabaltiesā.

2008.gada 5.februārī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Bīskapu kolēģija par amorālu un garīdznieka cieņai neatbilstošu dzīvesveidu atbrīvoja no amata Valmieras Sv.Sīmaņa draudzes mācītāju Valteru Korāli. Pēc paša mācītāja tolaik stāstītā, viņam tiekot inkriminēts baušļu pārkāpums un neētiska rīcība, savukārt viņš bija pārliecināts, ka izslēgšana no draudzes varētu būt saistīta ar cīņu par īpašumiem.

Korālis tolaik sacīja, ka pirms viņa atstādināšanas nav notikusi nekāda īpaša izmeklēšana. "Tā ir savdabīga atbilde mācītāja ģimenes izmisīgajam lūgumam draudzei veidot labākus sadzīves apstākļus un parūpēties par mācītāja ģimenes psiholoģisko komfortu. Es jau deviņus gadus kalpoju Valmieras Sv.Sīmaņa draudzē. Esmu sašutis par šādu Virsvaldes rīcību, kārtējo reizi pat neuzaicinot uz nevienu no sēdēm vai neļaujot iepazīties ar lietas materiāliem. Nav tikusi pieļauta iespēja piedalīties ar apsūdzētājiem, lai panāktu kādu vienošanos vai vismaz uzklausītu argumentus un prasības," tolaik sūrojās Korālis.

Mācītājs apgalvoja, ka vairākums Sv.Sīmaņa draudzes locekļu paužot bažas, ka šis notikums "ir saistīts ar LELB Virsvaldes vai vismaz atsevišķu amatpersonu vēlmi gūt nedalītu varu pār draudzes īpašumiem, kas Valmieras pilsētā plešas 67 hektāru platībā". "Esmu iepriekš jau izteicies par nemitīgu spiedienu, ko pēdējos četrus gadus intensīvi realizē Konsistorija jeb tagad Virsvalde. Īpaši nebrīnos par šo procesu, jo no LELB jau ir izslēgti vai paši aizgājuši vairāki talantīgi mācītāji, kaut, protams, varētu diskutēt par viņu personībām. Nesen viens no LELB mācītājiem pat izdarīja pašnāvību. Šie fakti skaidri liecina par LELB Virsvaldes nevēlēšanos risināt lietas mierīgā veidā, bet izmantot padomju laiku stilu un metodes," tolaik pauda Korālis.

Savukārt LELB paziņoja, ka baznīcas Virsvalde pēc dokumentu izpētes Valmieras draudzē atklāja virkni faktu, kas liecina, ka no draudzes īpašumu apsaimniekošanas labumu guvis tieši Korālis, nevis pati draudze. Tā kā Valmieras draudzes padome atkārtoti atteicās lemt par tālāko rīcību, LELB Kapituls pieņēma lēmumu par draudzes padomes atstādināšanu un pagaidu pārvaldes iecelšanu Valmieras draudzē.

LELB atzina, ka Korālis, vienlaicīgi pildot draudzes gana un draudzes īpašumu apsaimniekotāja pienākumus, atradies interešu konflikta situācijā, kas novedis pie vienpersoniskas varas uzurpācijas pār draudzes īpašumiem. Draudzes līgumsaistību izpēte atklāja, ka draudzes īpašumu apsaimniekošana notikusi bijušā mācītāja personiskajās interesēs, draudzei no tā gūstot maznozīmīgu labumu. Gan draudzes īpašumu apsaimniekošanas līguma, gan citu draudzes līgumsaistību ar SIA "Svētā Sīmaņa pastorāts" nosacījumi skaidri atklājot, ka jau sākotnēji veidota shēma, kurā draudzei pašai vairs nav iespēju ietekmēt darbības ar tās īpašumiem, atzina LELB.

