PSRS pirms 75 gadiem okupēja Latviju: ko stāsta atmiņas un dokumenti  (561)

Tai sekoja masu represijas pret valsts iedzīvotājiem, deportācijas, karš un okupācijas režīmu maiņa, atkārtota PSRS spēku atgriešanās un dzīve "tautu cietumā" līdz pat 20. gadsimta nogalei.

Latvijā jau kopš 1939. gada saskaņā ar noslēgto Padomju-Latvijas palīdzības paktu atradās PSRS karabāzes. Hitlera Vācija un Staļina Krievija jau bija vienojušās par Eiropas sadalīšanu ietekmes sfērās, Latvijai pēc šī plāna nonākot Maskavas zonā.

Par spīti bezcerīgajai situācijai padomju pārspēka priekšā, bieži negatīvi tiek vērtēta Ulmaņa valdības iztapība Maskavai, pilnībā pakļaujoties Kremļa prasībām un maldinot cilvēkus par notiekošo – Latvijas iedzīvotāji par PSRS karaspēka ienākšanu tika informēti tikai tad, kad Sarkanarmijas tanki un karavīri jau atradās Latvijā. Turklāt tika mudināti okupācijas spēkus uzlūkot "ar draudzību".

Fragments no pirmā jaunās varas kinožurnāla 'Nedēļas apskats':

Savas valsts necienīga zaudēšana pat bez simboliskas vai formālas pretestības no vadības puses atstāja dziļu ietekmi uz tautas pašapziņu. Cilvēki, kas pirms divām desmitgadēm bija izcīnījuši tiesības uz savu zemi, nu bija spiesti liet asinis abu okupāciju karaspēkos un dzist izsūtījuma nometnēs.

Savukārt citi piekrīt uzskatam, ka Latvijas neatkarība Otrā pasaules kara priekšvakarā vairs nebija glābjama, un, pakļaujoties Maskavas spiedienam, Ulmaņa valdība pasargāja Latvijas tautu no lieliem upuriem, kas būtu neizbēgami pretestības gadījumā.

Okupācija ietekmēja daudzu Latvijas iedzīvotāju likteņus, kļūstot par personīgu ģimeņu un tautas kolektīvo traģēdiju. Pieminot 75 gadus kopš tumšās Latvijas vēstures dienas, aplūkojam dažus spilgtus dramatisko notikumu aculiecinieku stāstus, kā arī ielūkojamies tā laika dokumentos:

Vēsturnieka Pētera Krupņikova atmiņas:

"Pienāca 1940. gads, 17. jūnijs. Grāmatnīcā ienāca kāda kundze un teica, ka stacijas laukumā esot krievu tanks. Es aizgāju apskatīties. Stāvēja krievu tanks, sēdēja tankists ar kājām iekšā tankā, apkārt stāvēja daži cilvēki, nekas nenotika. Sapratu, ka ir kaut kādas lielas pārmaiņas.

Vēlā pēcpusdienā atkal aizgāju uz turieni - uz stacijas laukumu. Preču stacijai no vienas puses bija vienstāva ēkas ar veikaliem, diezgan šikiem veikaliem, un tur bija tādi lieli stikla logi. Es redzēju vairākus zēnus, kas meta akmeņus šajos logos, un viens kliedza - man jau sestais!"

"Klīda baumas par to, ka kaut kas notika apmēram tur, kur ir viesnīca "Metropole", tika nošauti divi demonstranti, es zināju kādreiz viņu vārdus. Nākošā rītā pilsēta bija, tā sakot, karastāvoklī - aizsargi, policisti ar karabīnēm un blakus - padomju armija, bet pie Esplanādes... Stāvoklis bija saspīlēts, bija arī aresti. Bija mobilizēti aizsargi no laukiem."

"Kad sūtņi Londonā un Vašingtonā sāka protestēt? Ne 17., ne 21. jūnijā, daudz vēlāk. Sākumā likās - tas, ko ģenerālis Dambītis man teica, - ka būs neatkarīga Latvija, draudzība ar Padomju Savienību bez Ulmaņa, un viss."

"Cik viltīgi tas tika izspēlēts - visās trijās republikās pirmajās valdībās nav neviena komunista. Tad sāk parādīties vietējie komunisti, tad sāk parādīties latvieši no Krievijas, kas bija atsūtīti kā ministru vietnieki. Tad tiek izspēlēts joks ar vēlēšanām.

