'Maskavas spiegu tīkls' – publisko liecības par Ulmaņa sabiedroto dubulto seju un spiegošanu  (341)

Grāmatā viņš apraksta savu viesošanos kādā labi apsargātā PSRS arhīvā, kurā viņam palaimējies iepazīties ar ļoti slepeniem tā laika dokumentiem un Krievijas aģentu ziņojumiem.

"Ir skumji apzināties, ka vairāki pirmās Latvijas valstsvīri K. Ulmaņa režīma laikā bija pērkami cilvēki. Līdz ar to mūsu valsts liktenī daudz kas bija izlemts jau iepriekš. Jā, domāju, daudziem un arī man, studējot starptautiskās tiesības, jau sen radās jautājums, uz ko līdz šim nevarēju atrast atbildi. Kāpēc Litenes traģēdijā tika nošauti galvenokārt Latvijas kaujas virsnieki? Kāpēc Sibīrijas nāves nometnēs bojā gāja lielākoties ierindas pulkveži un pulkvežleitnanti?" grāmatā savās pārdomās dalās Ķezbers.

"Kāpēc sveiks un vesels mājās pārnāca ģenerālis Jānis Balodis un mierīgi aizgāja aizsaulē 1965.gadā no dzintarjūras krasta? Kāpēc atgriezās Vilhelms Munters un netraucēti strādāja LPSR Zinātņu akadēmijā, sarakstīja un izdeva pat divas grāmatas — 1963.gadā "Pārdomas" un 1964.gadā "Savu tautu ienaidnieki"? Kāpēc arī Kārlis Ulmanis nokļuva nevis Sibīrijas Gulagā, kā daudzi citi, bet dzīvoja Stavropolē un tālajā Turkmēnijā, kur arī mira dabiskā nāvē?" savos memuāros retoriski jautā Ķezbers.

Viņš arī velk paralēles ar mūsdienām.[Ķezbers savus memuārus un piezīmes rakstījis 90 gadu sākumā]. "Maskavas izlūkdienests šodien tāpat strādā ne tik daudz ar mazajiem stukačiem, cik ar tā saucamajiem ietekmes aģentiem. Šādi cilvēki bieži pat nezina, kā labā veic kādu pētījumu, virza to vai citu personu pa karjeras kāpnēm vai sponsorē kādu pasākumu. Šo cilvēku interešu lokā parasti ir kāda trešā valsts," pārliecināts ir Atmodas laika politiķis.

Ivara Ķezbera atmiņas deviņdesmito gadu pašā sākumā jau fragmentāri ir publicētas laikrakstā "Neatkarīgā Cīņa", bet nu tās apkopotas vienkopus biogrāfiskā grāmatā. Portāls "Delfi" publicē vairākus fragmentus no grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija".

Podoļskā, kas atrodas pie Maskavas, glabājas daļa no tiem ar­hīviem, kas VDK (tolaik NKVD) rokās nokļuva 1940. gadā, PSRS karaspēkam okupējot Baltiju. Bet, strādājot Aleksandra Jakovļeva vadībā, man radās izdevība iepazīties ne tikai ar 1939. gada Molo­tova Ribentropa pakta dokumentiem vien. Šofera un vēl kāda tramīga cilvēka pavadīts, ierados Podoļskā un jau gatavojos doties uz arhīva celtni. Taču, par lielu pārsteigumu, mani veda... uz mežu. Nokļuvu slepenas karaspēka daļas teritorijā, ko apjoza stiprs žogs, gar kura iekšpusi skraidīja simpātiski vilku sugas suņi. Pēc kārtējās dokumentu pārbaudes man pateica, ka tikai tagad esmu ieradies... īstajā arhīvā. Diemžēl šeit gan nokļuvu pirmo un pēdējo reizi.