Kā LELB mājaslapā publicētajā intervijā tolaik norādīja arhibīskaps Jānis Vanags, ar mācītāju Korāli un Valmieras Sv.Sīmaņa draudzi LELB Virsvalde bija runājusi ilgāku laiku. "Diemžēl bīskapu kolēģijā un Baznīcas Virsvaldē nonāca ziņas, kuras pārbaudot izrādījās, ka nekas nav labojies." Sākotnēji LELB gribēja dot iespēju mācītājam Korālim saglabāt diskrēciju šajā lietā un arī aiztaupīt Baznīcai publisku apkaunojumu viņa rīcības dēļ, tāpēc LELB par konkrētiem iemesliem runāja tikai ar iesaistītajām personām - ar Korāli, ar draudzes padomi un iecirkņa mācītājiem, skaidroja LELB arhibīskaps. "Bet citādi mēs turamies pie Sinodes paustās nostājas Baznīcas iekšējās lietas neiznest sekulārajā presē un vispār plašsaziņas līdzekļos. Tas nav veids, kā mēs kārtojam lietas."

Kā tolaik pauda Vanags, mediju iesaistīšana bijusi Valtera iniciatīva. "Viņš tūliņ pat vērsās aģentūrās, televīzijā un mēģināja padarīt lietu tik publisku, cik vien iespējams. Apsūdzēja Virsvaldi Valmieras īpašumu iekārošanā. Tad arī Virsvaldei nācās atbildēt un paust savu viedokli. Darījām to, cik diskrēti bija iespējams. Bet Valters ir sacēlis tādu troksni, ka tagad arī cilvēki, kas līdz šim klusēja, sāk runāt, un īlens lien no maisa laukā. Tas nebija Virsvaldes mērķis," uzsvēra arhibīskaps.

Tāpat arhibīskaps norādīja, ka lietas apstākļi detaļās netiks izpausti, jo "laicīgās sabiedrības ziņkārība mums nav jāapmierina. Bet mēs tuvāk informēsim mācītājus".

Korāli par atrašanos interešu konfliktā ar 50 latiem sodīja arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). KNAB 2006.gada maijā bija noteicis Korālim sodu par to, ka viņš, būdams amatā Skultes ostas valdē, pieņēmis lēmumus attiecībā uz savu atalgojumu un veselības apdrošināšanu, tā nonākot konfliktā ar likumu, kas amatpersonai paredz pienākumu ziņot par šādām situācijām.

Bijušais mācītājs šo lēmumu pārsūdzēja tiesā. Administratīvā apgabaltiesa atzina par pamatotu Korāļa apelācijas sūdzību un apmierināja viņa pieteikumu par KNAB lēmuma atcelšanu. Tiesa spriedumā secināja, ka KNAB nepamatoti ir novilcinājis administratīvā pārkāpuma lietas ierosināšanu un izskatīšanu attiecībā uz Korāļa administratīvo pārkāpumu. Tā kā sākotnējais lēmums par Korāļa administratīvo sodīšanu pieņemts aptuveni astoņus mēnešus pēc pārkāpuma izdarīšanas, tiesa secināja, ka viņš sodīts, būtiski pārsniedzot likumā noteikto četru mēnešu termiņu soda piemērošanai.

Tā kā tiesa konstatēja, ka ir pamats izbeigt lietvedību šajā strīdā, tad citi apelācijas sūdzības motīvi netika vērtēti. Tādējādi tiesa atcēla KNAB priekšnieka 2006.gada 25.maija lēmumu ar tā pieņemšanas dienu un izbeidza administratīvā pārkāpuma lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā par Korāļa saukšanu pie administratīvās atbildības.

Spriedums nebija pārsūdzams.

2002.gadā no amata tika atstādināts Liepājas Sv.Annas baznīcas mācītājs Agris Iesalnieks, jo Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Konsistorija viņa kalpošanā konstatēja ievērojamas novirzes no luteriskās baznīcas mācības un prakses - viņa vadībā ievērojama draudzes daļa esot ieguvusi Vasarsvētku konfesijai raksturīgas iezīmes.

