Lasītājs: Versijas par Tukuma 'Mūžīgo kalendāru' – 'mūžīgs un visvarens ir tikai laiks'  (2)

"Jautājums ir ļoti dīvains. Kas kopīgs Pareizticīgās baznīcas svētbildēm ar Tukumā atrasto "Mūžīgo kalendāru"?

'Tukuma pilskalnā atrastais bronzas piekariņš sākumā tika apzīmēts, kā 12. gadsimta vīriešu rotas lieta. Vēlāk zinātnieki piedāvāja interesantu teoriju. Piekariņš ir seno latviešu laika skaitīšanas instruments vai metālā atliets grafisks atttēls. Nevar izslēgt, ka tā bija goda un atšķirības zīme. Daudzi attiecās pret to visai skeptiski.

Tomēr, manas domas par šo jautājumu mainījās, kad Rīgā ceļojošā Indijas budisma svētumu izstādē ieraudzīju gandrīz identisku zīmi ieaustu paklājiņā.

Jau tad pateicu, ka tā ir Latvijas druīdu vai balto tēvu varas zīme un instruments, kas ļāva atšifrēt mūsu senču laika rituma tecējumu. Balto tēvu (Laika vecis) ietekmes teritorija bija šodienas prātam neaptverama. Tā tika iznīcināta līdz ar kristietības ekspansiju .Nekas nerodas tukšā vietā. To pašu var teikt arī par mūsu senču ticību dieviem.

Nākot jaunai ticībai, bija nepieciešams apstiprinājums, kas atļautu tautām saredzēt jaunajā Dievā tās iezīmes, kas bija svētas tautām gadsimtiem ilgi. Tieši tāpēc kristietība bija kā turpinājums visiem "pagānisma" svētkiem. Tie bija saulstāvju svētki, kas regulēja laika ritumu. Ziemas svētki, Jāņi, Lieldienas un Miķeļi.

Vasara, ziema, rudens, pavasaris. Bizantijas imperators Konstantīns Lielais 313. gadā izsludina Milānas ediktu. Tas paredz, ka tiek pārtraukta kristiešu vajāšana. Tomēr vienlaicīgi Konstantīns bija arī visu "pagānisko" reliģiju virspriesteris. Tieši tāpēc viņa apģērbā tika ienestas visas šo ticību zīmes .Sabrūkot Bizantijas impērijai, ticības kanonus un tērpa aksesuārus pārņem Krievijas pareizticīgā baznīca. Lūk, no kurienes nosaukums – Krievija trešā Roma.

Tieši tāpēc kristiešu svētākā zīme bija krusts – četras debesu puses. Tikai pēc tam viens no galiem tika pagarināts. Tautām to izskaidroja, kā Kristus moka simbolu.

Arī mācītāju apģērbā un svētbildēs tika iedarināti senie svētie artefakti. Tie bija apģērbā, galvas segās, varas zižļos un kaklā ķēdēs. Tas uzrunāja tautu – jūsu ticība nav aizgājusi. Varas nesēji esam mēs.

Ritot gadsimtiem, šo krustu īstā nozīme tika aizmirsta. Kardinālas izmaiņas notika, sadaloties baznīcas varai. Mārtiņa Lutera (1483-1546) revolūcija iznīcināja saikni starp bijušo svētumu. Zīmes, kas bija ienestas svētbildēs un apģērbos tika pasludinātas par greznuma un rotas lietām. Luters pārtrauca vizuālo ģenētiskās atmiņas ritumu. Tāpēc baznīcas vara tika stiprināta ar totāla terora palīdzību, kuras augstākā izpausme bija inkvizīcija. Pašlaik galvenais simbols ir tikai krusts kurā it kā sists mūsu pestītājs.

Uz šodien tikai retais saprot un ierauga mūsu senču zināšanu un varas simbolus. Visvairāk tie ir saglabājušies pareizticīgās baznīcas ikonās. Tieši tāpēc Tukuma muzejā esošais piekariņš gaida savas nozīmības renesansi.

Viņš mūs uzrunā jau ģenētiskās atmiņas līmenī. Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, pētniekiem jaunu informāciju par latviešu "Mūžīgo kalendāru" var sniegt pareizticīgās baznīcas regālijas.

Protams, padomju un pēcpadomju laikā radītās ikonās šīs regālijas jau vairs neredzēsim. Tukuma "Mūžīgais kalendārs" mums vēlreiz atgādina: mūžīgs un visvarens ir tikai laiks. Tā ritums. Cikliskumam ir pakļauta visa mūsu eksistences būtība. To nevar mainīt valdnieki, karavadoņi, tikumības un reliģijas sargi. Vēl jo vairāk ar varu. Nogalinot morāli un fiziski. Tomēr jāatceras, ka jebkura nevardarbīga reliģija, kas pakļaujas vispārcilvēciskām vērtībām, šodien ir cilvēces mantojuma glabātāja.

Muzeji dara lielu darbu. Brīžiem, pat neapzinoties, ka glabā aizgājušā laika zīmes."