Te tad, pētījot 1939. un 1940. gada notikumus un liecības, drīz vien pārsteigts ieraudzīju dokumentus par Kārļa Ulmaņa uzticības personu Vilhelmu Munteru, kas, kā zināms, no 1936. līdz 1940. gadam bija Latvijas Republikas ārlietu ministrs. Izrādījās, ka šis publiski cienītais valstsvīrs, runājot sociālisma terminoloģijā, darbu apvienošanas kārtībā bija strādājis arī par PSRS NKVD (Iekšlietu tautas komisariāta) analītiķi.

Foto: Vilhelms Munters.

Taču viņš diemžēl nebija izņēmums. (Ceru, ka mums izdosies piekļūt šiem arhīvu materiāliem ātrāk, nekā pie VDK ziņotāju sa­rakstiem AP namā.) Varbūt neapzināti, taču korekti un precīzi savus ziņojumus sarkanās armijas galvenajai izlūkošanas pārvaldei (to, kā zināms, līdz pilsoņu karam Spānijā vadīja latvietis Jānis Bērziņš, īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) sniedza arī Latvijas Republikas kara ministrs Jānis Balodis... Un nepatīkami pārsteigumi sekoja cits citam... (Sk. dokumentus.) Laika bija maz, un pēc priekšrak­stiem, oficiāli kopēt neko nedrīkstēja. Ak, kāds kauns! Ar PSRS specdienestiem tāpat bija sadarbojies Latvijas armijas pulkvedis, armijas ekonomiskā veikala priekšnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Andrejs Lejas-Sauss, pulkvedis, Lāčplēša Kara ordeņa kava­lieris Oto Ūdentiņš...

Kara ministra J. Baloža vēstule ar PSRS iekšlietu tautas komisāra L. Berijas pavadvēstuli

Šis dokuments ir "izrakts" Podoļskas īpašās slepenības arhīvā. To PSRS vadībai bija sagādājuši un krieviski, godīgi jāatzīst, visai precīzi pārtulkojuši Maskavas rezidenti Latvijā. Uz malām un tekstā redzamas Staļina, Molotova, Vorošilova, Timošenko, Berijas iepazīšanās aplieci­nājumi (pasvītrojumi ar vienu un divām svītrām un kāsīši malā). Bet pamatteksts, dabiski, ir bijis latviski. Memuāru literatūrā uz to atsau­cas ne viens vien, vienā no meņševiku vadītāja Anša Rudevica padomju laikā izdotajām grāmatiņām sniegtas dažas mazsakarīgas frāzes. Bet kur iegūt šo tekstu pilnībā? Izrādās, to izdarīt nav nemaz tik viegli...

Un tomēr - jūsu priekšā tagad šis dokuments ir adekvātā veidā, pat saglabājot Jāņa Baloža ortogrāfiju, vienīgi nespējot mīkstināt "r" ("kara ministrs"), jo šādu burtu vairs neatrodam ne šodienas latviešu alfabētā, ne tipogrāfiju magazīnās.

"Valsts un Ministru prezidentam Dr. Kārlim Ulmaņa kungam

Sakarā ar Jūsu ierosinājumu, lai es, savas veselības saudzēšanas nolūkā, atkāptos no Kara ministra amata, pagodinos Jums deklarēt šādu savu negrozamu viedokli šinī lietā.

Saskatot apdraudējumu ne tikai tautas vienībai, bet pat tautas un valsts eksistencei, 1934. gada 15.-16. maijā Ministru Prezidents K. Ul­manis un Kara ministrs J. Balodis kopīgi pārņēma varu, atlaida Sa­eimu, nodibināja nacionālās vienības kabinetu un apņēmās dot tautai un zemei jaunu satversmi. Tātad nevis varas vai godkārības dēļ tika iz­vests 1934.gada maija apvērsums. Tas notika aiz dziļas pienākuma ap­ziņas pret latviešu tautu un valsti. Lai dotu tautai un valstij labāku, stabilāku iekārtu, tika noārdīti vecie pamati, vecā iekārta atcelta, un jauno, mūsu zemei un tautai piemēroto satversmi tautai apsolīja apvēr­suma izvedēji - neatkarīgās, smagās cīņās rūdītās Latvijas pirmais Ministru prezidents un brīvības cīņu virspavēlnieks.