Pats atstādinātais mācītājs tolaik sacīja, ka viņš no amata ir atstādināts netaisnīgi un uzskata, ka ir jāsasauc Sinode, kas varētu objektīvi izvērtēt šo netaisnīgo Konsistorijas lēmumu.

Iesalnieks bija pārliecināts, ka ar savu darbību centies saliedēt un vienot citas draudzes, rīkojot agapes vakarus un izvēršot citas aktivitātes.

Iealnieka palikšanu amatā LELB arhibīskapam Jānim Vanagam atklātā vēstulē prasīja arī draudzes locekļi, kuri arī Liepājā rīkoja piketu, vēloties panākt viņa atjaunošanu amatā.

Latvijas Romas katoļu baznīcas (RKB) Bolderājas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas draudzes prāvests Juris Zagorskis savu amatu zaudēja pēc skandāla ar policiju.

Policijai kāda aizdomīga autovadītāja aizturēšana Rīgā no ikdienišķa pienākuma veikšanas izvērtās vairāk nekā divu stundu garā un nervus kutinošā izrādē. "Meža prospekta un Viestura prospekta krustojumā policisti pamanīja auto, kas ilgi stāvēja pie zaļās gaismas un nekustējās. Pēc tam mašīna sāka braukt no vienas ceļa puses uz otru, un policisti nolēma šoferi apturēt. Viņš nepretojās, taču uzrādīt vadītāja apliecību nevēlējās. Nolamājis policistus un viņu ģimenes locekļus, viņš ieslēdzās mašīnā, apsēdās blakus šofera krēslā un izlikās guļam. Policija dažādos veidos centās pievērst guļošā vīrieša uzmanību, bet pēc tam izmantoja savas likumā noteiktās tiesības un izsita automašīnas ar numura zīmi MARTA loga stiklu, 2009.gada notikumus atreferēja mediji.

Uz to vīrietis beidzot reaģējis un paziņojis: "Nenāciet man klāt, esmu Romas katoļu baznīcas priesteris!" Gan aizturēšanas brīdī, gan vēlāk autovadītājs ļoti rupji lamājās un izturējās provokatīvi, tāpēc viņu saslēdza rokudzelžos un aizveda uz ekspertīzi, lai noteiktu alkohola vai citu apreibinošo vielu klātbūtni organismā. Viņš ekspertīzei nepiekrita.

RKB informācijas centra izpilddirektors priesteris Andris Kravalis notikušo tolaik vērtēja skeptiski, norādot, ka Zagorskis draudzē uzticīgi kalpojis jau 15 gadus. "Katram var būt savs vājums. Viņš nebija ne alkoholiķis, ne atkarīgs no citām vielām," sacīja Kravalis. Pēc viņa teiktā, iespējams, garīdznieka saasinātā reakcija uz policijas iejaukšanos saistīta ar traģēdiju ģimenē. Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas draudzi Zagorskis vadīja no 2001.gada, iepriekš viņš dienēja arī Černobiļā.

Kardināls Jānis Pujats paziņoja, ka "necienīgam Dieva kalpam nav vietas pie altāra," un Zagorskis tika atstādināts.

Zagorska aizturēšanai sižetu veltīja TV3, un šī sižeta materiālus sava videoklipa veidošanā tolaik izmantoja grupa "The Hobos"

2002.gada maijā diskusijā "Radio Brīvā Eiropa" Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītājs Māris Sants publiski atzina savu homoseksuālo orientāciju.

LELB Sinode, kurā pārstāvēti visi garīdznieki un visas draudzes, 1996.gada rezolūcijā noteica, ka personas, kuras homoseksuālu uzvedību atzīst par normālu un pieņemamu seksualitātes izpausmi un tā māca citus, nevar ieņemt amatus LELB.

