Svētdien, Komunistiskā genocīda piemiņas dienā, pie Brīvības pieminekļa uzrunājot sabiedrību Valsts prezidents Andris Bērziņš uzsvēra to, ka traģiskos notikumus pārdzīvojušos vada liela mīlestība pret dzīvību un dziļa cilvēcība, bet upuru piemiņa liecina par sabiedrības spēju novērtēt brīvību un neatkarību.
"Šodien mēs pieminam un cilvēcei atgādinām par to, kas notika pirms 74 gadiem. Tā bija vasaras nakts. Bez brīdinājuma uztrūcināti mājinieki, skaļas balsis, bērnu raudas, steidzīga mantu krāmēšana un garš ceļš lopu vagonos uz PSRS Tālajiem Austrumiem. Tā ārēji var raksturot 14. jūnija notikumus, bet to, kādas emocijas pārdzīvoja izsūtāmie, kas notika šo cilvēku domās un sirdīs, šodien uzzinām no atmiņu stāstiem. Pazemojums un izmisums mijās ar neziņu un bailēm par savējiem, par mīļajiem, par bērniem un sirmgalvjiem," teica prezidents.
Viņš atgādināja, ka sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu komunistiskā vara pamatoja ar ģimenes galvas arestu. "Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm, kur ieslodzītajiem piesprieda labošanas darbus vai nāves sodu. Izsūtījumu upuri ir pārcietuši neiedomājamu necilvēcības paraugstundu – bez tiesas notiesāti, izturējuši badu, aukstumu, slimības, pieredzējuši tuvinieku nāvi, strādājuši vissmagākos darbus un uz mūžu iedragājuši savu veselību. Izdzīvojušie deportētie dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās."
Bērziņš uzsvēra: "Tiem, kas izsūtījumu pārdzīvoja un atgriezās, uz mūžu dvēselē palikušas neizdzēšami dziļas rētas, bet šiem cilvēkiem ir svešas atriebības alkas."
Viņš norādīja, ka nekad no represētajiem nav izskanējis aicinājums ļaunu atdarīt ar ļaunu. "Tos, kas pārdzīvojuši izsūtījumu, vada liela mīlestība pret dzīvību, līdzjūtība, izpalīdzība un dziļa cilvēcība. Paldies jums par to!"
Prezidents pauda pārliecību, ka šādi piemiņas un atceres brīži liecina par sabiedrības spēju just līdzi un vienlaikus novērtēt to, cik dārga ir mūsu brīvība un neatkarība.
"Arī šodien, pulcējoties šeit, mēs varam droši sacīt, ka 1941. gada 14. jūnija notikumi nav aizmirsti, tos no tautas atmiņas nav izdzēsuši arī piecdesmit okupācijas gadi. Kopš 1987. gada 14. jūnija - šeit pie Brīvības pieminekļa notiek deportācijas upuru piemiņas brīži. Arī šodien esam sanākuši kopā, lai atceroties noliektu galvas, godinot izsūtījumā nogalināto un mirušo piemiņu, un būtu kopā ar visiem, kas izdzīvoja un atgriezās," viņš noslēdza.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
