Neaprakstāms prieks, bēdas un izmisums. Kā 1945.gada 9.maiju atceras latviešu un krievu bērni  (288)

Maija, 11 gadi. Mēs nezinājām, kāds todien bija datums

Maija Andrejeva, 1945.gada 9.maiju sagaidīja Pleskavas apgabalā.

1943.gadā vecākus un mani ar brāli aizveda uz Salaspili. Teica, ka ved pārcelšanai, tālāk no partizāniem.  Izbraucām no mūsu ciema trīs kilometrus tālu, kad policists mani un brāli izcēla no ratiem.  Mēs gājām atpakaļ mājās un raudājām. Tikai vēlāk sapratām, ka mūs izglāba.

1944.gadā mēs visu ziemu nodzīvojām mežā.  Ēdām saknes un augus, atnākot pavasarim - nātres, bet kaut ko ēdamu piegādāja arī partizāni. No Pleskavas puses dienu un nakti skanēja artilērijas šāviņi. Kad tie apklusa, bija skaidrs, ka Pleskava ir atbrīvota. Mums tā bija uzvara. Pavasarī mēs iznācām no meža. Partizāni mums izraka blindāžu - tur mēs arī dzīvojām.  Tā kā nekādu sakaru ar ārpasauli mums nebija, mēs arī nezinājām, kāds tobrīd bija datums. 9.maijs mums pagāja garām.

Vēlāk noskaidrojās, ka tēvs gāja bojā Salaspilī, bet māte atgriezās vien 1946.gadā, kad mēs viņu vairs negaidījām. Izrādījās, ka vācieši viņu aizveda un viņa bija Francijā.

Ināra, 14 gadi. Vācieši neko ļaunu neizdarīja, no krieviem neko labu negaidījām   

Ināra Gaigale, 1945.gada 9.maiju sagaidīja ciematā netālu no Piebalgas.

Visu kara laiku es pavadīju laukos kopā ar māti, jaunāko māsu un brāli. Tēvu arestēja un nosūtīja uz Centrālcietumu vēl 1940.gadā par pretošanos un aģitāciju pret padomju varu. Pēc atbrīvošanas viņu nosūtīja uz Arhangeļskas apgabalu strādāt par ārstu. Tur viņš arī 1951.gadā nomira un mēs pat nezinājām, kur ir viņa kapa vieta. Tolaik cieta daudzi no mūsu ģimenes.

Kad 1941.gadā krievi sāka bēgt, mēs visi slēpāmies pagrabā, jo bijām dzirdējuši, ka Staļins pavēlējis nevienu neatstāt dzīvu. Vācieši pamatīgi atšķīrās no krieviem - skaisti puiši, labi smaržoja, brauca ar skaistiem motocikliem. Meitenes viņus sagaidīja ar ziediem rokās. Arī pie mums dzīvoja divi vācieši, neaiztika nevienu sievieti vai bērnu.  Mūs cienāja ar šokolādi - kulturāli ļaudis. Bet tad atkal atnāca krievi un mēs no jauna nokļuvām ellē.  Gribēja mums atņemt vienīgo zirgu, kamēr mamma viņus atrunāja, es klusiņām aizjāju uz mežu.  Nezinu kāpēc, bet es ne no viena nebaidījos.

9.maijs bija miglaina diena.  Par kara beigām kliedza no visiem radiouztvērējiem.  Tajā brīdī man bija ne līdz tam. Kaimiņiene aizbrauca uz Kurzemi, lai tiktos ar vīru, kuru iesauca Sarkanajā armijā, bet manā apgādībā atstāja trīs mazuļus, divas govis, cūku un vistas.

Nekādas svētku sajūtas nebija, visapkārt visi kliedza un raudāja. Jo vācieši mums neko sliktu nedarīja, bet no krieviem mēs neko labu negaidījām. Protams, Dievs nepiedos vāciešiem, ka viņi iznīcināja tik daudz ebreju, tai skaitā mazus bērnus.

Antoņina, 19 gadi. Valdīja nepanesams klusums                                                               

Antoņina Moreina, 1945.gada 9.maiju sagaidīja Balahnā, Gorkijas apgabalā 

Kara laikā es mācījos skolā, bet vasarā strādāju kara rūpnīcā, gatavojot avio bumbas, kuras augumā bija garākas par mani pašu. Visus manas klases zēnus aizsauca uz fronti 1945.gada sākumā - četri no deviņiem gāja bojā. 

Jo ilgāk es dzīvoju, jo biežāk atceros to dienu.  Svētki, kādus mēs tos tagad svinam, pilnīgi izpalika. Tas nāca tikai ar gadiem.