LELB arhibīskaps Jānis Vanags pēc Santa paziņojuma norādīja, ka Sants netika atstādināts no amata tādēļ, ka viņš ir gejs un to paziņoja atklātībai, bet gan tādēļ, ka viņš, būdams Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, izplatīja uzskatus, kas ir pretēji tās viedoklim. Turklāt lēmums par viņa atbrīvošanu tika pieņemts vēl pirms mācītājs publiski paziņoja par savu orientāciju. "Viņu vispār nediskriminēja, bet disciplinēja parastajā kārtībā," atzīmēja Vanags.

Pats Sants sacīja, ka viņu "izslēdz par homoseksualitāti un viedokļa paušanu". Viņš piebilda, ka LELB Konsistorija ne reizi neesot aicinājusi viņu uz sarunu par šiem jautājumiem. Tolaik mediji vēstīja, ka Sants līdz LELB viņam nelabvēlīgajam lēmumam divus gadus bijis Rīgas geju un lesbiešu draudzes mācītājs. Sants šajā draudzē esot pazīstams ar segvārdu Jonatans.

Arhibīskaps Vanags tolaik sacīja, ka "mācītāja autoritātē apgalvodams, ka homoseksuāla uzvedība nav grēks, Māris Sants daudziem atņem atgriešanās motivāciju, pakļaujot briesmām viņu mūžīgo dzīvību". Vanags atzīmēja, ka atstādināts tiktu ikviens mācītājs, kurš paziņotu, ka viņa grēks nav grēks, kas jānožēlo, bet Dieva dota identitāte. Vanags sacīja, ka baznīca neizceļ homoseksuālu uzvedību kā īpašu ļaunumu un necenšas tādējādi attaisnot zagšanu, žūpošanu, laulības pārkāpšanu vai sievas sišanu. "Notiek gluži pretējais - Sants, Streips un citi attaisno homoseksuālismu citu grēku starpā. Tieši viņiem vajadzētu būt konsekventiem un cildināt par pilsonisko drosmi katru, kas paziņo, ka pārkāpj laulību, dzer, zog, kaujas, sit bērnus un netaisās laboties," tolaik pauda Vanags.

"Pirms gadiem es Māri pazinu kā ļoti godīgu, atklātu, sirsnīgu un ticībā dedzīgu cilvēku, kurš man pastāstīja par savām problēmām, bet es arī redzēju, kā viņš ar tām cīnās. Tieši viņā es saskatīju priekšzīmi, kā sekot apustuļa Pāvila pavēlei līdz asinīm cīnīties pret grēku. Tādi cilvēki baznīcā ir jāciena un jāatbalsta. Faktiski Māra Santa stāsts ir piemērs tam, ka homoseksuāli cilvēki baznīcā netiek ne diskriminēti, ne nicināti, bet var ieņemt pat vadošus posteņus, kamēr vien viņi, baznīcas valodā runājot, cīnās labo cīņu," tolaik atzīmēja Vanags.

Vanags arī pauda uzskatu, ka Santa publiskā atzīšanas homoseksualitātē bijis apzināts un labi izplānots solis - "no kalpošanas draudzē uz kalpošanu geju lietai, sarīkojot avīžu virsrakstiem "seksa skandālu baznīcā" un nerēķinoties, kā tas ievainos daudzus ticīgos".

Pēc Santa atbrīvošanas no amata Rīgas Kristus draudzes locekļi nosūtīja vēstuli LELB arhibīskapam, lūdzot pārskatīt Konsistorijas lēmumu un atjaunot Santu draudzes mācītāja amatā. Vēstulē tika atzīts, ka Sants savas darbības laikā draudzē ne dievkalpojumos, ne ārpus tiem nekad nav sludinājis homoseksuālismu vai mudinājis tam pievērsties.

