Čekas maisi, žēlsirdība un karu šausmas pasaulē – par ko bīskaps Bulis aizlūdza Tautas krusta ceļā Aglonā  (51)

Ievads

Šodien mūsu zemi rotā daudz dievnamu, krustu, tomēr visskaistākā rota ir ticība cilvēku sirdīs, labestība, mīlestība, cilvēcība, žēlsirdība, kristīgās vērtības - tas viss veido mūsu tautas paaudžu paaudzēs krāto dvēseles gudrību un mums nodoto garīgo mantojumu.

Draugs, kādēļ tu esi atnācis? Šis Jūdasam adresētais Jēzus jautājums bija pēdējie vārdi, ko pestītājs izteica pirms savas apcietināšanas. Kādēļ esam atnākuši mēs, kādēļ esam uzņēmušies ceļa grūtības? Daudzi no mums nēsā ķēdītē krustu, piekar to pie sienas mājās, skolās, slimnīcās. Nereti zem šī krusta izskan arī lāsti - dusmas, strīdi, kad mūsu dzīvē kaut kas nenotiek tā, kā mēs gribētu. Mēs runājam par krustu, par to dziedam, bet, kad krusts ienāk mūsu dzīvē, bieži esam pārsteigti un pat sašutuši.

Esam pulcējušies baltajā Aglonas dievmātes svētnīcā, svētvietā, lai kopā ietu Tautas krusta ceļu, lai uzticētu Dievam visu, kas mums sāp, par ko jūtamies dvēselē un dzīvē ievainoti, vāji, un savā nākotnē nedroši. No mūsu tautas lūpām gan priecīgos gan grūtos laikos ir skanējis "Tavā patvērumā steidzamies, svētā dieva dzemdētāja...". Lai arī šodien ejam šo krustaceļu kopā ar Dievmāti, mūsu Māras zemes karalieni.

Pirmā apstāšanās - tiesas spriedums Dievam

Mēdz teikt, ka starp mums visvairāk ir ārstu, jo katrs savā veidā ir zinošs slimībās un to ārstēšanā. Tomēr laikam visvairāk starp mums ir tiesnešu. Kāds nerīkojas pēc mūsu gribas? Mēs sakām: viņš ir tāds un tāds. Kāds nevar atrisināt kādu lietu? Mēs sakām, ka viņš neko neprot, viņš ir tāds un šitāds. Kādam ir citi uzskati, atšķirīgi no mūsējiem? Mēs sakām: nu tas ir vispār bezcerīgs cilvēks.

Šie mūsu spriedumi krīt pār citu galvām 24 stundas diennaktī. Pilāts arī centās atbrīvot Jēzu, taču pūlis tik ļoti pieprasīja apsūdzošu spriedumu... Kāds no mums var teikt, ka es jau cenšos būt labs kristietis, bet tie cilvēki, kas ir ap mani, viņi tik skaļi kliedz pēc kontracepcijas, eitanāzijas, abortiem, pēc "in vitro" un citām lietām, kas nav savienojamas ar Dieva gribu. Bet es klusēju, un "mazgāju rokas". Aizritējuši astoņi kristietības gadsimti mūsu zemē. Kā saglabājam tautas garīgo mantojumu un nododam jaunajai paaudzei, ko viņiem mācām ar savu piemēru, dzīvesveidu un sacīto vādu? Vai viņiem vispār būs ko nodot tālāk saviem bērniem un mazbērniem? Vai nav tā, ka mēs šodien Dievu notiesājam uz nāvi?

Otrā apstāšanās - Jēzus ņem plecos krustu

Cilvēce visā savā pastāvēšanas vēsturē nemitīgi vaicā: kādēļ krusts, kādēļ ciešanas? Arī mūs tautai ir iemesls uzdot šādu jautājumu (..) visu dramatisko vēstures notikumu fonā ciešanas un krusts ienāk katra konkrēta cilvēka dzīvē, mistiskā veidā vienojot viņu ar Jēzus krustu, Kristus krustu. Savu krustu nespēj saprast egoists. Viņš krustu atmet un nolād. Bet Jēzus runā par saldo jūgu un vieglo nastu. Dabas pētnieki ir pamanījuši, ka mazi putniņi, dodoties lidojumā pāri jūrai, paņem knābītī mazu zariņu. Kādēļ viņi tā dara? It kā taču tas ļoti apgrūtina ceļu? Izrādījās, ka šīs Dieva radībiņas, nogurušas pēc daudzu stundu lidojuma, iemet zariņu jūrā un apsēžas uz tā atpūsties, bet pēc tam turpina ceļu. Līdzīgi arī krustā, kas cilvēkam liekas kā smagums, kopā ar Jēzu varam rast atpūtu un sirdsmieru.

