Intervija ar Pēteri Gresti: 'to, ka esmu Latvijas pilsonis, uzzināju ieslodzījuma laikā'  (314)

Greste pēc aptuveni 400 Ēģiptes cietumā pavadītājām dienām kļuvis par preses brīvības simbolu un vienu no atpazīstamākajiem pasaules žurnālistiem.

Sarunā ar portālu "Delfi" viņš atklāj, ka par Latvijas pilsoni kļuvis pavisam nejauši, taču sajūt sevī latvisko garu un domāšanu.

Kādas asociācijas jums rodas, kad domājat par Latviju?

Pirmo reizi Latvijā ierados 2012.gadā. Tolaik atbraucu kopā ar vecākiem, pavadījām laiku Rīgā, atpūtāmies pie brālēna Jūrmalā. Tēvs dzimis Liepājā, apciemojām arī šo pilsētu.

Latvija man ir ļoti būtiska, viena no lietām, ko sapratu pirmās vizītes laikā, ir tas, cik ļoti manī mīt tēva kultūras gēns, latviskais gars un domāšana. To visu es tā pa īstam apjautu tikai brīdī, kad pats pirmo reizi šeit nokļuvu.

Par Latviju atgādina arī pazīstamā valoda, cilvēki, kultūras tradīcijas, latviskā virtuve. Tas viss tika iepazīts bērnības dienās Austrālijā. Tāpat sevī jūtu arī tādas latviskumam raksturīgas īpašības kā izturība, radošums.

Pēc notikumiem Ēģiptē ar jums vēlas runāt teju visi pasaules mediji. Kāda ir sajūta, kad no stāsta veidotāja esat pats kļuvis par stāsta galveno varoni un nokļuvis uzmanības centrā?

Nejūtos pārāk ērti. Žurnālists pats parasti necenšas nonākt uzmanības centrā, vismaz tā nevajadzētu būt.  Jūtos kaut kā ne īsti savā vietā. Tas gan ir kas tāds, ar ko man vienkārši jātiek galā. Kā pats minējāt, esmu kļuvis par vienu no preses brīvības simboliem, tas jau ir noticis. Tagad jūtu arī atbildību par saviem jaunajiem pienākumiem, jūtu atbildību uzstāties kameru priekšā un runāt par preses brīvību.

Esmu arī pagodināts par to, ka ieslodzījuma laikā mani atbalstīja kolēģi, cilvēki daudzās pasaules valstīs - tagad ir sajūta, ka man viņiem jāatmaksā.

Neesat jau noguris no pastāvīgās mediju uzmanības?

Jā, esmu gan. Brīvībā esmu tikai trīs mēnešus, tie bijuši ļoti spraigi. Tomēr es šos jaunos dzīves apstākļus novērtēju kā iespēju runāt par tēmu, kas ikdienā varbūt arī negūtu tik ievērojamu uzmanību.

Kad bijāt ieslodzījumā, vai spējāt iedomāties, ka jūsu glābšanā iesaistīsies arī Latvijas diplomāti?

Nē, nevarēju gan. Biju ļoti pārsteigts. Par to, ka esmu Latvijas pilsonis, vispār uzzināju tikai ieslodzījuma laikā. Cietumā piekļuvām [ieslodzījumā atradās ar kolēģiem Muhamedu Fahmiju un Baheru Muhamedu] kādai mediju publikācijai, kurā es biju dēvēts par latviešu izcelsmes austrālieti. Lasot tekstu, pirmo reizi uzzināju, ka lietā iesaistījusies arī Latvijas valdība.

Vēlāk sapratu, kā tas varēja notikt - neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992.gadā devos uz Latvijas vēstniecību Londonā un kārtoju pavalstniecības dokumentus [Pētera tēvs dzimis Latvijā]. Parakstījos par to, ka, jā, mans tēvs bija latvietis. Vienkārši aizpildīju papīrus, nemēģināju tikt pie Latvijas pases.

Acīmredzot, kad nokļuvu ieslodzījumā, kāds no Latvijas ministrijas pārbaudījis tālaika reģistru un sapratis, ka esmu viens no savējiem. Pasi sagatavoja, kamēr vēl biju cietumā. Tagad pasē ir ieslodzījumā uzņemtā fotogrāfija.

Jūs ticējāt cietuma uzraugiem, kad tie pavēstīja, ka esat atbrīvots un varat beidzot doties mājup?

Protams, ar prātu es sapratu, ko man saka, bet ar sirdi bija grūti aptvert, ka atbrīvošana patiešām arī sekos. Izlaišana no cietuma bija negaidīta, nebija ne mazākās nojausmas, kad tas varētu notikt.

Neesat slēpis, ka nākotnē labprāt atkal strādātu par žurnālistu. Bail nebūs?