Mēs abi, Prezidenta kungs, Jūs kā Ministru prezidents un es kā Kara ministrs, esam uzņēmušies vēsturisko atbildību latviešu nācijas un brīvās neatkarīgās valsts priekšā: nevienam no mums nav tiesība iz­vairīties no mūsu kopīgā, apvērsuma dienās tautai dotā solījuma izpil­dīšanas. Mums ir jāpaliek savā vietā līdz jaunas satversmes došanai mūsu zemei, mūsu tautai, un no šīs mūsu misijas mūs var atbrīvot vie­nīgi Dievs - kādu no mums aizsaucot - vai bruņots spēks.

Ne no Jums, ne no manis nav noņemts mūsu kopīgais svētais pie­nākums it kā ar pēdējā likumīgi ievēlētā Valsts Prezidenta A. Kvieša publicēto likumu par Valsts Prezidenta amata varas nodošanu Jums un man, kā Valsts Prezidenta vietniekam. Izšķirošs ir tas, ka satversmi mūsu zemē iznīcinājām mēs abi, kopīgi apsolīdami zemei dot jaunu satversmi, un ka vēl šo solījumu neesam izpildījuši. Tautas uzticības iegūšanai - 15. maija apvērsumam bija nepieciešama mūsu abu ko­pīga rīcība, kopīgs solījums, un no tā izriet arī kopīga atbildība.

Ja tagad mums vienam vai otram bažas rada mūsu nodzīvotie gadi un vecums, tad tas nozīmē tikai to, ka mums jāsteidzas un neatliekami jārealizē mūsu solījums par jaunas satversmes došanu mūsu tautai un zemei. Kas zīmējas uz mani, tad es atkārtoti atļaujos Jums norādīt, ka es šo mūsu solījuma nepildīšanu, aizbildinoties ar visdažādākiem motī­ viem, izjūtu arvien smagāk. Bet pats pēdējais, ko mēs viens vai otrs drīkstētu sev atļauties pirms jaunas satversmes ievešanas, būtu - sava posteņa atstāšana.

Mums abiem, Prezidenta kungs, jāpaliek savos amatos un jāizpilda mūsu svētā misija un solījums, ko devām tautai. Kas attiecas uz mani, Prezidenta kungs, tad es savu atbildību lat­viešu nācijas un zemes priekšā pilnīgi apzinos. Par savu personīgo labklā­jību un veselības zaudēšanu es domāšu tad, kad būs izpildīts tautai dotais brīvības cīņu virspavēlnieka - Kara ministra Jāņa Baloža 1934. gada apvērsumā dotais vārds. Bet līdz tam laikam es palikšu Kara ministra amatā, kas ir, varbūt, mana mūža pēdējais lielais, pat svētais pienākums.

Ievērojot visu teikto, pagodinos Jums, Prezidenta kungs, izteikt sir­snīgu pateicību par rūpēm manas personas labā, bet saprast arī manu kategorisku norādījumu, zīmējoties uz Kara resora nodošanu kādai citai personai.

Rīgā, 1940. gada 3. aprīlī

Patiesā cieņā, J. Balodis Kara ministrs, Valsts Prezidenta vietnieks."

Šī kara ministra vēstule Valsts prezidentam tātad adresēta ar 1940.gada 3. aprīli. Bet pa Maskavas kabinetiem tā acīm redzami ceļojumu sākusi maijā-jūnijā. Jo PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija 1. jūnijā to izsūta no sava resora un tajā pašā 1.jūnijā ar Nr. 2025 s. s. (soveršenno sekretno - pilnīgi slepeni) to saņem mar­šala Timošenko vadītais PSRS aizsardzības tautas komisariāts. Kāpēc vispār ar to nodarbojas un kāpēc tieši šajā laikā? Laikam taču, jau gatavojot 17. jūnija okupācijas un aneksijas izrādi, tika meklēts, cik nopietnas ir pretrunas starp abiem vadošajiem Latvijas valstsvīriem un vai aizvainoto un nežēlastībā kritušo ģenerāli nevar izmantot savā spēlē.

