Pēc iepriekšējiem diviem rakstiem 4.maija gadskārtas sērijā, par Neatkarības Deklarācijas papildināšanu, kā arī par elitēm un grupējumiem, šis turpinājums fokusēts ap Valsts prezidentiem un ap oligarhiem. Līdz ar vēl vienu fragmentu no filmas "4.maija republika" – atceroties mācības par oligarhu apkarošanu un prezidentu izpausmēm 2007.gadā. Šo tematiku veicina arī valsts pirmo personu – Andra Bērziņa un Ināras Mūrnieces - runas aizvadītajās maija svētku dienās, kas kārtējoreiz liek uzdot jautājumu – kas notiek paralēlajā realitātē aiz valsts reprezentēšanas fasādes?
"Pirms deviņdesmit pieciem gadiem un arī pirms divdesmit pieciem gadiem visi, kas iestājās par Latvijas neatkarību, bija vienoti darbam demokrātiskas un tiesiskas valsts izveidei." - tā runāja Valsts prezidents pasākumā par godu Satversmes sapulces sasaukšanas 95.gadadienai 1.maijā. "Tautā valdīja pārliecība, ka šo mērķi var sasniegt, balstoties uz demokrātijas principiem un iesaistot visas Latvijā dzīvojās tautības. Rezultāti pierādīja, ka kopā ejot var sasniegt lielus un cēlus mērķus.", apgalvoja Andris Bērziņš.
Tautības šoreiz neaiztikšu, bet kādi rezultāti kad un ko tieši pierādījuši pēc 25 gadiem? Jā, ir lieli un cēli mērķi sasniegti. Bet vai viss minētais, demokrātijas un tiesiskuma kontekstā, ir īstenots? Jāšaubās. Un derētu arī pavērtēt, kāpēc kaut kas nav noticis tā, kā iecerēts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
