Divu Krievijas ģenerāļu nolaupīšana 1994.gadā radīja draudus Latvijas neatkarībai, vēsta raidījums  (295)

Krievijā ģenerāļu nolaupīšana izsauca zibenīgu reakciju - karaspēka vienībās Latvijas pierobežā izsludināja kaujas gatavību. Krīzes atrisināšanai politiķiem Rīgā bija dotas dažas stundas. Kā izteikušies vairāki notikumu aculiecinieki - maksa par notikušo varēja būt arī Latvijas neatkarības zaudēšana.

Raidījums atgādina, ka 1994.gadā - četrus gadus kopš Latvija atguvusi neatkarību, valstī joprojām atradās Krievijas armijas bāzes. Augstākā padome bija lēmusi, ka pašvaldībām pamazām jāpārņem armijas īpašumi, bet armijnieki nesteidzās. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas valdes priekšsēdētājs bija Andrejs Ručs. Viņš pārvaldīja Juglu, Teiku un Purvciemu. 94.gada 7.janvārī Ruča priekšpilsētas valde nolēma, ka jāsāk pārņemt viņu teritorijā esošās armijas ēkas.

Bijušais Krievijas armijas īpašumu pārņemšanas biroja vadītājs Ilgonis Upmalis atzīst, ka „piektdien saņēmis birojā no Ruča izpildkomitejas lēmumu, ka viņi pirmdien pārņem īpašumu Krustabaznīcas ielā 9. Nu tas nekas slikts nebija. Tas atbilda likumam, un es principā teicu viņam, lai viņš pārņem. Bet nekur jau nebija rakstīts, kā viņš to taisās pārņemt. Un viņš pēc tam atsaucās uz mani, ka ar mani bija saskaņots viņa darbības, kaut gan es diemžēl nezināju".  

Šajās ēkās Kurstabaznīcas ielā šodien atrodas Nacionālie bruņotie spēki. Tolaik tā bija viena no lielākajām armijas bāzēm Rīgā. Bija zināms, ka vienā no ēkām glabājas dokumentācija par visiem armijas īpašumiem tuvējā apkārtnē, ko izpildkomiteja vēlējās iegūt sev. Lai sarunām būtu svars, uz tām tika uzaicināts arī politiķis Juris Dobelis.

Bijušais Augstākās padomes deputāta Odiseja Kostandas palīgs Juris Dobelis raidījumam atzīmē, ka 10.janvāra rītā, piepalīdzot 13.Zemessardzes bataljonam un pašvaldības policijai, "mēs pienācām pie šīs ēkas Krustabaznīcas ielā 9a un vienkārši pateicām tiem, kas nāca uz darbu, ka iekšā jūs netiksiet neviens, kamēr nebūs izveidota komisija, kas izlems, ko tālāk darīt ar tiem dokumentiem".

Ieradās trīs ģenerāļi, vairāki apakšpulkveži un pulkveži. Sanāca arī ap 15 zemessargiem un policistiem. Visi apsēdušies ap galdu un sākuši strīdēties. Aktīvāk pret bāzes pārņemšanu iebilduši ģenerāļi Nikolajs Tailakovs un Anatolijs Vodopjanovs.

„Šinī brīdī ģenerālis Tailakovs uzreiz pasaka tā - ak jūs šitā. Nu tad mēs laidīsim darbā savu trieciengrupu. Kā viņš krieviski teica - atbloķēšanas grupu. Jo mēs bijā nobloķējuši visu. Nu mūsu puiši bija ar ieročiem. (...) Andrejs bija galvenā persona Vidzemes priekšpilsētā. Priekšsēdētājs. Viņš bija tas, kurš piecēlās kājās un pateica - mēs jūs arestējam un izraidām no Latvijas teritorijas," atminas Dobelis.

Raidījums vēsta, ka abus ģenerāļus saslēdza roku dzelžos, izveda no telpām, iesēdināja vienā no zemessargu mikroautobusiem un aizveda nezināmā virzienā. Dobelis skaidro - tik asa rīcība bija nepieciešama, lai paglābtu zemessargus un policistus no draudoša armijnieku uzbrukuma. Ģenerāļi izvesti aiz Rīgas robežas un paslēpti tur pat Berģu mežos.

