Pseido darba kārtība, 'zaļie cilvēciņi' un valsts pamats – ko iecerējis Vējonis  (571)

Arvien biežāk izskan, ka rudenī varētu būt jauna valdība. Cik pārliecināts esat par valdības stabilitāti?

Šai valdībai ir iespēja strādāt visus četrus gadus, un nav pamata tās krišanai. Lai arī kuluāros šādas spekulatīvas sarunas notiek, es neredzu iemeslu, kāpēc valdībai krist.

Būs smagi lēmumi, nopietnas budžeta diskusijas, bet es neredzu, ka tas būtu pamats kādām izmaiņām valdībā. Esošā koalīcija - partija "Vienotība", Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība - ir optimālā, kas var turpināt strādāt līdz šīs Saeimas beigām.

Kādi smagi lēmumi bez budžeta vēl valdību sagaida?

Ar budžetu saistīts būs jautājums par nodokļu politiku - paaugstināt nodokļus vai nē, samazināt vai nē. Ir arī reģionālās attīstības jautājumi - jāpabeidz administratīvā reforma. Tāpat svarīga ir izglītības nozares sakārtošana un veselības nozare.

Darba jautājumu loks ir ļoti plašs.

Koalīcija var palikt tā pati, bet vai iespējamas izmaiņas personālijās? Iepriekš tika runāts par Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (V) nogurumu un iespējamo nomaiņu.

Par nogurumu jāprasa pašai premjerei. Lai valdība mainītos, ir vai nu jādemisionē valdības vadītājam vai kādai partijai jāpaziņo par aiziešanu no koalīcijas. Es neredzu nekādas indikācijas kādai šīm darbībām, līdz ar to nav pamata valdības vai tās vadītāja maiņai.

12. Saeimas darba sākums bija diezgan trauksmains, ar dažādiem skandāliem. Kā jūs vērtējat Saeimas darbu un vai pārāk daudz laika netiek veltīts pseidoproblēmu risināšanai, piemēram, pieņemot nesenos grozījumus Izglītības likumā?

Tas vērojams gan Saeimā, gan brīžiem arī valdībā. Piekrītot jums, pamatproblēma ir tajā, ka mēs neprotam identificēt sāpīgos jautājumos vai mēģinām no tiem izvairīties, pārceļot šo lēmumu pieņemšanu tālākā nākotnē. Taču šī pieeja nav pareiza. Mēs varam nerunāt par izglītības sistēmas sakārtošanu, bet vienā brīdī tas vadzis lūzīs, un tad tas būs daudz sāpīgāk nekā tagad, jau savlaicīgi pieņemot lēmumu un ieplānojot, piemēram, kādā veidā jāattīsta arodizglītība - kādas skolas darbosies, kā veidosies sadarbība starp valsti un uzņēmējiem utt.

Pretējā gadījumā, piemēram, nelemjot par izglītības reformām, mēs veicinām to, ka jaunieši pēc vidusskolas beigšanas aizbrauc prom.

Vai bez izglītības ir vēl kādi smagāki lēmumi, kas tiek atlikti?

Izglītība pašlaik ir viena no nozīmīgākajām jomām, kur būtu jāizšķiras. Otrs jautājumu bloks, par ko valdībai ir steidzami jālemj, ir tiesu sistēmas reforma. Dažādu jautājumu izskatīšana tiesās ilgst ļoti ilgi, tas bremzē uzņēmējdarbības vides attīstību Latvijā.

Vai koalīcijā redzat pietiekami lielu apņēmību finansējuma palielināšanai aizsardzībai pēc iespējas ātrāk?

Koalīcija ir vairākkārtīgi lēmusi par 2% no iekšzemes kopprodukta sliekšņa sasniegšanu līdz 2020. gadam, šogad valdībā vienojāmies, ka mērķis būs 2018. gads. Es neredzu nekādas indikācijas, ka šis mērķis netiks sasniegts paredzētajā laikā.

Jūsu pēctecim Raimondam Bergmanim nav pieredzes valdības darbā, vai tas jums nerada bažas, ka būtiski lēmumi aizsardzības nozarē netiks tik labi aizstāvēti?

Protams, par ministru vai politiķi uzreiz nepiedzimst. Raimonds pakāpeniski kļūst par tiešām labu politiķi un man nav bažu par viņu. Viņš arī ir cilvēks, kurš nosprauž mērķi un iet uz to. Vienlaikus es esmu atstājis labi sagatavotu augsni, jo ir pieņemti lēmumi, virzieni, kuros vēlamies attīstīt mūsu bruņotos spēkus. Un tam ir arī paredzēti finanšu resursi, tādējādi vismaz sākotnējā periodā būs jānodrošina tas, lai pieņemtie lēmumi tiek ieviesti dzīvē un tur es neredzu nekādas problēmas.