Dažus gadus vēlāk Sants iesūdzēja tiesā Rīgas Kultūras vidusskolu par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Pēc Santa domām, homoseksuālās orientācijas dēļ viņš nav ticis pieņemts darbā skolā par reliģijas vēstures skolotāju, lai gan viņam bijusi atbilstoša izglītība un vairāk profesionālās pieredzes nekā otram vakantā amata pretendentam.

Bijušā mācītāja prasību pret skolu par 3960 latu morālā kaitējuma kompensācijas un zaudējumu piedziņu Rīgas apgabaltiesa noraidīja. Augstākās tiesas Senāts atteicās sākt kasācijas tiesvedību un šo spriedumu pārskatīt, jo iesniegtā kasācijas sūdzība neatbilda likuma prasībām.

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Kapituls 2005.gada novembrī no amata atbrīvoja mācītāju toreizējo Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekānu Juri Cālīti. Toreiz LELB arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers sacīja, ka lēmums saistīts ar mācītāja publisko rīcību un izteikumiem, kas ir pretrunā LELB pamatnostādnēm. Savukārt Cālītis vērsās ar iesniegumu LELB Konsistorijā, norādot, ka no amata nav atstādināts atbilstoši LELB Satversmei.

Brūvers LELB lēmumu par mācītāja atbrīvošanu skaidroja, sakot, ka Cālītis vadīja geju un lesbiešu pasākuma "Rīgas Praids 2005" ietvaros organizēto dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, tādējādi pārkāpjot LELB 18.Sinodē 1996.gadā pieņemto rezolūciju "Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu". Turklāt viņa un mācītāja Vara Bogdanova piedalīšanās dievkalpojumā sabiedrībā varēja radīt priekšstatu, ka LELB akceptē homoseksuālu praksi kā normu. Abi mācītāji tolaik tika aicināti rakstiski apliecināt, ka viņu nolūks nebija šādu priekšstatu radīt, un izteikt apņēmību turpmāk rīkoties saskaņā ar LELB pamatnostādnēm. Cālītis šādu apņemšanos parakstīt atteicās.

Kā būtisku, vērtējot jautājumu par Cālīša atbilstību mācītāja amatam, arhibīskaps Jānis Vanags un prāvesti tolaik atzīmēja faktu, ka laika posmā, kamēr notika lietas izskatīšana, Cālītis atkārtoti ir publiski pauda baznīcai pretēju viedokli, piemēram, atzīstot homoseksuālas attiecības par pieņemamām," tolaik skaidroja Brūvers. Viņš pastāstīja, ka Cālītis Mūna Apvienošanās baznīcas rīkotā pasākuma laikā Jūrmalā piedalījās vīna ceremonijā, kas nozīmē atzīt Mūna mācību. Arī šī Cālīša rīcība tika vērtēta.

Lēmums par mācītāja Cālīša atlaišanu no amata nenozīmē viņa izslēgšanu no baznīcas, viņam arvien pastāv iespēja tikt atjaunotam amatā, tolaik sacīja LELB pārstāvis.

Cālīša aizstāvībai iestājās gan vairāku draudžu locekļi un mācītāji, kuri parakstīja vēstuli pret autoritārismu baznīcā, gan Grobiņas prāvesta iecirkņa mācītājs Varis Bitenieks, kurš aicināja atsaukt lēmumu par Cālīša svītrošanu no LELB mācītāju rindām.

Pats Kalniņš portālam "Delfi" norāda, ka grāmatas rakstīšana prasa lielu laiku un spriedzi, turklāt viņš neraksta pēc pasūtījuma. Grāmata būtu iznākusi agrāk - jau 2013.gadā, taču pietrūka līdzekļu un tā materiāla, kas tika nofilmēts un ierakstīts audioversijā 2014.gadā.