Jūs zināt, pirmajās dienās, ja kāds kliedza: "Lai dzīvo padomju Latvija!", komunisti viņu apsauca, - tas bija aizliegts. Vēlēšanas notika ātri, pie tam no Ulmaņa laikiem pasē bija aile, vai esi piedalījies vēlēšanās, - zinu, ka ļoti daudzi gāja tāpēc, ka viņi baidījās - gadījumā, ja viņi neies var būt nepatikšanas, neatkarīgi no tā, kāds ir rezultāts. Deviņdesmit septiņi procenti ir smieklīgi."

Atmiņas 2011. gadā publicētas Ata Klimoviča grāmatā "Personiskā Latvija".

Iepriekšējā dienā Latvijas valdība bija saņēmusi no PSRS vadības paziņojumu, kurā Rīgai tika pārmesta 1939. gadā noslēgtā Padomju-Latvijas palīdzības pakta neievērošana un izvirzīts ultimāts - izveidot jaunu valdību un nekavējoties nodrošināt PSRS karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā.

Latvijas valdība piekrita izpildīt ultimāta nosacījumus, bet lūdza karaspēka ievešanu atlikt uz 17. jūnija rītu sakarā ar 16. jūnijā Daugavpilī notiekošajiem Latgales dziesmu svētkiem. Tāpat Rīga lūdza nepublicēt presē PSRS valdības ultimātu, jo tas "var atstāt sliktu iespaidu", liecina PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova un Latvijas sūtņa Krievijā 16. jūnija sarunas atreferējums, kas publicēts dokumentu krājumā "Latvijas okupācija un aneksija. 1939 - 1940".

"Iedzīvotāji mūsu karaspēku sagaidīja silti. Skanēja saukļi: "Paldies par atbrīvošanu no suņu režīma, nost ar kara kurinātājiem" un tā tālāk, kā arī saucieni "urā" par godu PSRS, Sarkanajai armijai un biedram Staļinam. Tankus bija apstājuši ļaužu pūļi. Sarkanarmiešus apskāva un skūpstīja, viņiem pasniedza ziedus," turpina Derevjanskis, norādot, ka notikuši mēģinājumi rīkot demonstrācijas un demonstrantu sadursmes ar policiju.

Pēcpusdienā pilsētas ielās saplūduši daudz ziņkārīgo, kas stipri traucējuši PSRS karaspēka virzīšanos. "Šo ļaužu saplūdumu mēģināja izmantot daži tumši elementi, kas, neskatoties uz savu skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaukdamies pūlī, centās izprovocēt nekārtības un pat sadursmes. Šādu elementu parādīšanās un publikas nedisciplinētā izturēšanās galu galā noveda pie tā, ka policija nolēma ļaužu barus izklīdināt," Latvijas Iekšlietu ministrija 17. jūnija vakarā informēja presi.

Ministrija papildu izdeva rīkojumu aizliegt privātpersonu atrašanos ārpus mājvietām no desmitiem vakarā līdz četriem rītā, pulcēties ielās vairāk par četrām personām vienkopus, kā arī lika slēgt "reibinātāju dzērienu tirgotavas, restorānus, traktierus un citas dzertuves, kā arī ieroču tirgotavas".

Prezidents aicināja ļaudis svešo karaspēku "uzlūkot ar draudzību" un atturēties no kārtības traucējumiem. Runu viņš nobeidza ar frāzi, kas bieži tiek saistīta ar Latvijas valstiskuma zaudēšanu bez cīņas: "Mana sirds ir ar jums un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu. Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās."

Skolotājas Mildas Eglītes atmiņas:

"Notika tā. Iepriekšējam kursam bija izlaidums, un mēs dejojām pēdējo valsi. Bijām nodejojuši līdz rīta gaismai. Skaista diena bija, viss tāds saulains, un tad ienāca direktors un lika pārtraukt spēlēt. Mēs visi sagājām kopā un viņš teica, ka krievu armija pārgājusi Latvijas robežu.

Mēs tad braucām visi uz mājām. Institūtam bija internāts, tur visu izvāca un ielaida iekšā armiju. Tad es dzīvoju Matkulē. Nekas nemainījās."

"Tad sāka braukt tās virsnieku sievas. Un tā nu mēs satikāmies ar dzīves īstenību. Mēs gājām pretī viņām, lai palīdzētu iekārtoties. Redzējām, cik viņas labi dzīvojušas... Apģērbušies viņi visi bija nabadzīgi un veda līdzi kartupeļus, jo viņiem stāstīja, ka te ir milzīgs bads."