Frīda, 9 gadi.  Bija balle, bet dejot nebija ar ko                                                                       

Frīda Vlasova, 1945.gada 9.maiju sagaidīja Staļingradā.

Karš gandrīz pilnībā iznīcināja manu dzimto Staļingradu. Pussagrautā mājā kaimiņos dzīvoja ģimene ar zīdaini, un uz auklas vienmēr karājās izmazgāti autiņi. Es to labi atceros, jo mana mamma zaudēja dēlu un es viņai paliku vienīgais bērns.

Uzvaras dienā pilsētas centrālajā ēkā sarīkoja balli. Es ar mammu (tēvs atgriezās vien 1946.gadā) turp devāmies. Neviens nedejoja, jo vīriešu nebija gandrīz neviena, tikai ievainotie no hospitāļa. Visi dziedāja dziesmas, kuras mēs visus kara gadus bijām klausījušies pa radio. Spēlēja bajāns un ģitāra. Visi raudāja no laimes.

Olga, 12 gadi. Bailēs viens no otra cilvēki iemācījās slēpt savas emocijas                           

Olga Admine, 1945.gada 9.maiju sagaidīja nelielās lauku mājās 60 kilometrus no Rēzeknes.

Mūsu ciematā krievi, latvieši un poļi dzīvoja draudzīgi. 1940.gadā, kad daudzi no Latvijas tika izsūtīti vai nošauti, pie mums nebija neviena upura - bijām ļoti nabadzīgi ļaudis. Kaut gan, vēlāk 1949.gadā izveda mana vīra māsīcu. Vācu okupācijas laikā ģimene cieta smagi. Māti tolaik piekāva, brāli iesauca vācu armijā,  tur viņu saņēma gūsta un aizsūtīju uz Tulu strādāt raktuvēs, viņš atgriezās 1946.gadā, taču jau ar smagām veselības problēmām.

Vācieši pie mums dzīvoja skolā, mācības tolaik visiem tika pārtrauktas. Atsākām tās tikai 1945.gadā. Kara beigas pienāca nemanot, tās nekļuva par sevišķu atvieglojumu, jo visi bijām nobijušies un iemācījāmies slēpt emocijas. Turklāt mežos aizvien slēpās bruņoti vīri.

Pēc kara beigām viņus noķēra un spīdzināja - tas bija briesmīgi. Tādu murgu, kāds bija karš, mēs savā dzīvē nebijām piedzīvojuši.

Rasma, 10 gadi. Karš beidzās, bet mēs baidījāmies par to, kas notiks tālāk...                  

Rasma K., 1945.gada 9.maiju sagaidīja lauku mājās Madonā.

9.maijs bija patīkami silts rīts. Mamma tolaik teica, ka karš beidzies. Bet nekādi svētki uzreiz nesākās, visi domājām, kas tagad notiks tālāk... Tālāk sākās kolhozu dzīve. Mamma iestājās viena no pirmajām - man par to bija kauns, bet īsti nebija citu veidu kā izdzīvot.

Gaļina, 3 gadi. Vecmāmiņa nosirmoja vienas nakts laikā                                                      

Gaļina Firsajeva 1945.gada 9.maiju sagaidīja Frajanova ciemā Piemaskavā.

Es piedzimu kara laikā, tomēr atsevišķus notikumus atceros joprojām. Mājā nepārtraukti bija ieslēgts radio, un 9.maijā mēs dzirdējām Levitina paziņojumu (to, kas ir Levitins es uzzināju krietni vēlāk, bet viņa balss ir iespiedusies atmiņā). "Fašisms ir gāzts, slava varoņiem!" Visi cilvēki iznāca uz ielas, apkampās, skūpstīja viens otru un raudāja.  

Tēvs un trīs viņa brāļi bija frontē. Tēvs atgriezās ievainots. Talantīgākais tēvocis krita kaujā. Kad pēc kara vecmāmiņa saņēma ziņu, ka otrs tēvocis ir pazudis bez vēsts, viņa nakts laikā nosirmoja. Dod Dievs, lai nekad un nekur nekas līdzīgs vairs neatkārtotos!

Avrora, 9 gadi. Ievainotie aplaudēja ar atlikušajām veselajām rokām                                   

Avrora Irbe, 1945.gada 9.maiju sagaidīja Klincā, Brjanskas apgabalā.

Mūsu dzimtā vieta bija partizānu puse. Visu kara laiku mēs nodzīvojām okupācijas ellē. Mana tēvoča līgavu, ebrejieti tanti Ļubu (viņa bija stāvoklī) nošāva. Mūs bērnus sadzina laukumā, lai mēs uz to noskatītos.