25 gadi kopš 4.maija: Ar ko jūs papildinātu Neatkarības deklarāciju?  (119)

Par gadsimta ceturksni kopš šī vēsturiskā brīža pēdējos gados īpaši nācies spriest, veidojot filmu "4.maija republika". Pirmssvētku un pēcsvētku nedēļās vairāku rakstu sērijā paralēli svinībām un atceres pasākumiem kas, protams, vienmēr ir vajadzīgi, bet kas vienmēr neiztiek bez patosa un rutīnas, gribas rosināt publiskas pārdomas par dažām idejām, kuru atskaites punkts ir Neatkarības deklarācija un daži filmas fragmenti, kas tiks publicēti līdz ar šiem rakstiem.

25 gadi ir nedaudz vairāk nekā viena paaudze. 25 gadi ir nedaudz vairāk nekā Latvijas Republikas pastāvēšanas laiks starp pasaules kariem pagājušajā gadsimtā.

25 gadi ir gan vēsture, gan vēl arvien šodiena ilgstošā tagadnē.
Manuprāt, svarīgu vēsturisku notikumu gadskārtas ir svarīgas, lai domātu un runātu par jautājumiem, kas vienlaikus ir gan fundamentāli, gan vienkārši.

Filmā "4.maija republika", intervējot cilvēkus, kuri 1990.gadā nobalsoja par Latvijas neatkarību, bet kuru politiskās un personiskās dzīves un karjeras turpmāk izvērsās publiskas un atbildīgas, bet ļoti dažādas, sākām ar vienkāršajiem jautājumiem par neatkarību – kas īsti bija mērķi un uzdevumi, kādas bija vai nebija ieceres, kas ir vai nav sasniegts. Latvijas Republikas atjaunotāju atbildes bija ļoti dažādas un domāju, ka atbildes uz šiem jautājumiem - ne vēstures, bet nākotnes dēļ - arvien vēl ir jāmeklē:

Domājot par to, ciktāl savulaik deklarētais ir piepildījies, rodas jautājums – kas būtu tas, ar ko šodien būtu jāpapildina Neatkarības deklarācija? Protams, ne jau burtiskā nozīmē, ne jau dokumentā – bet mūsu uzskatos par neatkarību.

Nepretendēju uz kādu pareizo atbildi, vienas tādas nevar būt, runa ir tikai par dažām vairāk vai mazāk izaicinošām idejām. Bet tas ir saistībā ar to, kas valstij ir patiešām būtiski, bet kas ir otršķirīgi.

4.maija Neatkarības deklarācijā, citastarp, runājot par okupāciju 1940.gadā un tās sekām, ir teikts: "Tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu." Saeimas - no piektās līdz pašreizējai, - protams, ievēlētas konstitucionāli. Bet vai nav kas cits noticis tautas apmānīšanas rezultātā? Vai viss būtiskais ir noticis, paužot tautas suverēno gribu?

Vēl deklarācija paredzēja izstrādāt Satversmes jaunu redakciju, kas "atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajām stāvoklim". Kā zināms, jauna redakcija kopumā netapa, bet nāca klāt virkne pantu. Jauna redakcija, protams, nav pašmērķis. Jautājums ir – vai, ja ne konstitūcijas, tad citi "spēles noteikumi", gan tiesību normās un to piemērošanā, gan valsts pašpārvaldē varas un pilsoņu attiecībās, atbilst Latvijas politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim?

Pēdējos gados, īpaši kopš notikumiem Ukrainā, ar to saistītajiem drošības jautājumiem un Krievijas kontekstu, Latvijā regulāri izskan retorika, lielākoties no politiķiem un amatpersonām, ka valsts problēmu kritizētāji lej ūdeni uz Krievijas interešu dzirnavām. Kas zina, varbūt arī šogad kaut ko no tā iepīs politiķu 4.maija runās. Sava taisnība tajā, protams, ir. Tomēr tā var būt arī prasta demagoģiska pašaizsardzība ar strausa politikas iezīmēm. Valsts nav vāja, ja tās pilsoņi kritizē to, kas notiek. Valsts nevar kļūt stiprāka, ja atklāti nemeklē tās vājos punktus, kļūdas un mācības to labošanai.

(Turpinājums sekos.)

Filmu "4.maija republika" var noskatīties šeit.