"Četrdesmitajā gadā mums bija kora koncerts, veltīts kaut kādai Padomju Savienības svētku dienai. Un tad redzējām tādu skatu - uz koncertu bija sapulcējušās visas virsnieku madāmas, kā nu kura, kaut kādi zābaciņi bija kājās, švaki..

Mēs ieradāmies tādi, kādi nu bijām. Mums bija forma un laka kurpes kājās, baltas apkaklītes, baltas aproces. Mēs visi labi izskatījāmies. Un viņi skatījās uz mums kā uz brīnumiem."

Atmiņas 2011. gadā publicētas Ata Klimoviča grāmatā "Personiskā Latvija".

Mežsarga Miķeļa Bērziņa atmiņas:

40 gadus vecais mežsargs Miķelis Bērziņš Latvijas okupāciju sagaidīja Madonas puses Saikavā. Viņš pavisam nesen bija iecelts par Aizsargu organizācijas nodaļas priekšnieku.

 "Pēc pusnakts iezvanījās telefons. Runāja apriņķa priekšnieks. Rīt no rīta agri jāsapulcē aizsargi un jāizziņo trauksmes stāvoklis. Krievu armija pārgājusi Latvijas robežu, un pa Madonas-Varakļānu šoseju virzoties tanku kolonna. Uz minētā ceļa jāapsargā visi tilti dienu un nakti, līdz rīkojumu atceļ. Tūlīt piezvanīju vada komandierim un liku sapulcināt visus aizsargus astoņos no rīta pie Stalidzēnu tilta pār Aivieksti.

Kad no rīta kopā ar policijas kārtībnieku ierados pie tilta, tur bija sapulcējušies visi aizsargi kaujas gatavībā. Sveicot aizsargus, man balss aprāvās, es ar grūtībām varēju parunāt. Pateicu, ka krievi pārnākuši Latvijas robežu un tanki pa šo ceļu dosies Madonas virzienā. Mūsu uzdevums līdz turpmākam rīkojumam ir apsargāt tiltu. Tilta nostiprināšanu inženiera vadībā veica vairāki strādnieki, viņi bija drūmi un nerunīgi.

Kad nokomandēju "brīvi", pie manis pienāca divi pavecāki aizsargi un teica, ka pēc viņu ieskatiem rīkojums nav pareizs, patiesībā tiltu nevajadzētu labot, bet pielikt uguni un mums Aiviekstes labā krastā ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas. Atbildēju, ka nevaru rīkoties pēc saviem ieskatiem, mums jāpilda valdības rīkojumi. Tad viņi lūdza atļauju iet uz Stalidzēniem piedzerties, jo sirdsapziņa neļaujot tiltu sargāt. Agrāk es šos aizsargus turēju par salmu zaldātiem, bet iznāca otrādi," raksta Bērziņš.

Pēc tam sekoja Aizsargu organizācijas likvidēšana. Jāņos ar motociklu pie Bērziņa atbraucis civilā ģērbies bataljona komandieris un teicis, ka pēc svētkiem aizsargi ir jāsapulcina "kādā mežā" un jāatņem tiem ieroči, kas nododami Latvijas armijai.

"Atteicu, ka tas būs grūti izdarāms un domāju, ka Latvijas armija ar visiem ieročiem jau pieder krieviem," apraksta drūmo vēstures notikumu laikabiedrs. Tomēr pulcināt aizsargus mežā nevajadzēja, jau nākamajā rītā paziņots, ka Aizsargus likvidē un tiek veidota komisija ieroču pārņemšanai. Pēc Aizsargu organizācijas likvidēšanas sākuši parādīties arī jaunās varas pārstāvji.

 "Tanī laikā visi bija zaudējuši līdzsvaru un nezināja, kā rīkoties. Tad Ulmanis uzstājās ar runu pa radio un teica: "Jūs palieciet savās vietās, tāpat kā es savā." Tā bija viņa pēdējā un vismuļķīgākā runa, tātad viņam nebija sajēgas, kas ir komunistu politika," savās 1983. gadā pierakstītajās atmiņās secina Bērziņš.

Miķelis Bērziņš drīz tika deportēts un izsūtījumā pavadīja 10 gadus. Viņa atmiņas 2011. gadā publicētas grāmatā "Miķelis Bērziņš. Manas dzīves apraksts". 