Īpašai interesei par bijušo Latvijas kara ministru arī veltīta speciālā L. Berijas pavadvēstule:

"PSRS AIZSARDZĪBAS TAUTAS KOMISĀRAM PADOMJU SAVIENĪ­BAS MARŠALAM biedram TIMOŠENKO

PSRS IeTK rezidents Latvijā darīja zināmas sekojošas ziņas par prezidenta biedra un kara ministra ģenerāļa BALOŽA atstādināšanas iemesliem.

1.  Ar ULMAŅA valdības nākšanu pie varas 1934. gada maijā valsts vadībā stājās divas politiski vienlīdz nozīmīgas figūras - BALODIS un ULMANIS. BALODIS pastāvīgi centās pretnostādīt sevi ULMANIM un iegūt valdības vadītāja posteni.

2.   Tajā laikā, kad ULMANIS balstījās un balstās uz aizsargu orga­nizāciju (fašistisku militāru organizāciju), BALODIS balstījās uz ar­miju, kuras kodols bija viņa rokās līdz pēdējam laikam atrodošamies KALPAKA (Kalpaks - Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks) bied­rība. BALODIS - pretstatīja armiju aizsargiem.

3.   BALODIM bija kontakti ar buržuāzijas opozīcijas aprindām un sociāldemokrātiem, kas saistīja ar viņu savas cerības par iespējām nākt pie varas.

19.    martā ULMANIS ar bij. satiksmes ceļu ministra EINBUNDA (BALOŽA piekritēja) starpniecību lika priekšā BALODIM iesniegtiesnie­ gumu par atkāpšanos. (Galīga faktuāla aplamība: acīmredzot domāts Latvijas Republikas satiksmes ministrs un Kalpakiešu savienības vice­priekšsēdis Bernhards Einbergs, nevis Igaunijas Republikas iekšlietu mi­nistrs un premjers (1938-1939) Kārlis Einbunds (Ēnpalu). - Red.)

BALODIS, cenzdamies noturēties pie varas un saglabāt savu iespaidu, izplatīja ar savu ļaužu starpniecību ULMANIM adresētu vēstuli, kurā apliecina savu atbildību par zemes likteni, par nekavējošu konstitūcijas ieviešanu un atsakās aiziet no kara ministra posteņa.IV ULMANIS personiski pieņēma BALODI un vēlreiz lika priekšā viņam iesniegt iesniegumu par atkāpšanos, bet 5. aprīlī parakstīja pavēli par BALOŽA atstādināšanu un par Latvijas armijas pavēlnieka ģenerāļa BERĶA nozīmēšanu par kara ministru.

Masās BALODI uzskata par konstitūcijas piekritēju, par rusofilu (pasvītrots ar divām svītrām un malā piezīmēti divi kāši. - Red.) un lojālas attieksmes piekritēju pakta par savstarpējo palīdzību ar PSRS realizācijā, - pretstatā ULMANIM, kas iemantojis vāciskas orientāci­ jas cilvēka reputāciju un kas noliedzoši attiecas pret konstitūciju un pakta ar PSRS realizāciju.

IeTK rezidentūra uzmanīgi noskaidro BALOŽA tālākos nolūkus un viņa domubiedru esamību. Noskaidrošana notiek ar aģentūras un ar re­zidentūru saistīto atvaļināto ģenerāļu starpniecību: ar DAMBĪŠA - bij. Latvijas armijas štāba priekšnieka palīga un KĻAVIŅA - bijušā pulka komandiera starpniecību.

PIELIKUMĀ: ar atstādināšanu saistītā BALOŽA vēstule ULMANIM.

PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs L. Berija

Izsūtīts: uz VK(b)P CK - b. Staļinam, uz PSRS TKP - b. Moloto­ vam, uz AK pie PSRS TKO - b. Vorošilovam, uz PSRS ATK - b. Timo­ šenko." 

Bet leģendārais Bruno Kalniņš, par ko tik daudz rakstīts arī ār­zemju presē, bija īsts padomju izlūkdienesta aģents ar segvārdu "Baltietis". Un tā viņš izkalpojās pat līdz PSRS armijas ģenerāļa uz­plečiem. Tātad strādāja lieliski. Un tepat arī norāde par "Baltieša" sadarbību ar hitleriskās Vācijas drošības policiju Otrā pasaules kara laikā. Vācu profesionāļi savam latviešu aģentam bija iedevuši gan ne visai skanīgu segvārdu - "Bubijs". Par dubultizlūkiem lasīts ir daudz. Kas īsti bija Bruno Kalniņš? Talantīgs krievu aģents vai divu kungu kalps? Bet varbūt šādā veidā viņš kalpoja Latvijai?

Līdzīgā kārtā Latvijas valsts noslēpumi tika iztirgoti arī hitle­riskajai Vācijai un Anglijas izlūkdienestam. Berlīnē Latvijas vēst­niecībā bijusi liela informācijas noplūde, ko norāda Podoļskas ar­hīva dokumenti. Regulāri un pedantiski angļus Rīgā informēja Latvijas armijas štāba priekšnieks Hūgo Rozenšteins, armijas štāba informācijas daļas (izlūkdienesta) priekšnieks pulkvedis Ķikulis, politiskās pārvaldes priekšnieks Fridrihsons. Var jau būt, ka šī dar­bība tika koordinēta vai saskaņota arī valsts vadībā. Arvien vairāk sapratu, cik ļoti grūtā situācijā Kārlim Ulmanim nācās apspriesties ar saviem padomniekiem un pieņemt lēmumus. Latvijas varas aug­stākajā posmā bija iemetusies puves sēne...

Godīgi sakot, mani ne tik daudz satrieca LSDSP vadītāju, tā laika politiķu un pat Bruno Kalniņa dubultā seja, cik šokēja, kā jau minēju, Vilhelma Muntera loma. Pētot dokumentus, izrādījās, ka viņš par notikumiem Latvijā ziņojis maz. NKVD viņam devusi pa­visam citu uzdevumu - informēt, kas patiesībā notiek Eiropā un kā jāuzvedas PSRS attiecībā pret Eiropas valstīm. Jo Latvija lielajai politikai bija pārāk maza. Kāpēc ārlietu ministrs to darīja? Bija no­pirkts vai varbūt iebaidīts? To neuzzināju. Šķiet, krievu izlūkdie­nests veikli bija izmantojis V. Muntera pretvācu noskaņojumu.

Bet vēlāk, rokoties aizvien dziļāk 1939. gada materiālu kalnos, viens no maniem padomdevējiem ieteica pievērst uzmanību arī kā­diem gadu gājumā daudz svarīgākiem uzziņas avotiem. Tā es "spec­fondu specfondā" iepazinos ar PSRS VDK tipogrāfijā (izrādās, ka tāda arī eksistēja) 1971. gadā izdoto jubilejas izdevumu "Padomju izlūkdienesta 50 gadi". Katrs grāmatas eksemplārs bija īpašā uz­skaitē, ar kārtas numerāciju. Skaidrs, ka jubilejas reizē čeka par sevi nebija ne kritiska, ne paškritiska. 

Grāmatas vērtība ir tieši tie atklātības mirkļi un beidzot "izgaismotās" personas, operācijas, kurām vajadzēja savējiem uzspodrināt uzplečus. Atcerēsimies, ka septiņdesmito gadu sākumā gan L. Brežņevs, gan J. Andropovs bija pie labas veselības un PSRS represīvais aparāts strādāja ar pilnu jaudu. Atklātības skurbulī (protams, tikai numurētajiem lasītājiem un viņu uzticības personām) tika pastāstīts daudz kā tāda, kas pirms tam (un arī pēc tam) tika slēpts aiz daudziem šifriem.

