Pēc iepriekšējiem diviem rakstiem 4.maija gadskārtas sērijā, par Neatkarības Deklarācijas papildināšanu, kā arī par elitēm un grupējumiem, šis turpinājums fokusēts ap Valsts prezidentiem un ap oligarhiem. Līdz ar vēl vienu fragmentu no filmas "4.maija republika" – atceroties mācības par oligarhu apkarošanu un prezidentu izpausmēm 2007.gadā. Šo tematiku veicina arī valsts pirmo personu – Andra Bērziņa un Ināras Mūrnieces - runas aizvadītajās maija svētku dienās, kas kārtējoreiz liek uzdot jautājumu – kas notiek paralēlajā realitātē aiz valsts reprezentēšanas fasādes?
"Pirms deviņdesmit pieciem gadiem un arī pirms divdesmit pieciem gadiem visi, kas iestājās par Latvijas neatkarību, bija vienoti darbam demokrātiskas un tiesiskas valsts izveidei." - tā runāja Valsts prezidents pasākumā par godu Satversmes sapulces sasaukšanas 95.gadadienai 1.maijā. "Tautā valdīja pārliecība, ka šo mērķi var sasniegt, balstoties uz demokrātijas principiem un iesaistot visas Latvijā dzīvojās tautības. Rezultāti pierādīja, ka kopā ejot var sasniegt lielus un cēlus mērķus.", apgalvoja Andris Bērziņš.
Tautības šoreiz neaiztikšu, bet kādi rezultāti kad un ko tieši pierādījuši pēc 25 gadiem? Jā, ir lieli un cēli mērķi sasniegti. Bet vai viss minētais, demokrātijas un tiesiskuma kontekstā, ir īstenots? Jāšaubās. Un derētu arī pavērtēt, kāpēc kaut kas nav noticis tā, kā iecerēts.
Fasāde ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, bet aiz tās - arī valsts nozagšana. Fasāde par straujāko ekonomikas attīstību Eiropā, bet aiz tās - Jūrmalgeita, "Lemberga stipendiāti" un ceļš uz krīzi. Šādu "paralēlās realitātes" gadījumu Latvijas jaunāko laiku vēsture netrūkst. Šobrīd, protams, ir citādi, bet vai ir stingrs pamats teikt, ka šādas valsts "infekcijas" ir pagātnē? Atstāšu šo atvērtu jautājumu pārdomām. Vai kā retorisku.
"Valsts ir veikusi strauju attīstības ceļu no fundamentālām reformām -likumdošanas bāzes pārveidošanas un mērķtiecīgas ekonomiskas izaugsmes" - tā Andris Bērziņš teica citā pasākuma, 4.maijā. Šaubu nav, likumdošanas bāzi pārveidoja fundamentāli. Bet mērķtiecīgā izaugsme - tā, kuras rezultātā valsts ir starp pēdējām Eiropas Savienībā dažādos dzīves kvalitātes un attīstības rādītājos? Protams, kā uz to paskatās, piemēram, līdzīgi kā starptautiski atzīto valsts nozagšanu kā faktu nevarēja apstiprināt miljonāru medību partneris, viņš arī, citastarp, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš ir gaidībās uz Saeimas akceptu viņā amata otrajam termiņam.
Ja nu par Saeimu - tās priekšsēdētāja 4.maija parlamenta sēdē, atšķirībā no iepriekšminētā, atzina gan, ka valsts attīstība tomēr ir bijusi problemātiska. Formulējot problēmu, Ināra Mūrniece uzņēma kursu atbilstoši savas politiskās piederības tipiskiem ļaunuma saknes meklējumiem - komunisti, čekisti un komjaunieši, kā arī "padomju laika konformisti un kolaboracionisti" esot domājuši ar savu labklājību, nevis valsts un tautas interesēm, un "tieši viņi demokrātijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokrātiju, bet džungļu ekonomiku uzdeva ar brīvā tirgus ekonomiku".
Sekoja spīkeres paziņojums: "Šodien varam teikt, ka oligarhi lielā mērā, lai arī ne pilnīgi ir izstumti no valsts politiskās pārvaldes. Tomēr ekonomikā tie turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses."
Var jau izlikties, ka tās pašas nacionālās apvienības dažādas sastāvdaļas, kas daļa ir, bet daļa arī nav ne vairs komunisti vai komjaunieši, ne čekisti vai citas padomjlaiku paliekas, ir bijušas bezgalilgi pie varas visos šajos pseidodemokrātijas un džungļu ekonomikas laikos, un nav manīts nekāds pašizvērtējums par to... Bet, pat tad skaisto teikumu virāžās pazūd atbildes uz daudziem jautājumiem - vai nu tiešām visi sliktie bija tikai "veco laiku" konformisti un kolaboracionisti? Un, kas tad īsti no kurienes nav izstumts? Un, kāpēc tad varonīgie cīnītājie nestumj visus ārā? Un, ja ekonomikā tomēr nav īsti labi, kāpēc neko nedara no ekonomikas neatkarīgie politiķi?
Atgriežoties pie prezidentiem, kas tomēr ir šīpavasara sabiedriski politiskās dienaskārtības karstais kartupelis, - Vairai Vīķei Freibergai savulaik vajadzēja astoņus gadus, lai bez aplinkiem runātu par oligarhiem, un arī šo to izdarītu. Taču savas prezidentūras sākumā vienu no viņiem, kurš jau bija paguvis sapelnīt ne laurus vien, viņa nominēja par premjeru trešo reizi pēc kārtas.
Valdis Zatlers, sākot prezidentūru, paziņoja, ka nezina, kas ir oligarhi. Pēc līkloču politiskās evolūcijas, viņš arī nonāca pie ja ne pretējā, tad atšķirīga uzstādījuma.
Līdzšinējo valsts attīstības un konkrēta, personalizēta kļūdu izvērtēšana un gaužām tieša runa par to, kas ir vēsture, bet kas arvien ir tagadne - tas būtu ļoti lietderīgi gan jauna prezidenta meklētājiem, gan viņu vēlētājiem, gan šī amata kandidātiem. Pretējā gadījumā tas ir ceļš uz citādu, bet atkal skaistu, nebūt ne sliktu, tomēr līdz galam nepiepildītu cerību un neizmantotu iespēju pašapmāna četrgadi ar, pat ja pāris soļiem uz priekšu, tad tikpat arī sāņus vai uz vietas.
(Turpinājums sekos)
Filmu "4.maija republika" var noskatīties
www.vimeo.com/ondemand/4maijarepublika
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