Strādnieces Antonijas Klimovičas atmiņas:

"[Pirms pārcelšanās strādāt no Latgales uz Rīgu pie kaimiņiem radio] dzirdu - runā Ulmanis. Dzirdu, viņš saka tieši tos vārdus - iegādājieties katrs vismaz pa div pāriem zābaku un visu ko no apģērbiem, bet tikai palieciet katrs savā vietā, nekur neejiet, un arī es palikšu, es nekur neiešu, es arī palikšu savā vietā. Un rītā jau mums nāks iekšā.

Tad pateicu kaimiņam - es nekur nebraukšu. Atnācu mājās, teicu - neraudat, es palieku. Visu atkal izkrāmēju, un tā arī bija - otrā dienā ienāca krievi."

"Uz armijas restorānu četrdesmitajā gadā nāca tikai krievu virsnieki, bet viņiem bija liela armijas daļa, ēdnīca vienmēr bija pilna, un viņi varēja pasūtīt kā restorānā.

(..) Krievi bija kā jau krievi, viens Fiļipenko, otrs Karavajs, divi draugi, viņi bija atbildīgi par to ēdnīcu. Es biju jauna un viņi mani mācīja, lai tikai neielaistos ar viņu virsniekiem, teica - mēs šeit esam mēnesi vai divus, bet ir tādas meitenes, kas piedzīvo un paliek stāvoklī... Nu, viņi abi bija tādi draudzīgi ar mums."

Atmiņas 2011. gadā publicētas Ata Klimoviča grāmatā "Personiskā Latvija".

Šūšanas uzņēmuma vadītāja Meisa Beinarta atmiņas:

"Tēvam bija kurpnieku darbnīca, viņš skaitījās labākais kurpnieks Viesītē, taisīja zābakus, kurpes - izņemot sieviešu kurpes, i hroma zābakus taisīja smukus."

"Kad krievs ienāca Latvijā 1940. gadā, mēs jau zinājām, ka Krievijā ir kolhozi, ka Krievijā privātdarbnīcu, privātveikalu nav, ka viss ir valsts. Pēc kādiem diviem trim mēnešiem uztaisīja savus arteļus, privātiestāde nevarēja būt, sadzina visus kurpniekus, cik Viesītē bija, tā saucamajā artelī, ebrejus, latviešus, visus kopā."

"Nu, es jums pateikšu - daļa ebreju Viesītē priecājās par krievu ienākšanu, otri ne. Tie nabadzīgie - tie priecājās, vo, tagad būs cita dzīve, strādnieku valsts! Viņiem vienalga nav nekā, ko zaudēt. Ko viņi varēja zaudēt? Bet tie, kas zināja, kāda tā valsts, tie nepriecājās. Mans tēvs zināja."

Atmiņas 2011. gadā publicētas Ata Klimoviča grāmatā "Personiskā Latvija".

Policijas sadursmes ar pilsoņiem, kas "pulcējās ielās, lai redzētu un apsveiktu Sarkano armiju, demonstrējot savas simpātijas Padomju Savienībai un tās iekārtai", turpinājušās visu 17. jūniju, teikts toreizējā Ministru kabineta sevišķās izmeklēšanas komisijas ziņojumā par notikumiem, padomju karaspēkam ienākot Rīgā.

Policisti sadursmju laikā "sistemātiski lietoja pret neapbruņotiem cilvēkiem gumijas rundziņas un šaujamos ieročus", kā rezultātā 29 privātpersonas nogādātas slimnīcās ar šautām brūcēm, divi no tiem vēlāk miruši. Sadursmēs cietuši arī vairāk nekā 60 policistu.

Daudzi cilvēki nogādāti policijas iecirkņos, kur "pārmācīti ar vardarbību", turklāt nākamajā un aiznākamajā dienā policija sistemātiski turpinājusi aizturēt cilvēkus, kurus uzskatīja par iepriekšējās dienas demonstrāciju dalībniekiem, teikts 1940. gada 19. jūnija dokumentā, kurš publicēts krājumā "Latvijas okupācija un aneksija. 1939 - 1940".

Policija bijusi naidīgi noskaņota pret cilvēkiem, kas, ieraugot ielās padomju tankus, "spontānā pacilātībā tos sveica un raidīja sarkanarmiešiem draudzīgus sveicienus". Ziņojumā uzskaitītas arī konkrētas sadursmju epizodes.

