Bēgļi Latvijā: vēlme iekļauties sabiedrībā – lielāka nekā iespējas  (236)

UNHCR pētījums īstenots, lai izvērtētu esošo situāciju bēgļu integrācijas Latvijā. Pētījumā izmantoti dažādi informācijas avoti – pirmkārt, valsts likumdošana un rīcībpolitika, kas ir salīdzināta ar starptautiskajām un Eiropas Savienības normām, ka arī atbildīgo valsts iestāžu loma un atbildības analīze. Otrkārt, pētījuma ietvaros intervēti valsts, pašvaldību un nevalstisko institūciju pārstāvji, kuri strādā bēgļu integrācijas jomā. 

Treškārt, UNHCR pārstāvji sadarbībā ar Kultūras ministriju un biedrību "Patvērums "Droša Māja"" intervēja 23 bēgļus, kuriem Latvijā piešķirta starptautiska aizsardzība. Kā norāda UNCHR, intervijas ar bēgļiem ļāva noskaidrot, kā likumi, rīcībpolitika un pieejamie atbalsta pasākumi ietekme bēgļu iespēju integrēties Latvijā.

Pētījums ļāva UNHCR izdarīt virkni secinājumu, uz kuru pamata ir sniegtas rekomendācijas par to, kas Latvijai būtu jāveic, lai uzlabotu bēgļu spēju šeit integrēties. Kā viens no būtiskākajiem aspektiem tiek minēts tas, ka Latvijā pagaidām trūkst visaptverošas, saskaņotas un valsts finansētas bēgļu integrācijas atbalsta programmas. Arī Šlenca-Kozule sarunā ar portālu "Delfi" uzsver, ka UNCHR kā pirmo un svarīgāko soli Latvijai rekomendē izstrādāt specifisku, uz bēgļiem kā mērķauditoriju mērķētu integrācijas stratēģiju un programmu, kas ļautu veicināt viņu integrāciju mūsu valstī.

UNHCR pārstāve piedalījās arī intervijās ar pašiem bēgļiem – kopskaitā 23 cilvēkiem – no dažādām valstīm, dažādām vecuma grupām un ar dažādiem izglītības līmeņiem, kā arī atšķirīgu uzturēšanās ilgumu Latvijā. Kā atzina Šlenca-Kozule, sarunas bija emocionālas. "Tas, kas visām šīm sarunām bija kopīgs, bija milzīgais pārdzīvojums – ļoti liela daļa bēgļu jūtas Latvijai nevajadzīgi, kaut arī viņi ir gatavi nest savu ieguldījumu mūsu sabiedrībā un valsts ekonomikā, kā arī apgūt valsts valodu un ar laiku paši sevi spēj nodrošināt. Tomēr iespēja integrēties, viņu pašu skatījumā, šobrīd diemžēl ir ierobežota," skaidroja aģentūras pārstāve, piebilstot, ka šī atklāsme interviju gaitā bijusi sāpīgākā.

"Tiem bēgļiem, kas Latvijā atrodas īsāku laiku, skats uz nākotni ir pozitīvāks. Viņi vēl nav saskārušies ar daudzām problēmām, pagaidām saņem finansiālu atbalstu," skaidroja pētījuma līdzautore. Savukārt bēgļi, kas Latvijā nodzīvojuši ilgāku laiku un nav atraduši iespēju pilnvērtīgi integrēties, ir bezcerības un pārdzīvojumu nomākti.

"Viņi vēl joprojām nejūtas kā pilnvērtīga mūsu sabiedrības daļa un nespēj izmantot tos resursus, kas viņiem ir. Liela daļa bēgļu, ar ko mēs runājām, ir izglītoti, bet diemžēl viņiem bieži vien nav iespēju šo izglītību Latvijā pielietot atbilstošā darbā. Bēgļi atzina, ka, kaut arī viņi Latvijā ir ieguvuši fizisku drošību un viņus vairs neapdraud karš, tajā pat laikā ir sajūta, ka dzīve ir apstājusies. Nav skaidras vīzijas par nākotni, nav drošības sajūtas. Bēgļi arī ļoti pārdzīvo par ģimenēm, kas ir palikušas iepriekšējās mītnes valstīs."

Pārsteigums bija ar tas, cik ļoti bēgļiem Latvijā trūkst informācijas. "Bēgļiem viņu tiesības un pienākumi ir neskaidri. Lietas, kas mums liekas pašsaprotamas un elementāras –, kā nopirkt tramvaja biļeti, kā pieteikties pie ārsta, - bēgļiem dažkārt sagādā grūtības," atklāja Šlenca-Kozule. "Kļuva skaidrs tas, ka ir nepieciešama papildu informācijas sniegšana un skaidrošanas darbs."

Kā norādīts pētījumā, Latvijai tiek rekomendēts izveidot koordinējošu organizāciju – vienas pieturas aģentūru, kur bēgļi varētu vērsties un saņemt informāciju par savam tiesībām, pienākumiem un pieejamajiem pakalpojumiem Latvijā.

Informācijas par to, kas ir bēgļi, ko nozīmē patvēruma sniegšana un ar kādam grūtībām bēgļi saskaras, trūkst arī Latvijas sabiedrībai, norāda Šlenca-Kozule. Viņasprāt, tas ir iemesls, kāpēc bēgļiem dažkārt nākas saskarties ar sabiedrības neizpratni un diskrimināciju par spīti tam, ka latvieši ir ļoti sirsnīga tauta, kā uzsver paši bēgļi.

Šlenca-Kozule aicina Latvijas sabiedrību atcerēties, ka bēgļi ir tādi paši cilvēki kā mēs visi. Viņi ir parasti cilvēki, kas nokļuvuši ārkārtas situācijā un tāpēc ir spiesti sākt jaunu dzīvi ārpus savas dzimtenes.

UNHCR cer, ka pētījums "Bēgļu integrācija Latvijā, līdzdalība un iespējas" ļaus gan atbildīgajam iestādēm, gan arī Latvijas sabiedrībai gūt labāku priekšstatu par esošo situāciju un nepieciešamajiem uzlabojumiem šajā jomā, lai sniegtu bēgļiem iespēju pilnvērtīgi iekļauties mūsu valstī. Pētījumu var izlasīt šeit.

Kopš 1998. gada līdz 2014. gada beigām Latvija bēgļu statusu piešķīrusi 64 personām un alternatīvo statusu - 126 personām. Kā vēstīts, līdz šim ka lielākais skaits personu, kas saņēmušas Latvijā bēgļu vai alternatīvo statusu, ir no Sīrijas, Irānas un Afganistānas.

Visvairāk pieteikumus Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde saņēmusi 2014.gadā – 364 pieteikumus.

Pēc 2. Pasaules kara tika pieņemta 1951. gada Konvencija par bēgļu statusu, kā arī izveidots starptautisks aizsardzības režīms, kurš balstās uz starptautisko solidaritāti un dalītās atbildības principā. Tādējādi panākts, ka cilvēki, kuru dzīvība un brīvība ir apdraudēta, var lūgt aizsardzību un iespēju sākt jaunu dzīvi vietā, kur viņu drošība tiek garantēta.

Latvija ir viena no 1951. gada Ženēvas Konvencijas un tās 1967 .gada protokola dalībvalstīm un ir apstiprinājusi savu atbalstu šim starptautiskajam aizsardzības režīmam.