Nē, nebūs. Es ticu žurnālista misijai, ticu tam, ko darām. Ticu, ka godīga un profesionāla žurnālistika ir nepieciešama. Kad žurnālists strādā Irākā vai Sīrijā, pašam jābūt atbildīgam par to, cik tālu, pildot savu darbu, var iet. Es vēl neesmu atsācis strādāt, vēl nevaru atbildēt, cik tālu iešu nākamreiz.

Esot brīvībā, esat ievērojis, ka saasinājies informatīvais karš starp Krieviju un Rietumiem. Vai šajā karā, jūsuprāt, vispār ir iespējams kāds, kurš galu galā arī uzvar?

Es noteikti neesmu eksperts Austrumeiropas jautājumos, līdz ar to cenšos izvairīties runāt par šo tēmu. Es gan redzu ļoti tendenciozu žurnālistiku, kas šobrīd nav grūti pamanāma, tas mani uztrauc.

Īpaši esmu uztraukts par to, kā strādā Krievijas mediji, un par to, vai viņi šobrīd ir tik neitrāli un profesionāli, cik šajos apstākļos tas būtu iespējams. Konflikta laikā no visām iesaistītajām pusēm būtu jābūt profesionālai un godīgai žurnālistikai.

Runājot par godīgumu žurnālistikā, - daudzi Latvijas un Rietumvalstu mediju eksperti aizvien runā par objektivitāti žurnālistikā. Viņi kļūdās, jo tāda lieta kā objektīva žurnālistika nepastāv. Tas ir mīts. Personīgi ticu, ka objektivitātes vietā vajadzētu runāt un tiekties uz neitralitāti, kas iemieso daudz vairāk godīguma pret sabiedrību. Kā ir ar jums, kādām žurnālistikas vērtībām ticat jūs? Ticat objektivitātei žurnālistikā?

Veidojot stāstus, žurnālistam jāpieņem lēmumi, -  kādu informāciju publicēt, kura informācija ir svarīga un kura nav.  Žurnālistam ir jāizvēlas, ar kādiem cilvēkiem runāt un ar kādiem nerunāt, un jāizvēlas, kuru stāstu padarīt par galveno ziņu un kuru aizmirst. Tās visas ir subjektīvas izvēles. Tāda vispārēja objektīva žurnālistika vienkārši nav iespējama.

Neitralitāte ir viena lieta, vēl jāpiemin līdzsvars, godīgums un precizitāte. Tik ilgi, kamēr šie četri principi piepildās, manuprāt, mēs savu darbu darām labi.

Ticat, ka Rietumvalstu mediji ciena šos principus?

Žurnālistika nav zinātne, tas ir arods, kurā iespējams pieļaut daudz kļūdu.  Es būtu muļķis, ja teiktu, ka visi mediji šos principus ievēro. Visi žurnālisti kļūdās, svarīgi ir tas, ka mēs cenšamies kļūt labāki.

Ņemot vērā savu pieredzi, kā arī, lai aizsargātu žurnālistus, jūs esat ierosinājis izveidot  vispārējo mediju brīvību hartu. Pasaulē jau eksistē mehānismi kā aizsargāt žurnālistu brīvību, taču, kā rāda drūmā realitāte, ANO, nevalstiskās organizācijas un valstu valdības bieži nespēj šos mehānismus īstenot  praksē. Ko šajā situācijā mainīs jūsu ierosinātā harta?

Šobrīd šī sistēma ir sadrumstalota - daži no mehānismiem cenšas rūpēties par žurnālistu drošību, daži par ētikas principiem. Pietrūkst viena kopēja dokumenta, kas apvienotu visus šos mehānismus, dažādo nevalstisko organizāciju iniciatīvas vienā kopējā hartā.

Kā pats minējāt, šī brīža mehānismu pārvalde nestrādā, tāpēc ir kaut kas jāmaina. Iespējams, šī harta nav tas pareizais veids, kā vajadzētu rīkoties, taču tā vedina žurnālistus un nevalstiskās organizācijas sadarboties, kļūt par kopīgu spēku. Un tas ir labi.

Šobrīd jums ir pievērsta milzīga uzmanība. Vai spējat iedomāties, ko darīsiet pēc gada, kad, iespējams, šī ažiotāža būs norimusi?

Es nezinu, ko darīšu pat pēc piecām nedēļām... šobrīd norit Ēģiptes prāva, sekoju uzmanīgi tai līdzi. Aizvien esmu apsūdzētais. Brīdī, kad tas viss beigsies, būs krietni vieglāk saprast, kas jādara tālāk.

Ceru, ka mana darbība būs saistīta ar žurnālistiku un preses brīvības aizstāvību.