"Ap plkst. 18 strādnieks Andrejs Jansons kopā ar savu dēlu Gerhardu Jansonu atradās Stacijas laukuma malā pie Kalugina augļu kioska. Tajā laikā demonstranti, kas bija sapulcējušies Stacijas laukumā, sāka dziedāt Internacionāli. Policisti ar gumijas rundziņu sitieniem šos demonstrantus centās izklīdināt.

Kāds no policistiem ar rundziņu iesita Andrejam Jansonam pa labo roku, pārlaužot īkšķa kaulu. Abi Jansoni tad uzskrēja uz dzelzceļa uzbēruma, uz turieni pēc tam sāka šaut kārtībnieki, kas izklīdināja demonstrantus, nākot no Marijas ielas pāri Stacijas laukumam," apraksta izmeklēšanas komisija.

Uz pēcpusdienu, cilvēkiem ielās paliekot arvien vairāk, policistiem palīgā nosūtīti arī aizsargi.

"Aizsargu klātbūtne atstāja uz policistiem demoralizējošu iespaidu, jo ļāva tiem rīkoties drošāki, izrēķinoties ar "kopējo ienaidnieku"; bez tam aizsargi izplatīja maldīgas idejas par 17. jūnija notikumu būtību.

Aizsargi propagandēja domu, ka PSRS karaspēks ienācis Latvijā gan ar valdības oficiālu piekrišanu, bet tomēr pret valdības un tautas īsto gribu, kādēļ Sarkanās armijas sumināšana nav vēlama un esot kauna lieta; 17. jūnija nekārtības pilsētā radušās sakarā ar Sarkanās armijas sumināšanu no cittautiešiem, galvenām kārtām ebrejiem un dažādiem pretvalstiskiem elementiem, kas, izmantojot sveša karaspēka ieiešanu, cenšas panākt valsts iekārtas grozīšanu; aizsargu, policijas un visu valstiski domājošu pilsoņu pienākums esot tikt galā ar Sarkanās armijas suminātājiem un atjaunot parasto kārtību; jo vairāk valstiski domājošs pilsonis ir darījis šinī virzienā, jo lielāks viņam gods un slava," konstatēts valdības izmeklēšanā. 

Kinorežisora Rolanda Kalniņa atmiņas:

"Pirmais satraukums man radās, kad [1939. gadā] parādījās Padomju Savienības bāzes. Bet tādas pārliecības, ka kaut kas tālāk notiks, nebija. Nu - ir līgums, un viss, es tajā laikā domāju, ka līgumu ievēros.

Par to, ka Padomju Savienības karaspēks ienāk Rīgā, uzzinājām vieglatlētikas sacīkstēs Valmierā... Sacīkstes bija beigušās, un ar pēdējo vilcienu pa nakti braucām uz Rīgu. Iebraucu paagri un ap desmitiem biju Stacijas laukumā. Tur bija ļoti daudz cilvēku. Krievijas tanki stāvēja, tankisti sēdēja uz tanka, apkārt bija cilvēki. Nu tādi - strādniecības pārstāvji. Domāju, ka no Maskavas rajona, no priekšpilsētas.

Atceros, ka tur bija jātnieku policija, un, ja nemaldos, tad vienu policistu iegrūda kanālā, tie cilvēki pret policiju bija agresīvi."

"Un tajā pašā pirmajā dienā es gāju pa Aspazijas bulvāri, un pie pulksteņa man garām brauca Ulmanis. Viņa mašīnā blakus šoferim sēdēja Rīgas futbolkluba un Latvijas valstsvienības futbolists, centra aizsargs Sergejs Maģers, ģērbies ādas jakā. Kādreiz rakstīja, ka čekisti pārņēma uzraudzību tikai pēc dažām dienām, - nē, tātad viņi bija klāt jau pirmajā dienā, jau sēdēja mašīnā.

(..) Es toreiz nezināju, ka viņš ir saistīts ar čeku, bet, kā redzams, bija saistīts. Tā es secināju, jo jau pirmajā dienā viņš sēdēja blakus Ulmanim. Ulmaņa sardzi jau bija pārņēmuši čekisti. Un ne velti, karam sākoties, Maģers aizbrauca uz Krieviju. Man liekas, Latvijā viņš nebija atgriezies. Un tā viņi brauca mašīnā, un Ulmani visi sveica, viņš pats stāvēja kājās un māja ar roku."

Atmiņas 2011. gadā publicētas Ata Klimoviča grāmatā "Personiskā Latvija".