Taču mani šis izdevums piesaistīja atkal ar informāciju par tiem pirktajiem sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri atdeva nolem­tībai Baltijas valstu likteņus. Nē, tie nebija pagrīdes komunisti un lapiņu kaisītāji, - Maskavu maz un virspusēji interesēja Latvijas kompartija. Izspiegošanas centri strādāja ar personībām un reālās varas darbiniekiem. Un V. Munters - un ne tikai V. Munters vien! - arī te tika uzrādīts PSRS valsts drošības dienestu uzticības personu pirmajā aptverē.

Ne mazāk interesanti šajā slepenslepenajā arhīvā bija skaidri un gaiši uzzināt arī to, ka PSRS spiegošanas rezidence Latvijā tolaik atradās Krievijas vēstniecībā (sk. dokumentus), bet aģentu tīklu koordinēja Morflot pārstāvniecība Rīgā. Protams, Vilhelms Munters nekontaktējās ar šiem dienestiem. Viņa saimnieki atradās daudz augstākās sfērās. Tomēr secinājums no visa izlasītā šajā ar­hīvā bija gaužām neiepriecinošs: protams, Vilhelms Munters zi­nāja visu par Molotova-Ribentropa paktu. Atklāts paliek jautā­jums, cik daudz par to zināja Kārlis Ulmanis, kas bezgalīgi uzticējās savam ārlietu ministram. "Jūs palieciet savā vietā, es palikšu savā," - vai šie vadoņa vārdi tagad neiegūst citu, savādāku skanējumu?

L. Berijas vēstule maršalam Timošenko 1940. gada 23. jūnijā

Ļoti daiļrunīgi gan no faktu viedokļa, gan no tā brīža atmosfēras tvēruma ir PSRS rezidentu uz Maskavu sūtītie materiāli. Ne vienā vien vietā atsevišķi teikumi pasvītroti ar treknu zīmuli, un, tā kā ar tādu pašu zīmuli te parasti parakstījies PSRS IeTK vadītājs L. Berija, ir pa­mats domāt, ka tās ir viņa atzīmes un par attiecīgām pozīcijām ir iein­teresējies vispirms viņš.

Lūk, PSRS militārā atašeja Latvijā pulkveža Zavjalova ziņojums uz 8 lpp. vienā eksemplārā 1940. gada februārī:

"[..] Pretpadomju propaganda armijā tiek veikta pēc armijas štāba informācijas daļas norādījuma, organizējot dažāda veida lekcijas un re­ferātus un izmantojot visāda veida salīdzinošās tabulas, kuru mērķis pierādīt nepierādāmo, t. i., cik Latvijā "labi" un cik PSRS "slikti". Iedzī­ votāju vidū pretpadomju propagandu veic aizsargu organizācija, kas pēc gara un mērķiem radniecīga baltsomu šickoram. [..]

Kas attiecas uz "draudzīgajām" attiecībām starp Latviju un PSRS noslēgtā līguma sakarā, - līdz tām vēl pārāk tālu. Šī "draudzība" pa­gaidām izpaužas tikai ārlietu ministra Muntera runās, tajā pašā laikā citas vadošās personas, sākot ar prezidentu Ulmani, vispār par to savas runās nerunā un centīgi apiet. Praktiski šī "draudzība" izpaužas sodu noteikšanā iedzīvotājiem, turklāt ne tikai par sarunu ar SZSA koman­dieriem vai sarkanarmiešiem, bet arī par atbildi, ja jautā, kā nokļūt tur vai tur. Soda uzlikšana tiek motivēta - "par uzbāzību". Soda apjoms - 50 latu. 

