Grāmatu lasījis neesmu, bet zinu, ka tā nekam neder. Tā ir tikai viena no domām, kuru iedomājos, pārskatot visu to "vārīšanos" gan ziņu portālos, gan sociālajos tīklos, sākot ar ceturtdienas vakaru, kad "Panorāmā" izskanēja sižets par mūsu pašu latviešu grupas "Prāta Vētra" dalību mūzikas festivālā "Našestvije" (pagaidām bez tulkojuma, tas būs turpmāk) Krievijā.
Tā nu ir, ka es esmu viens no tiem nedaudzajiem no Latvijas, kuri bija šajā festivālā, un tāpēc man ir iespēja izteikt savu aculiecinieka viedokli par šo pasākumu. Un ne tikai par šī gada pasākumu, jo man ir iespēja salīdzināt šī gada pasākumu ar šo pašu festivālu pagājušajā gadā.
Es neizteikšos tēlaini, ar izpušķojumiem, kaut vai tāpēc, ka es to nemāku. Mēģināšu īsi, sausi, konkrēti par katru no tām noziedzīgajām epizodēm, kurās tiek vainoti "Prāta Vētras" mūziķi.
1. Festivāls un tā nosaukums – "Našestvije"
Tas ir lielākais krievu rokmūzikas festivāls Krievijā, kas šogad notika 15. reizi un šogad pulcēja rekordlielu apmeklētāju skaitu – 200 000. Notiek tas netālu no Maskavas, lielā, lielā pļavā. Vēl viens skaitlis, kas līdz šim nekur nav izskanējis, ir festivāla apmeklētāju automašīnu skaits – 27 000. Festivāla rīkotāji ir radiostacija "Naše radio" (tulk. – "Mūsu radio"), un šeit arī veidojas vārdu spēle starp šiem vārdiem. Protams, tiešais festivāla nosaukuma tulkojums ir "Uzbrukums" vai vēl smagāk – "Invāzija" -, bet paši krievi šo vārdu spēli starp "Našestvije" un "Naše" visprecīzāk saista, kā "Našestvije naših". "Naši" (tulk. – savējie) – tie ir tie 200 000 savējie no visas Krievijas, līdz pat Vladivostokai ieskaitot, kuri mēro tālu un ļoti tālu ceļu, lai piedalītos šajā pasākumā. Lai trīs dienas un trīs naktis klausītos un dziedātu krievu roka dziesmas. Vēlreiz uzsveru – tieši krievu roks ir festivāla stīga.
2. Tanki, armija, politika
Es esmu reāli domājošs cilvēks un pilnīgi noteikti esmu pret Krievijas valsts darbībām Ukrainā pēdējo divu gadu laikā. Protams, tas, kas notiek Ukrainā, ir nepieņemami, nosodāmi, un tas nav apspriežams. Bet – un pats galvenais –, lūdzu, nevajag bāzt vienā maisā Krievijas valsts politiku un Krievijas cilvēkus jeb vienkārši krievus. Krievijas politika ir viena lieta, krievu cilvēki ir pavisam cita lieta. Un to var saprast tikai tad, kad tu pats esi Krievijā starp krievu cilvēkiem. Protams, Krievijas valsts ietekme uz visu Krievijā notiekošo ir. Arī uz festivālu "Našestvije". Krievijas armija ar savu ekspozīciju un dažādiem demonstrējumiem piedalījās trešo gadu, un, protams, pirms trim gadiem bruņutehnikas klātesamība festivāla teritorijā tika uzņemta ar citām sajūtām nekā šogad. Mans viedoklis ir, ka festivāla rīkotāji ir iekļuvuši mazās lamatās. No vienas puses, pirms trim gadiem uzsāktā sadarbība ar armiju ir papildus cilvēku un tehnikas resursi, papildus drošība, neapšaubāmi ļoti dārgais un iespaidīgais aviācijas šovs, no otras puses, šogad ļoti skarbā reakcija no Krievijas plašsaziņas līdzekļu puses jautājumu veidā gan dalībniekiem, gan rīkotājiem. Jautājumu būtība bija viena – vai ir pieņemami, ka mūzikas festivāla teritorijā atrodas armijas tehnika. Mūziķi atbildēja – nē, nav pieņemami, bet tā kā tehnika ir tālu no skatuves, tad viņi neizjūt tās klātbūtni. Rīkotāji locījās kā nu mācēja, bet bija ļoti labi saprotams, ka laimīgi viņi par esošo situāciju nav, taču viņi mācēja arī atrast savus argumentus. Vai kara tehnika no kaut vienas mūzikas klausīšanās zonu vietas ir redzama? Nē, nav redzama. Vai bija kāds, kuram nepatika aviācijas šovs? Visiem patika, neliegšos, arī man patika. Vai armija ir festivāla sponsors? Tiešā veidā ar naudu, nē, nav, bet nodrošina aviācijas šovu un salūtu. Vai armijas un tehnikas klātbūtne un iespēja to redzēt un arī iekāpt iekšā vairo krievu jauniešu patriotismu? Jā, vairo. Tiešām redzēju, kā cilvēki fotografējās, apskatīja esošo tehniku, sarunājās ar klāt esošajiem karavīriem. Vai šajā zonā cilvēki bija vairāk kā citās izklaides zonās, piemēram, sporta laukumos? Domāju, ka ne vairāk un ne mazāk. Katrs sadalīja savu laiku un spēkus, kā vēlējās. Par vienu savu apgalvojumu es gan varu uzņemties pilnu atbildību – starp 200 000 festivāla apmeklētājiem nebija pilnīgi neviens, kurš bija devies uz festivālu tikai tāpēc, ka tur varēja apčamdīt kara tehniku. Neticu un nekad neticēšu.