Runājot par nākotni, protams, ministram jānāk ar jaunām iniciatīvām. Vienlaikus jāatceras, ka Valsts prezidents ir augstākais bruņoto spēku vadonis un es regulāri uzturēšu saikni ar aizsardzības ministru un Nacionālo bruņoto spēku komandieri, lai uzraudzītu šo procesu un lai iesāktie darbi valsts aizsardzības spēju stiprināšanai turpinātos.

Par ko jums ir lielākais gandarījums, atstājot ministra amatu?

Lielākais gandarījums ir par politisko vienošanos un Saeimas atbalstu finansējuma palielināšanai līdz 2% no IKP konkrētā laika termiņā. Otrs - izdevās pārliecināt valdības locekļus, ka ir jāattīsta bruņotie spēki, ir konkrēta vīzija. Trešais - kopīgi ar Ārlietu ministriju izdevies panākt būtisku NATO spēku klātbūtni reģionā.

Tas ir būtisks sasniegums un apliecinājums tam, ka mēs varam justies pilnīgi droši, nevieni ārējie draudi mums nav bīstami.

Kurus pasākumus nav izdevies īstenot?

Šajā postenī visi jautājumi, ko sev noliku kā sasniedzamus, ir īstenoti.

Kādi iesāktie darbi paliks Bergmanim?

Manā laikā mēs varbūt mazāk runājām par jūras spēku, gaisa spēku attīstību. Ir virkne jautājumu, kas jārisina, paredzot atsevišķu spēju attīstību kaut vai šajos spēku veidos. Daudzi jautājumi saistīti ar sauszemes spēku attīstību, uzņemošās valsts atbalstu. Jāstrādā pie tā, kā to nodrošināt un piesaistīt papildu finansējumu arī no citiem avotiem, piemēram, no NATO, ASV.

Aprīļa vidū valdība sprieda par slepenas padomes atjaunošanu investoru uzraudzībai. Vai no jūsu kā aizejoša aizsardzības un jaunievēlēta prezidenta puses, Latvijai nedraudzīgu valstu investīcijas būtu jāuzrauga kā īpaši?

Komisija, kas tika izveidota, joprojām ir spēkā esoša un tai vienkārši jāturpina darboties.

Bet tā īsti nedarbojas...

Tas, ka tā īsti nestrādā, ir komisijas vadītāja nolaidība, ka nav sasauktas komisijas sēdes un nenotiek reāls darbs. Vienkārši ir jāturpina darbs, kas savulaik tika iesākts, bet netika reāli īstenots.

Es uzskatu, ka šāda komisija ir nepieciešama. Mums valstī ir virkne lielu investīciju, kas ir jāizvērtē no dažādiem aspektiem, tostarp no drošības aspekta. Piemēram, ja kādā brīdī nolemsim pārdot aviokompāniju "airBaltic", "Lattelecom" vai LMT, lemsim par gāzes tirgus liberalizāciju, par kādiem medijiem...

Ja valdība pārdos savas daļas kādam ārvalstu investoram, jābūt pilnīgai pārliecībai, ka netiek radīts apdraudējums valsts drošībai.

Tāpat šī komisija var sniegt atbalstu pašvaldībām, palīdzot izvērtēt potenciālos investorus to projektos.

Privātā biznesā mēs, protams, nevaram iejaukties, vien izteikt bažas.

Kas Latvijai ir bīstamāki draudi - iekšējie vai ārējie? Mums vairāk jāuztraucas par korupciju un noziedzību Latvijā vai nedraudzīgo kaimiņvalsti pie austrumu robežas?

Patiesībā gan, gan. Domājot par ārējiem draudiem, ir būtiski stiprināt NBS un sadarboties ar NATO partnervalstīm, lai šeit būtu pārstāvēti NATO spēki. Vienlaikus svarīgi ir iekšējie apdraudējumi, un, pirmkārt, ir jāstiprina mūsu robeža. Kā mēs redzam, bēgļu plūsma pieaug, un gandrīz katru nedēļu kāds mēģina nelikumīgi šķērsot Latvijas robežu. Tātad tam jāpievērš lielāka uzmanība.

Tāpat jāstiprina Drošības policija un Valsts policija, lai valstī tiktu nodrošināta iekšējā kārtība. Arī tas, ka cilvēki regulāri pārkāpj atļauto braukšanas ātrumu un iet bojā, zināmā mērā ir apdraudējums valstij, jo tā mūsu kļūst arvien mazāk.