Vilcienos, uz kupeju durvīm, kur brauc kaut viens padomju die­ nesta karavīrs, tiek izdarīta uzlīme "Rezervēts" - lai neviens latvietis tur nedrīkstētu ieiet. (Pēdējie četri teikumi pasvītroti - Red.). Atgriežoties 17. februārī no Liepājas, šādu uzlīmi izdarīja arī priekš manis, neraugoties uz to, ka es biju civilā uzvalkā un ka tikai konduktors zi­nāja, ka es esmu padomju pilsonis. Gadījuma latvietis sāka bez ceremo­nijām lādēties. Uz jautājumu, kāpēc man pielīmēja tādu birku, konduk­tors atbildēja, ka viņam ir tāds rīkojums (uzlīmes paraugu pievienoju).

Ulmaņa pēdējo radiorunu 10. februārī iedzīvotāji uzņēmuši kā aicinā­jumu Latvijai gatavoties uz mobilizāciju un karu, turklāt uz karu pret PSRS. [..] Ulmaņa runa sakritusi ar aizkulišu cīņu posmu vadošajā vir­sotnē, kuras rezultātā kara ministrs Balodis aizgājis "atvaļinājumā", pa­ziņojot oficiālo versiju, ka aizgājis slimības dēļ. Kaut gan šai oficiālajai ver­sijai neviens netic, un iedzīvotāju vidū klīst runas, ka starp Balodi un Ulmani notikusi šķelšanās savstarpējās palīdzības pakta izpildes jautāju­mos un jautājumā, pie kura it kā pieturoties Ulmanis, - atbilstošā mo­mentā mūsu karaspēku "iestumt jūrā". Pret šo tēzi "iestumt jūrā" it kā uzstājoties Balodis, kas, tāpat kā visi sakarīgi cilvēki, uzskata, ka šāds mē­ģinājums jau iepriekš nolemts neveiksmei un cietīs pilnīgu izgāšanos. [..]

Grupējumu aizkulišu cīņu rezultāts ir to armijas aprindu personu atbīdīšana, kas vienu vai otru iemeslu dēļ kļūst piekāpīgāki sarunās par mūsu karaspēka izvietošanu. Tāds liktenis piemeklējis ģenerāli Hart­mani, kurš bija Latvijas puses priekšsēdētājs jauktajā komisijā un kuru pēc viņa paša izteiciena "izmeta" no komisijas un vietā iecēla ĀM pār­stāvi Kampi, bet no militārās varas - robežsargu brigādes štāba priekšnieku pulkvedi Kalniņu. Ģenerālis Lavenieks (sakaru ģenerālis un Liepājas garnizona priekšn.), iedzēris pieņemšanā pie mūsu Liepājas kara jūras pavēlniecības, kā noslēpumu korpusa komandierim b. Moro­zovam paziņoja, ka pretpadomju spēles barvedis Latvijas armijā ir ar­mijas štāba priekšn. ģenerālis Rozenšteins." (Pēdējais palīgteikums īpaši pasvītrots - Red.)  

Bet PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija, balstoties uz sava Latvijas rezidenta ziņojumu, 1940. gada 23. jūnijā Staļinu, Molotovu, Vorošilovu, Timošenko informē tālāk:

"1. Š. g. 21. jūnijā Rīgā notika masu demonstrācijas. Demonstranti nēsāja plakātus un izkliedza lozungus par ULMAŅA un vecās valdības nodošanu tiesai. Policistu un aizsargu pilsētā nebija, kārtību uzturēja tikai demonstranti. Iespējamo provokāciju gadījumam atsevišķās vietās bija novietoti mūsu bruņuautomobiļi un militārie politiskie darbinieki. Nelieli sarežģījumi bija pie prezidenta pils, kur salasījušies demons­ tranti pieprasīja noņemt prezidenta karogu un centās uzspridzināt viņa pili, taču mūsu pavēlniecības veiktie pasākumi to visu nokārtoja.

2.  Šodien amnestēts un atbrīvots no cietuma ap 200 politieslodzīto. Pēc mūsu pieprasījuma cietumos atstāti pērkoņkrustieši un baltgvardi. Par visiem cietumos palikušajiem esam ierosinājuši sastādīt sarakstus.

