Lasītājs: Velo (ne)draudzīgā Rīga  (29)

"Var saprast velobraucējus, kuri dusmojas uz autobraucējiem, kuri "spiež" viņus pie apmalēm un mazliet lietainākā laikā nošļaksta gluži slapjus.

Var saprast gājējus, kuri, nākot ārā no veikala, spiesti lēkt atpakaļ, jo garām "lido" kāds, kura "fiksītim" bremzes ir tālu no ideālām.

Var saprast autobraucējus, kuri lamā Rīgas domi par nesakarīgi sazīmētajiem veloceliņiem un velobraucējus par pārvietošanos transporta joslā ar 20 kilometru ātrumu stundā, kas pamatīgi bremzē visu satiksmi.

Bet, ja visas šīs saprašanas mēģina likt kopā, tad nekas vairāk par centieniem pārkliegt citus ar savu personīgo taisnību nesanāk. Pārāk jau nu dažādas tās vēlmes. Un nav ne mazākā pamata domāt, ka vismaz šogad kaut kas šajās sapiņķerētajās attiecībās mainīsies.
Rīga jau pēc savas pilsētplānošanas struktūras ir atzīta par velosatiksmei ļoti nedraudzīgu pilsētu. Bet tāda nu tā mūsu galvaspilsēta ir, un tas ir jāpieņem kā vēsturisks fakts.
Tā nu, saliekot šo visu kopējā katlā, atļaušos atzīmēt lietas, kuras pamainot visas ieinteresētās grupas mazliet vieglāk spētu uztvert viena otru un vismaz rādītu to, ka, neatkarīgi no sava pārvietošanās veida, mēs spējam saglabāt kaut kādu savstarpējo cieņu.

Veloceliņi. Par to funkcionalitāti un "pārdomātību" ir bijis gana daudz diskusiju. Rīgas domes Satiksmes departaments atsaucas uz pētījumiem, kuri pierāda, cik pārdomāti un tālredzīgi tiek ierīkotas velojoslas (nespēja šos pētījumus uzrādīt neatceļ Domes augstās prasmes rūpēties par mūsu visu labklājību) un izbūvē tās ielās, brīžiem ignorējot pat veselā saprāta diktētus noteikumus. Bet, lai nu paliek. Velojoslas ir, un tā tam būs palikt (kā minimums līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām…). Jautājums ir par ziemas sezonu. Vai kāds spēj argumentēti pamatot šo joslu funkcionalitāti periodā, kad zemi klāj sniegs un velosipēdi kopā ar peldriņķiem guļ pagrabos? Varbūt vismaz šajā periodā var iztikt bez autotransporta braukšanas un stāvēšanas "čakarēšanas"? Jo, pat ja kāds arī pārvietojas ar velo arī ziemā, tad šādu cilvēku daudzums ir tik niecīgs, ka viņi nekādā veidā nepamato aizliegumu turēt brīvu gandrīz veselu autojoslu.

Braukšana pa ietvi, vai pa brauktuvi? Tas, lai kā arī likumdevēji necenstos, ir un arī turpmāk paliks tikai un vienīgi cilvēku savstarpējās cieņas un sapratnes jautājums. Ja velosipēds pārvietojas pa ietvi vienlaicīgi ar gājējiem ātrumā, kas neapdraud gājējus, bet pa brauktuvi – ātrumā, kas neliek visai pārējai satiksmei vilkties kā skumīgu kamieļu karavānai, tad visticamāk kaut kādu kompromisa apmierinātības pakāpi pat izdotos sasniegt visām iesaistītajām pusēm. Taču vai ir kādi regulējumi, kā to panākt? Nav. Un arī nebūs. Jo, lai arī cik labi būtu domāta likumdošana, tā šajā gadījumā nenovēršami pārkāps kādas no minēto grupu interesēm. Bet es tik tiešām ceru, ka mēs visi iemācīsimies sadzīvot. Un šim manam optimismam par pamatu kalpo tas, kā 10-15 gadu laikā ir mainījusies auto braukšanas kultūra. Ja kādam šķiet, ka daudzi brauc kā riebekļi, tad viņam vajadzētu nonākt sastrēgumā Rīgas ielās 2001.gadā. Protams, ka vienmēr būs zināms procents ļaužu, kuru personīgie mazvērtības kompleksi un vēlme izcelties radīs autobraucējus, velobraucējus un gājējus, kuri uzskatīs sevi par pārākiem un brauks vai ies savu idiota stabilo trajektoriju.

Drošība. Vispār jau ja visas iesaistītās puses mierīgi paskatītos uz lietu fizikālo dabu, tad taptu skaidrs, kurš visā šajā ķēdē ir pats neaizsargātākais. Autobraucējs ir iesprādzēts metāla kastē, velobraucējam (saprātīgam) ir ķivere un frontālu triecienu amortizējoša daļa – priekšējā riepa. A gājējam ir tikai jaciņa, krekliņš un vājajam dzimuma krūšturis. Ne pārāk laba aizsardzība pret triecieniem, vai ne? Tāpēc tādā pat secībā vajadzētu būt savstarpējai vēlmei nenodarīt līdzcilvēkam pāri. Autobraucējs raugās, lai nebrauktu virsū velosipēdiem, velosipēdi starp gājējiem iztiek bez neprātīgas pedāļu mīšanas. Un gājēji iet savu ceļu, ievērojot normālus satiksmes noteikumus.

It kā jau tas viss ir vienkārši. Un lielākā daļa ļaužu pat to saprot. Bet bez šīs prasmes akceptēt vienam otru, cienīt elementāras līdzcilvēku tiesības, būt laipniem vienam pret otru neko nedos nedz likumu grozījumi, nedz veloceliņi, nedz policistu pirksta kratīšana. Tāpēc, mīļie līdzcilvēki –, esiet draudzīgi! Jo kā zināms – ir labi būt labam!"