Starp ārējo un iekšējo drošību ir jābūt līdzsvaram, un valstij ir būtiski jāiegulda iekšējās drošības stiprināšanā.

Primāri jāiegulda robežsardzes attīstībā?

Primārais, protams, ir robežsardze, tāpat arī Drošības policija, lai mēs spētu identificēt procesus, kas saistīti ar iespējamām nākotnes situācijas eskalācijām. Kopumā gan iekšējās drošības stiprināšanai daudz būtiskāka ir uzņēmējdarbības vides attīstīšana, lai panāktu to, ka Latvijā ienāk investīcijas un veidojas labi apmaksātas darba vietas.

Ja cilvēki Latvijā jutīsies droši par to, ka saņems normālu algu, varēs izglītot bērnus utt., iekšējā drošība pieaugs. 

Jāpatur prātā, ka mums ir masīvs iespaids no Krievijas informatīvās telpas – ja mēs būsim nabadzīgi, ar mums arī varēs viegli manipulēt.

Kā vērtējat to, ka Krievijas Ģenerālprokuratūra pieņēmusi izskatīšanai divu Valsts domes deputātu iesniegumu, kurā lūgts izvērtēt, vai 1991. gadā Baltijas valstu neatkarību atzinušās PSRS Valsts padomes izveidošana bija leģitīma?

Savā ziņā ko tur vērtēt... Krievijas vēstnieks Latvijā jau paziņojis, ka viņi nekādā gadījumā neapstrīd Baltijas valstu juridisko neatkarību. Ar to viss arī ir pateikts.

Tas, ka kādi deputāti kādās tiesībsargājošajās iestādēs iesniedz kādus pieteikumus, notiek arī Latvijā. Mums deputāti Satversmes tiesā ik pa laikam iesniedz dažādus pieteikumus par dažādi vērtējamiem jautājumiem. Šis gadījums vēl vienu reizi apliecina, ka Krievijā tiek izmantoti dažādi instrumenti, lai vājinātu kādas Eiropas Savienības valsts tēlu. To mēs redzam arī informatīvo kampaņu ietvaros - tiek pausts uzskats, ka Baltija, Latvija, ir neizdevušās valstis un pareizāk būtu, ja vēsturiski tās būtu sadarbojušās ar Krieviju, nevis ES un NATO.

Mums jāprot šos melus atmaskot, skaidrojot valsts politiku. Pseido dienas kārtība, kas parādās politiķiem, protams, bieži vien ir kā papildinājums informatīvajam spiedieniem, jo šīs pseidokārtības ir pūšana vienā stabulē, kas ir pilnīgi nepareizi.

Ko darīt ar regulārajiem Krievijas kara kuģiem un lidmašīnām, kas regulāri veic lidojumus Latvijas teritorijā un uztrauc valsts iedzīvotājus? Vienkārši ignorēt?

Mēs informējam sabiedrību, ka tas notiek. Taču tiešā veidā ietekmēt to, kas notiek Krievijas teritorijā vai neitrālajos ūdeņos, nevaram. Šādu politiku viņi uzturēs, jo tā zināmā mērā ir ne tikai sava spēka rādīšana, bet arī iebiedēšanas politika, lai kādā daļā sabiedrības radītu lieku stresu.

Tāpēc ir būtiski to skaidrot, informēt sabiedrību, stiprināt NBS un nodrošināt NATO klātbūtni. Tas ir komplekts drošībai, kas apliecina, ka varam Latvijā dzīvot droši un nekas mūs neapdraud, lai arī varbūt katru dienu kaut kur notiek militāra rakstura darbības.

Iepriekš esat minējis, ka militārie draudi no Krievijas ir zemi. Kas jums rada šādu pārliecību?

Pārliecība balstās uz to informāciju, kas ir mūsu rīcībā, izvērtējot dažāda rakstura mūsu informāciju, NATO informāciju. Es joprojām to varu apgalvot - militāro draudu risks ir zems.

Pats gan esat arī teicis, ka Krievija ir neprognozējama valsts...

Jā, tā ir neprognozējama valsts un Krievija apliecināja to ar Ukrainu, tāpēc, neskatoties uz to, ka ir zems militāro draudu līmenis, mums ir jāstiprina bruņotie spēki, jo neatkarīgi no tā, ko Krievija dara vai nedara, katrai valstij jābūt profesionāli attīstītiem bruņotajiem spēkiem.

Mums uz to ir jāiet un jābūt sadarbībai ar NATO. Perspektīvi skatoties, tas arī nodrošina atturēšanas efektu.

