Lasītājs: Velku paralēles starp lēmumu evakuēt veikala apmeklētājus un atcelt dziesmu un deju svētku gājienu  (100)

Pirmais saistīts ar traģiskajiem Zolitūdes notikumiem. Pēc traģēdijas bija pilns internets, un arī daudzi žurnālisti nekavējās tēlot tiesnešus un prokurorus.

Lai piedod man Sandra Veinberga, bet tieši viņa man atkal pirmā nāk prātā ar īpašas izlases epitetiem un steigu bilst savu pilnīgi nepamatoto un "vienīgo pareizo" viedokli, to vēl vienpersoniski nodēvējot par sabiedrības viedokli un salīdzinot ar Zviedrijas pieredzi. Arī es pats jau 10 gadus atrodos starp zviedru ļaudīm un Zviedrijā, tāpēc varu apgalvot, ka ne vienmēr Veinbergas kundzei ir taisnība. Bet tas ir pilnīgi cits stāsts. Tagad par savu salīdzinājumu ar Dziesmusvētkiem.

Pavisam īsi – "Maxima" bija sanākuši ļaudis, kas gribēja iegādāties sev nepieciešamas lietas. Atskanēja trauksmes signalizācija, bet cilvēki nesteidzās veikalu atstāt, ne arī tie tika evakuēti. Ja traģēdija nebūtu notikusi, bet cilvēki būtu evakuēti, tie noteikti izrādītu milzu neapmierinātību par to, ka izjaukta viņu iepirkšanās. Velku paralēles starp lēmumu evakuēt veikalu un atcelt gājienu. Paldies Dievam, ka šis lēmums bija, un paldies Dievam, ka šobrīd jānopeļ ministre par šādu lēmumu, nevis jāsauc viņa tiesas priekšā par amatpersonas bezdarbību eventuāla cita scenārija gadījumā.

Otrs piemērs no savas pieredzes. Pirms kāda gada biju aizbraucis ar ģimeni uz vienu no Eiropas atrakciju parkiem. Kā jau sezonas laikā, pie katras atrakcijas bija milzu rindas. Mans mazais puika ir diezgan nepacietīgs attiecībā uz lietām, kuras viņam gribas tūlīt un tagad, tāpēc varat iedomāties, ko no viņa prasīja izstāvēt vairāk kā stundu garu rindu, lai tiktu pie savas iecerētās atrakcijas. Bet īsi pirms pašas atrakcijas sasniegšanas pa mikrofonu paziņoja, ka tā tiek slēgta drošības apsvērumu dēļ. Bija jāpārbauda kaut kādas tur sliedes vai ķēdes. Zināt, kāda bija mana nepacietīgā puikas reakcija? Asaras pa gaisu un dusmas! Vai, citiem vārdiem sakot jeb citējot, lielu daļu Dziesmusvētku dalībnieku vecākus: "Dziļa vilšanās, sabojāti svētki un skumju sajūta sirdī." Šķiet, ka nav nepieciešams šo tālāk analizēt.

Varu tikai izteikt dziļu nožēlu par to, ka mūsu bērni šoreiz dabūja novērot ļoti neapdomīgu, pat rupju savu vecāku reakciju attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti, rūpējoties par viņu pašu bērnu drošību un pat dzīvību (neaizmirsīsim, ka lēmuma pieņemšanas brīdī bija ļoti skopa informācija par to, kas vispār notiek, un lēmums bija jāpieņem).

Mans ironiskais secinājums ir tāds, ka mūsu bērni dabūja novērot, kā šinī valstī "kontrolieris", bažījoties par drošību un dzīvību, oficiāli slēdza atrakciju, un, pēc kārtīgas pārbaudes secinādams, ka problēmu tomēr nav, tiem, kas nebija aizgājuši, ļāva izbaudīt šos priekus. Mēs esam liecinieki tam, ka lielā tautas masa pieprasa šo atbildīgo darbinieku sodīt, jo problēmu mehānismos tomēr nebija. Viņš ir jāsoda, vai vismaz jāatlaiž no darba, ja pats neaiziet. Viņš taču ir atbildīgs par tiem simtiem vīlušos un neapmierināto bērnu, kam nu ir iedragāta psihe, jo viņi taču "gadu, ja ne piecus, bija gaidījuši šo notikumu un tam gatavojušies…".

Un pašā noslēgumā vēl gribu pateikt, ka arī savstarpējā muļķīgā salīdzināšana par to, kurš ir izturīgāks – pilsētnieks vai laucinieks, dejotājs vai korists – ir, maigi sakot, dumja. Daudz dabūjām dzirdēt un lasīt arī šādas lietas, kur dejotāji lepni paziņo, ka viņi ir daudz rūdītāki, tāpat kā laucinieki, kas vairāk staigā un mazāk sēž, vai tamlīdzīgi...

Tāds retorisks jautājums – vai tie vecāki, kas šīs muļķīgās replikas pauda, pilnīgi un nemaz neiedomājas, ka ir vairāk nekā zemiski ko tādu adresēt bērniem?

Lai Dievs dod jūsu bērniem nekad nenokļūt situācijā, kādā bija tiem, kam kļuva slikti. Un tomēr ceru, ka kaut maza daļa manas mīļās tautas man piekrīt. Sabiedrību vienā dienā neizmainīt, bet pamazām to var. It īpaši ar žurnālistu palīdzību. Žēl, ka skaisto "neoficiālo" gājienu negribas skatīties atkārtojumā, pārsvarā tikai kultūras žurnālista Edgara Raginska tendenciozo komentāru dēļ. Prieks par bērniem, prieks par skaistiem svētkiem. Prieks par savu tautu, kaut arī ir kauns par to.