Cik tad daudz bija šie tanki un cik tālu tie bija no festivāla skatuves? Manā rīcībā ir festivāla teritorijas karte ar mērogu – no galvenās skatuves centra līdz vietai, kur bija armijas tehnikas ekspozīcija, bija 490 metri. Ar noteikumu, ka jūs ejat pa taisno, kāpjat pāri tribīnei, ēdināšanas zonai, teritorijas žogiem, un tā tālāk. Armijas teritorija bija nodalīta ar savu žogu, un, neieejot tajā iekšā, no ārpuses vispār neko nevarēja saskatīt. Pagājušā gadā es šajā zonā vispār neiegāju, šogad gāju uz to speciāli un ieeju zonā atradu ne uzreiz. Kopā bija aptuveni 15 dažādas tehnikas vienības, tajā skaitā arī vēsturiskās no Otrā pasaules kara. Protams, sajūtas bija divejādas. No vienas puses, es saprotu un pieņemu, ka katrai valstij (arī Latvijai) ir jārūpējās par savu pilsoņu aizsardzību un patriotismu. No otras puses, šāda tehnika piedalījās vai joprojām piedalās reālā karadarbībā Ukrainā. Un šeit jau beidzas patriotisms un sākas militārisms. Kur ir šī robeža? Noteikti katram tā ir sava. Varu apgalvot, ka festivāla gaisotnē nebija nekādas, pat vismazākās, militārisma izpausmes. Drīzāk pretēji, no dažādu mūziķu teiktā no skatuves ne reizi vien skanēja pilnīgi skaidra jebkāda kara, jebkāda militārisma noliegšana.
3. Andrejs Makarevičs un "Mašina Vremeņi"
"Mašina Vremeņi" pagājušā gada festivālā bija pēdējās dienas un līdz ar to visa festivāla noslēdzošā grupa. Skatuve šogad bija tur pat, kur pagājušajā gadā, arī kara tehnikas teritorija bija tieši tur pat, kur pagājušajā gadā. Šogad "Mašina Vremeņi" pieņēma lēmumu festivālā nepiedalīties, lai gan vēl tikai divas nedēļas pirms tā sākuma viņi bija dalībnieku sarakstā.
Es nevaru zināt, vai šīs grupas lēmuma pamatā ir tikai tas, ka Makarevičs negrib dziedāt uz tanku fona, vai arī vēl kaut kas, par ko mēs nekad neuzzināsim. Makarevičs noteikti ir Krievijas patriots un viņš ļoti labi saprot, ka muzikants tikai runājot vai dziedot var pateikt to, ko viņš domā un grib pateikt. Klusējot to nav iespējams izdarīt, jo tad tevi neviens nedzird. Pagājušā gadā Makarevičs par notikumiem Ukrainā un Krievijas valsts politiku no skatuves izteicās ļoti spēcīgi. Šogad viņš bija izvēlējies klusēt. Diemžēl.