Edvards Lūkass ir izteicies, ka aizstāvēt Baltijas valstis ir tas pats, kas aizstāvēt Rietumberlīni Aukstā kara laikā. Jābūt gatavam draudēt ar pasaules mēroga cīņu, citādi vari iet mājās. Jūsuprāt, Rietumvalstis šobrīd ir gatavas šādai cīņai?

Protams, ka jā. Tāpēc arī Latvija un pārējās Baltijas valstis ir NATO dalībvalstis, un, esot NATO, ir savi pienākumi, kas ir jādara  - jānostiprina mūsu bruņotie spēki. Vienlaikus ir 5. pants, kas garantē to, ka krīzes situācijās, ja notiek militārā agresija, pārējās valstis dodas palīgā.

Šis princips darbojas un darbosies, un te nav nekādu bažu, neskatoties uz dažādu ekspertu interpretācijām. Šis princips ir akmenī iekalts un citādāk nevar būt, jo jebkāda atkāpšanās no pamatprincipiem ir NATO sabrukums. Un NATO sabrukumu neviens nepieļaus nekad, jo tās būs spēku līdzsvara izmaiņas pasaulē. Tādām lietām neviena valsts nav gatava.

Vai "zaļie cilvēciņi" iekļaujas zem 5. panta?

Tie iekļaujas, kaut kādā brīdī tas kļūst par 5. panta jautājumu. Tomēr ar "zaļajiem cilvēciņiem" jātiek katrai valstij pašai galā. Tāpēc nav jāiedarbina 5. pants. Ja valsts nespēj ar saviem bruņotajiem spēkiem, drošības struktūrām tikt ar to galā, tad jāsaka - kas mēs esam par valsti?

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu drošības struktūras - Drošības policija, Valsts policija, kādā tālākā stadijā Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze - ir un būs gatavas ar "zaļajiem cilvēciņiem" tikt skaidrībā. Tostarp arī - ko es jau esmu teicis - ja vajadzēs, arī nošausim šos "zaļos cilvēciņus". Nekas nav mainījies.

Vai, jūsuprāt, ES noteiktās sankcijas pret Krieviju ir pietiekamas?

Ekonomiskās sankcijas darbojas, to mēs jūtam. Varbūt Krievijas sankcijas pret Eiropas Savienības valstīm nav adekvātas, jo tās ir daudz nopietnākas, un sankciju rezultātus sajūt abas puses.

Ietekmi uz Krieviju apstiprina tas, ka sarūk tās optimisms par attīstību, arī finanšu analītiķu vērtējumi kļūst arvien pesimistiskāki. Pašlaik Krievijā tiek runāts arī par atsevišķu pozīciju budžeta tēriņu samazināšanu aizsardzības jomā, kas līdz šim bijusi "tabu" zonā.

Katrs lidojums, katrs kuģa izbrauciens jūrā maksā konkrētu summu. Tad ir jautājums, vai es varu atļauties lidināties katru dienu gar Baltijas valstu robežu vai to es daru šad tad, kā tas notiek pašlaik.

Tiek runāts arī par pensiju, algu samazinājumiem. Tas apliecina, ka Krievijas ekonomika jūt šīs sekas.

Jebkuru sankciju ietekme vērojama ilgākā laika periodā, un pašlaik tā parādās.

Kā jūs uzskatāt - vai integrācijas politikā Latvijā ir pieļautas kļūdas?

Dažreiz ir grūti pateikt, vai Latvijā vispār ir bijusi reāla integrācijas politika. Domāju, ka mēs esam pietiekami daudz ziepju savārījuši.

Mēs neizmantojām iespēju attīstīt vienotu informācijas telpu kā rezultātā neatkarības gados izveidojās divas informācijas plūsmas - latviešu un krievu. Mēs neizmantojām iespēju iemācīt latviešu valodu tiem, kam tā nav dzimtā valoda.

Mēs diezgan vieglprātīgi esam izturējušies arī pret šādu jautājumu. Man neko nepiedāvāja kā atbildes soli uz Krievijas izstrādāto tautiešu politiku, kas ietver konkrētus soļus, lai nostiprinātu saites ar krievvalodīgajiem tajās valstīs, kas vairs nav bijušās Padomju savienības telpas daļa.

Arī politiskā sistēma mums ir iekārtota diezgan nepareizi. Politiskās partijas dalās latviešu partijās un krievu partijās, nevis kā tas pieņemts tradicionāli attīstītās valstīs - labējās un kreisajās partijās. Mums krievu partijas ir tikai par krieviem, latviešu -  tikai par latviešiem. Tas nav pareizi un šādu kļūdu ir daudz.