„Es pats te nebiju jo tanī brīdī jau mēs bijām saņēmuši zvanu no Valsts pirmās amatpersonas - no Gunta Ulmaņa, kurš aicināja Andreju Ruču uz pārrunām. Ručs saka - es bez Dobeļa nekur nebraukšu. Labi! Ņemiet to Dobeli līdzi," atminas Dobelis. Viņš atzīmē, ka „viņi tur lūdza, lai viņiem noņem roku dzelžus, lai viņiem ļauj nokārtot vajadzības. Tad viņiem puiši bija teikuši - tā pat pamēģini. Vienvārdsakot - tāds sīks humors," atceras Dobelis.

1994.gadā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rezidence atradās Maikapara namā. Kad ziņa par ģenerāļu arestu sasniedza prezidentu, tieši tobrīd tur notika Nacionālās drošības padomes sēde. Bija ieradušies vairāki ministri un arī drošības iestāžu vadītāji. Krīzes novēršana sākas nekavējoties.

„Adjutants ienāca un pateica.. Ļoti tādā norūpējušā balsī, ka ir ļoti bīstama situācija valstī izveidojusies. Ir krievu armijas cilvēki kaut kur savākti un aizvesti. Neticēju. Tad pienāca vēlreiz un pateica, ka tā ir. Tad mēs apspriedi pārtraucām un apspriedāmies šaurākā lokā - ko lai dara," notikumus atceras bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Raidījums atzīmē, ka Ručs sacēlis skandālu, kad viņam apsardze likusi pirms sarunas ar prezidentu Ulmani aiz durvīm atstāt savus šaujamos. „Viņš atnāca ar divām pistolēm. Divām. Un par manu tādu tā laika samērā mierīgo uztveri liecina tas, ka es teicu - nu labi - vienu, lai atstāj apsardzei un ar otru, lai nāk iekšā. Viņš atteicās kaut ko ziņot, kaut ko teikt, kur ir, jo tāda vispārēja neziņa valdīja," atminas Ulmanis.  

Latvijas drošības dienesta vadītājs Juris Vectirāns saņēma tiešu Valsts prezidenta rīkojumu - atrast nolaupītos ģenerāļus un atbrīvot. Jau bija sākušies satraukti zvani no Maskavas. No politiķiem Rīgā tika prasīta nekavējoša rīcība - ģenerāļus sveikus un veselus nogādāt atpakaļ armijas bāzē. Bijušas ziņas, ka militāristi varētu to izmantot, lai sarīkotu provokāciju.

Vectirānam zvanījis viens no ķīlnieku apsargiem. Viņiem izskaidrots, ka sācies starptautisks skandāls. Policisti un zemessargi piekrituši sadarboties. Vectirāns ar savu vienību ieradies iepriekš norunātā vietā Berģu mežā, pārņēmis abus ģenerāļus un ar vīriem nogādājuši viņus atpakaļ Rīgā.

Ruču atbrīvoja no darba un pret viņu ierosināja krimināllietu. Izmeklēšana ilga vien dažus mēnešus. Tā paša gada augustā Latvija noslēdza Krievijas armijas izvešanu un zuda jēga lietu turpināt. Par situācijas nopietnību liecina iekšlietu ministra Ģirta Valda Kristovska uzstāšanās Saeimā divas nedēļas vēlāk. Pēc Kristovska teiktā - "Krievija dažu stundu laikā bija izsludinājusi kaujas gatavību tādās karaspēka daļās, kuru bruņota iejaukšanās varēja likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību".

Pats ģenerāļu arestētājs Ručs turpināja karjeru kā namu pārvaldnieks Vidzemes priekšpilsētā. Iekūlās vairākos skandālos un no publiskās dzīves nozuda. Arī agrākie līdzgaitnieki viņu vairākus gadus vairs nav sastapuši.