4. Aviācijas šovs jeb kara lidmašīnas virs festivāla
Gan pagājušajā gadā, gan šogad tas neapšaubāmi bija ļoti iespaidīgs šovs. Jā, tie bija kara iznīcinātāji. Jā, vienā no epizodēm tie demonstrēja kādu no gaisa kaujas elementiem. Uz zemes esošie par to varēja saprast tikai tāpēc, ka visas lidmašīnu darbības gaisā tika komentētas. Pagājušajā gadā pilotu savstarpējās sarunas pat tika atskaņotas reālajā laikā. Dažādas demonstrējumu epizodes bija vairāki desmiti, tajā skaitā gan nāves cilpas, gan lidmašīnu noturēšana uz vietas tikai ar vilkmi, gan arī dzinēju izslēgšana... Piepeši viss apklust, un lidmašīnas krīt. Arī es pārdzīvoju tajā brīdī, lai viss beidzas veiksmīgi. Un varam sevi nomierināt - tajā laikā nevienam skatītājam nebija tādas domas, ka, lūk, tur gaisā cīnās Krievijas armijas iznīcinātāji ar nosacītā pretinieka, piemēram, Ukrainas vai Latvijas iznīcinātājiem. Šeit patiešām bija augstākās pilotāžas meitarības paraugdemonstrējumi, un tikai.
5. Krievi sēž un dzied kara laika dziesmas
Nu, es jau, iebraucot Krievijā, pieņēmu to, ka "Zilo lakatiņu" šajās dienās es nedzirdēšu... Bet kāpēc krieviem savā zemē būtu jāierobežo sevi un kaut kādu iemeslu pēc kaut kādas krievu dziesmas nebūtu jādzied? Man nepaveicās, jo es trīs dienu laikā nedzirdēju nevienu kara laika dziesmu, bet pieņemu, ka, piemēram, telšu pilsētiņā tās skanēja. Noteikti skanēja. Nu un? Kara laika dziesmu dziedāšana nenozīmē to, ka tas ir automātisks atbalsts Krievijas valsts jeb šobrīd Putina politikai. Šajā festivālā vispār pārsteidza tas, ka dzied visur. Ja pie skatuves, tad kopā ar mūziķiem, ja tajā laikā neuzstājas, dzied paši. Protams, jo tuvāk vakars, jo dziesmas paliek vairāk un arī skaļākas. Ar to arī šis festivāls atšķiras no citiem, kuros esmu bijis, ka festivāla apmeklētāji dzied līdzi visas dziesmas visām grupām. Savu mūziķu dziemas kopā ar tiem skan ne tikai tuvu pie skatuves, bet jebkurā festivāla zonā. Krievi mīl savu krievu rokmūziku, un šis festivāls ir patiesi svētki gan mūziķiem, gan apmeklētājiem.
6. Un visbeidzot – kāpēc "Prāta Vētra" uzstājās šajā festivālā?
Bet kāpēc "Prāta Vētrai" nebija jāuzstājās šajā festivālā? Vai viņi ar savu uzstāšanos kaut kādā veidā atbalstīja Krievijas valsts jeb Putina politiku? Es neko tādu nesaskatīju, un pat, ja gribētu, man tas neizdotos. Ja jau "Prāta Vētra" nedrīkst spēlēt Krievijā, tad atvainojiet,– kur paliek Rīgas "Dinamo"? Kad spēlē ''Dinamo'' ar CSKA... Atvainojiet - tur armijas elpa ir tik tuvu... Kā būs ar ''VEF'' basketbola komandu VTB līgā? Kā būs ar ražotājiem un rūpniekiem, kuri ar savām precēm balsta Krievijas ekonomiku? Ainārs Bagatskis tūlīt kā Latvijas izlases treneris ''Eurobasket'' būs visiem labs, bet tas, ka viņš trenera rūdījumu saņem, trenējot klubu Krievijā?