Ja daudzi latvieši Vairu Vīķi-Freibergu uzskatīja par nācijas māti, krievvalodīgie nereti viņu sauca par pamāti. Ko jūs darīsiet, lai kļūtu par mīlošu tēvu, nevis aukstu patēvu gan krieviski runājošajiem pilsoņiem, gan nepilsoņiem?

Protams, ja 25 gadu laikā ir pieļautas kļūdas, pāris prezidentūras gadu laikā grūti to mainīt. Jebkurā gadījumā mums ir jāmeklē kopīgais visiem Latvijas iedzīvotājiem. Piemēram, kultūrā un sportā. Ar tā palīdzību jāveido kopīga platforma, kur mūsu uzskati sakrīt. 

Mēs paši esam vainīgi, ka neizskaidrojam iedzīvotājiem saprotamā valodā momentus, kad mūsu viedokļi atšķiras, kas nav viennozīmīgi.

Kāpēc ir tik spēcīga reakcija pret leģionāriem? Varbūt tāpēc, ka mēs neanalizējam, kāpēc šāda situācija radās. Kā tas gadījās, ka kāds karoja padomju armijas pusē? Viss ir jāpaskaidro.

Jūs esat gatavs vadīt šādas izskaidrojošas-samierinošās lekcijas?

Jā, es esmu gatavs.

Zināms, ka jūsu māte pēc tautības ir krieviete. Vai jūs uzturat saikni ar radiniekiem vai draugiem Krievijā?

Mammai Krievijā dzīvo māsa. Protams, viņas uztur kontaktus - sazvanās visu laiku. Agrāk mamma reizi gadā brauca uz kapiem Krievijā pie saviem vecākiem.

Politiskā situācija viņas nav izšķīrusi?

Es tā neteiktu. Viņas ir pragmātiski cilvēki. Mammas māsa daudz ko saprot Krievijas informatīvajā karā. Ka viss melnais nav melns, un viss baltais - balts.

Kuras iestrādes jūs varētu pārņemt no Valsts prezidenta Andra Bērziņa, piemēram, par partiju finansējuma palielināšanu, premjera pilnvaru palielināšanu?

Andra Bērziņa pilnvaru laikā izstrādātās iniciatīvas ir iesniegtas parlamentā un parlamentam jāieņem tālākie lēmumi. Es visas šīs iniciatīvas atbalstu.

Vai atbalstāt tautas vēlētu prezidentu Latvijā?

Es esmu pret tautas vēlēta prezidenta institūta ieviešanu. Parlamentu ievēl tauta, kura nodod daļu savas balss deputātiem un partijām, lai viņi izlemtu viņu vietā.

Ja mēs neuzticam Saeimai prezidenta vēlēšanas, tad kā mēs viņiem vispār varam kaut ko uzticēt? Varbūt viss jāizlemj referendumā līdzīgi, kā tas notiek Šveicē?

Pašlaik mēs šādām izmaiņām neesam gatavi. Tas redzams arī parlamenta vēlēšanās - sabiedrība uzkāpj vieniem un tiem pašiem grābekļiem - 

Bet prezidenta pilnvaras ir visai ierobežotas - viņš nevar vienpersoniski noteikt pensiju un algu apmēru.

Turklāt tautas vēlēšanās iespējams izvirzīt jebkuru ļoti populāru personību - paskatieties aptaujās, ko sabiedrība atbalsta, un jūs uzreiz sapratīsiet, kurš var kļūt par prezidentu.

Vai jūs varētu nosaukt kādu politiķi vai vēsturisku valstsvīru, kuram jūs vēlētos līdzināties, vai kura darbība jums šķiet tāda, no kuras varētu mācīties? 

Mācīties var no katra cilvēka, un Latvijas valsts vēsturē ir daudz spilgtu personību, kuras mēs vienkārši esam aizmirsuši. Piemēram, Pēteris Radziņš, vidzemnieku puisis, kuru izslēdza no junkuru skolas un vēlāk par varonību nosūta uz izcilāko kara augstskolu Krievija impērijā. Spoži militāri izglītots un kaujās pieredzējis, Pēteris Radziņš uzņēmās milzīgo risku no cariskās Krievijas armijas karā nomocītiem karavīriem, brīvprātīgiem skolēniem, studentiem, zemniekiem, strādniekiem veidot Latvijas valsts armiju un uzvarēt.

Vēl ir Gustavs Zemgals, Jānis Čakste, Alberts Kviesis un daudzi citi, kas dibināja valsti kara haosa vidū. 1990. gada 4. maija deklarācijas pieņemšana - visi tie cilvēki zināja pavisam konkrēti, kas notiks, ja viņi zaudēs.