Vaicāts, vai saistībā ar paša pausto par iespējamiem metropolīta Aleksandra kriminālnoziegumiem gan pret personu dzimumneaizskaramību, gan piederību organizētajai noziedzībai ir vērsies arī ar iesniegumu Valsts policijā, Kalniņš norāda, ka vispirms "mums kā ticīgiem cilvēkiem ir jāinformē sava priekšniecība". Par to Maskavas patriarham tika sagatavota ļoti bieza dokumentu pakete, kurā ir daudz vairāk nekā viņa grāmatā minēts.

"Svētā Rīgas Jāņa biedrība, kuras pamatā ir mani garīgie bērni, ir rakstījuši vēstules valsts iestādēs - prezidentam un ministru prezidentam, kurās šī tēma tika aktualizēta, taču nesaņēma nekādu reālu sapratni un atbalstu, izņemot dažu deputātu padomu," atzīmēja Kalniņš.

Saistībā ar vēršanos drošības iestādēs, Kalniņš sacīja, ka viņu vairākas reizes apciemojusi Drošības policija gan Murjāņos, kur viņš dzīvo, gan kalpošanas laikā sieviešu klosterī. Viņiem arī iedota gan Maskavas patriarham sūtītās informācijas pakete, gan atbildēts "uz daudziem kutelīgiem jautājumiem par LPB metropolītu un LPB dzīvi no iekšpuses".

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece reliģiju jomā filozofijas zinātņu doktore Māra Kiope, jautāta, vai garīdzniekiem viņu aicinājuma un amata dēļ ir izvirzāmas augstākas prasības morāles un ētikas jomā nekā pārējai sabiedrībai, portālam "Delfi" sacīja, ka parasti no cilvēkiem, kam amata dēļ piešķirtas viņu statusu ārēji apliecinošas amata zīmes, piemēram, kolārs un krusts mācītājiem, tiek sagaidīts, ka viņi otram palīdzēs "augt svētumā - būt labākam, nekā cilvēks ir patlaban".

Cilvēki sagaida, ka garīdznieki būs "patiesi Dieva draugi" un viņu dzīvesveids būs tāds, ka par viņu, viņa dzīvi citi "varēs skatīties un priecāties" un vērsties pie viņiem pēc padoma, pauda Kiope. Taču jau antropoloģiski "cilvēks ir cilvēks, un katrs cilvēks var kļūdīties". Bet, ja cilvēks ir patiešām ticīgs, tad mēs redzam, kā viņš cīnās ar savām vājībām, grēkiem un trūkumiem un tā pakāpeniski pieaug un sekojam tam piemēram, kuru viņš mums rāda, pauda Kiope.

Ja cilvēks tiek ordinēts par mācītāju un viņam tiek uzticēts šis kalpojums, tad viņam jāatceras, ka viņš visur pārstāv baznīcu un liecina par Dievu, tāpēc nevar būt tā, ka viņa paustie uzskati un pārliecība ir pretrunā ar tiem postulātiem un doktrīnu, ko sludina baznīca.

Ja tie nonāk pretrunā ar baznīcas sludināto vēsti un vērtībām, tad nav iespējams, ka cilvēks, ne tikai garīdznieks, joprojām paliek "ikdienas kristietis", jo tad tas nozīmētu, ka cilvēks savu racionalitāti liek augstāk nekā Kristus sludināto labo vēsti, kā arī tradīciju - filozofu un teologu pārdomas un secinājumus, pie kuriem viņi nonākuši vairāku gadsimtu gaitā, rezumēja Kiope.

Iepriekšminētais konflikts starp metropolītu Aleksandru un Kalniņu nav vienīgā "saķeršanās" starp reliģisku organizāciju un tās pārstāvjiem, kas nonācis ne tikai pašu kristīgo kopienu, bet arī mediju uzmanības lokā. Portāls "Delfi" piedāvā uzzināt, kuri garīdznieki un kāpēc nonākuši konfliktsituācijās ar savām baznīcām un tikuši svītroti no mācītāju rindām, un to, kurus ganus publiski atbalstījušas viņu pārstāvētās kristīgās konfesijas.