Mūzika ir mūzika, sports ir sports, politika ir politika. "Prāta Vētrai" tur bija jābūt. Jābūt bija to krievu klausītāju dēļ, kuri viņus gaida, mīl un ciena. Tie bija pilnīgi konkrēti, aptaustāmi, saskatāmi, 100 000 krievu, varbūt vairāk, varbūt mazāk, no visas Krievijas. Nezinu, varbūt kāda daļa bija festivālā tikai tāpēc, lai dzirdētu viņu uzstāšanos. Prātinieki bija festivāla otrās dienas noslēdzošā grupa jeb hedlaineri. Latviešu grupa – hedlaineri lielākajā Krievijas rokfestivālā... Mēs pat iedomāties nespējam, cik daudz krievu grupu to vēlas sasniegt un cik daudz tās būtu gatavas atdot par šādu iespēju. Tajā brīdī es patiesi biju lepns, ka esmu no tās pašas zemes, no kuras ir tie puiši uz skatuves. Bija jābūt "Prāta Vētrai" tur tāpēc, lai kāds no krievu žurnālistiem varētu festivāla noslēguma preses konferencē rīkotāju galvenajām personām uzdot jautājumu: "Vai "Brainstorm" uzstāšanās nozīmē to, ka turpmāk festivāla formāts vairs nebūs tikai dziesmas krieviski, bet arī angliski?" Atbilde sekoja šāda: "Nē, festivāls "Našestvije" arī turpmāk būs krievu roka festivāls krievu valodā, "Brainstorm" ir izņēmums." Jā, būtiska piebilde – "Prāta Vētra" aptuveni pusi dziesmu dziedāja krieviski, otru pusi angliski. Un nevajag nekādus mākslīgas sadarbības projektus. Ar vienu šādu koncertu šie latviešu puiši izdarīja tik daudz laba Latvijas tēlam, ka es pat nezinu, kurš to spēs vismaz atkārtot.
7. Nobeiguma vietā
Visas šīs pēdējās dienas, kad prātinieki vienā brīdī pēkšņi no savējiem pārtapa par tautas nodevējiem, Kangariem, es cenšos saprast – kāpēc?
Kāpēc tieši tagad, lai gan "Prāta Vētras" uzstāšanās Krievijas festivālā notika 4. jūlijā? Tas ir tik sen, ka pat slikta ziņa divu nedēļu laikā ir palikusi veca un neinteresanta. Tas, ka "Prāta Vētra" uzstāsies Krievijā, šeit bija zināms arī pirms festivāla – jūnijā. Latvijas ziņās bija par to informācija. Paskopa, bez jebkādas padziļinātas intereses, bet bija. Festivālā nebija neviena rakstošā žurnālista no Latvijas, kur nu no tiem medijiem, kuri šobrīd uzstājas kā lielākie patiesības nesēji. Lieki teikt, ka arī Latvijas Televīzijas "Panorāmas" komandas pārstāvji nebija.
Klāt neesamība, protams, netraucē veidot sižetus/rakstus par dažādiem notikumiem, taču šoreiz man tā centība, ar kuru šī ziņa tika pārpublicēta gandrīz visos lielākajos ziņu portālos operatīvi un vienlaicīgi, liek aizdomāties pavisam citā virzienā.
Es vēlos kļūdīties, bet nekas nenotiek tāpat. Nekas. Un arī šī "Prāta Vētras" publiska spārdīšana nav nejauša. Es vēlos kļūdīties, bet, manuprāt, ir kāds cits notikums tepat Latvijā, kura atstāšana ēnā ir kādam vai kādiem svarīgāks par "Prāta Vētras" nospārdīšanu. Vismaz uz kādu laiku aizņemt cilvēku prātus ar kaut ko citu.
Es vēlos kļūdīties, bet mans viedoklis ir, ka šī brēka ir izveidota, lai novērstu sabiedrības skatienu no daudz lielākas problēmas – bēgļu ievešanas Latvijā. Problēma, kuras sekas būs paliekošas Latvijā uz daudziem, daudziem gadiem.
Tās nav mūsu lietas. Mums paliek – kolektīvi un vienbalsīgi lamāt "Prāta Vētru" par to, ka viņi spēlēja koncertu kādiem simts tūkstošiem cilvēku, sava talanta cienītājiem, bet šie cilvēki bija krievi. Tas nekas, ka šos krievus uz šo koncertu neviens nedzina, neviens nesūtīja. Paši atnāca, paši priecājās. Bet tas kādam neder, un tāpēc mums visiem vienbalsīgi ir jālamā prātinieki. Vai tas jau kaut kad, pirms vairākiem gadu desmitiem, nav piedzīvots?
Mans ieteikums jebkuram latvietim – droši dodieties uz šo festivālu tieši tāpat kā uz citiem festivāliem, un jūs noteikti tur iegūsiet daudz jaunu draugu, daudz emociju un daudz patiešām neaizmirstamu brīžu. Es varu apgalvot, ka mūs – latviešus – tur patiesi sagaida ar prieku. Un, jo tuvāki būs cilvēki, kuriem dzimtās valodas ir dažādas, jo grūtāk būs politiķiem spēlēt savas spēlītes. Gan vienā, gan otrā pusē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