3.   No rīta izdarīja pašnāvību (nošāvās savā kabinetā) robežsargu brigādes komandieris ģenerālis BOLŠTEINS, kurš atstāja šāda satura zīmīti: "Mēs radījām brīnišķu mūsu valsts ēku, un es nevēlos piedalīties tās sagrāvē."

Pēc policijas inspektora KIFEMKAS vārdiem - BOLŠTEINS sarunā ar viņu paziņojis: "Es nevēlos, lai pūlis nogalinātu mani, es drīzāk izdarīšu to pats." (Tas īpaši pasvītrots un atzīmēts ar diviem kāsīšiem - Red.) Rīgas centrālā cietuma priekšnieks it kā arī taisās izdarīt pašnāvību.

Vienlaikus rezidents paziņoja sekojošus aģentūras datus:

1.    Ar jaunās valdības sastāvu nav apmierinātas tirdzniecības un rūpniecības aprindas tāpēc, ka tajā maz pazīstamu cilvēku, ka tā strā­dās pēc PSRS pārstāvniecības norādījumiem un nenoturēsies ilgāk par mēnesi, kad tiks nodibināta padomju vara.

2.   Buržuāzija noraizējusies par savu kapitālu un īpašumu likteni, meklē iespējas bēgt uz ārzemēm. Latvijā gaida ieviešam padomju naudu, kā sakarā melnajā biržā aug červonca kurss; agrāko 60 santīmu vietā tas tagad tiek pārdots par 4 latiem. Tāpat ceļas zelta kurss. Cara 4 rubļu monētas vērtība agrāko 113 latu vietā tagad kotējas par 165- 170 latiem. Angļu mārciņas un franču franki pilnīgi nekotējas ne ban­ kās, ne melnajā biržā.

3.    Šeit dzīvojošajiem Vācijas pilsoņiem ieteikts pamest Latviju. Šajā sakarā vācu firmās vērojams sajukums.  Japānas vēstniecība kopš padomju karaspēka ienākšanas dedzina arhīvus.

4. Krievu emigrantu organizāciju vadošajās aprindās vērojams ap­mulsums, gaida padomju varas nodibināšanos un baidās no represijām par pretpadomju darbību pagātnē. Nesakompromitējušies un progresī­vie elementi uzskata, ka tagad krievu stāvoklis mainīsies uz labo pusi, un izsaka neapmierinātību, ka valdības sastāvā nav uzaicināti krievu iedzīvotāju pārstāvji. Viņi apspriež jautājumu par krievu avīzes izvei­ došanu. Avīzes "Segodņa" atbildīgo līdzstrādnieku vidū valda paniski noskaņojumi, gaida avīzes slēgšanu un represijas par agrāko pretpa­domju darbību.

Policija, lai "paklanītos" pret pārstāvniecību, nesen arestēja ap 300 krievu baltgvardu. Kaut gan pēc divām dienām viņus atbrīvoja, cietumā atstājot ap 20 cilvēku.

No Liepājas iegūtas ziņas par to, ka vietējā vara pilnīgi apjukusi un policija aizmukusi. Pēc vietējās varas lūguma kārtību pilsētā uztur mūsu karaspēks, vietējais garnizona priekšnieks un prefekts atkal izvir­zīja jautājumu par nepieciešamību lietot ieročus pret demonstrantiem, bet mūsu pavēlniecība to aizliedza.

Liepājas strādnieki nav apmierināti ar jaunās valdības sastāvu un izvirza jautājumu par padomju organizēšanu (tas pasvītrots īpaši - Red.). Šajā sakarā uz apriņķi dodas grupa strādnieku. Liepājas rajona strādnieki atbruņo atsevišķus aizsargus un viņiem atņemtos ieročus nodod mūsu pavēlniecībai. Strādnieki ieņēmuši vietējās avīzes "Kurze­mes Vārds" redakciju, kur tagad tiek izlaista avīze "Komunists".

PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs

L. Berija