Trešā apstāšanās - Jēzus kritiens

Krusta ceļā ir trīs tādas apstāšanās, ko saucam par Jēzus kritienu. Pareizāk būtu tās dēvēt par Jēzus piecelšanos. Jēzus pakrita aiz spēku izsīkuma, bet pieceļas savā bezgalīgajā mīlestībā pret cilvēku. Šodien pasauli sajūsmina cilvēku kritieni. Cilvēki cenšas parādīt gan savus, gan citu grēkus dažādos rakursos - ar lepnumu, lūk, tādi mēs esam. Arī velns teica paradīzes dārzā Ievai izmēģini, un jūs būsiet kā dievi. Mums ir jābūt piesardzīgiem, jo Apokalipse vēsta, ka sātana vārds ir apsūdzētājs, jo tas dienu un nakti apsūdz mūsu brāļus. Viņš ir tas, kurš tik spēcīgi koncentrē cilvēka uzmanību grēkiem, un norāda uz tiem kā uz nepārvaramu mūri. Bet visi pasaules kritieni - Ievas, Ādama, Kaina grēks, visas nodevības, slepkavības, zaimošanas, visi totalitārisma noziegumi, visas cilvēces grēcīgums, arī mūsu tai skaitā, ir nomazgāts ar vienu vienīgu Kristus asins lāsi. Jēzus ceļas, atkal nes krustu līdz ar mūsu vainām, lai mēs šodien varētu dzirdēt visskaistākos vārdus: ej mierā, tavi grēki tev ir piedoti.

Ceturtā apstāšanās - tikšanās ar māti

Marija tic dievam pat tad, kad viņas Dēls ir ciešanu satriekts. Pat krusta ceļā Marija neglābj viņu, neizrauj no mocītāja rokām, bet viņa dod ko vairāk - sapratni un uzticēšanos. Viņa vienīgā tur pūlī ticēja, ka šīs dēla ciešanas ir ierakstītas Dieva plānā. Ir tik svarīgi savu tuvāko skatīt nevis kā savu īpašumu, bet gan Radītāja nodoma perspektīvā. Tā ir, kad māte ļauj savam pieaugušajam bērnam pildīt Dieva aicinājumu, kad laulātie lūdzas viens par otru, kad cilvēks prot atšķirt mīlestību no atkarības.

Vai spējam iedomāties mūsu ne tiks senu senču ģimenes, kur bija daudz bērnu, kur nepazina šķiršanos, vai entās izmēģinājuma civillaulības, kur valdīja darba tikums, cieņa un ticība Dievam, kur tika pieņemts katrs bērns, ko Dievs tika sūtījis ģimenē, kur no rītiem dziedāja Dieva godam, kur visi kopā lūdzās, kur pirms ēšanas pārmeta krusta zīmi un, uzsākot darbu, lūdza Dieva palīdzību un svētību.

Kas no tā visa atlicis mūsu tautas šodienas ģimenēs? Tik daudz šķiršanos, tik daudzi dzīvo kopā ne tikai bez laulības sakramenta, bet pat bez reģistrācijas, tik daudz sāpju, savstarpējas neuzticības, pāri darījumu, nedzimušu bērnu noslepkavošanu. Dzīve bez Dieva un dažkārt pat ne tikai bez kristīgajām, bet arī vispārcilvēciskajām vērtībām. Ja cilvēks sev nosprauž ceļamērķi, tad diez vai viņš to var sasniegt, ejot pretējā virzienā. Mūsu valsts himnā izskan lūgums pēc Dieva svētības mūsu valstij Latvijai, mūsu tautai. Jautājums - kā mūsu ietie ceļi atbilst šī mērķa sasniegšanai? Vai mēs visu darām, lai būtu cienīgi, ka Dievs svētī mūs visus, mūsu valsti un mūsu tautu? Ko mēs darām, kā rīkojamies, ko esam iecerējuši darīt - tas ir svarīgi, lai mēs saņemtu Dieva svētību.

Piektā apstāšanās - Jēzus beidzot saņem vismaz kādu palīdzību

Un kaut tā ir nogurusi, negribīga, nelabprāt sniegta, Viņš tomēr to pieņem. Mēs ne vienmēr apzināmie, cik svarīgi ir otram palīdzēt. Varbūt tieši tādēļ palīdzam vienaldzīgi, jo neiedziļināmies otra problēmās un vajadzībās. Īstenībā ikviena aicinājums palīdzēt ir Dievs, Tavs aicinājums parādīt mīlestību, jo visu, ko jūs esat vai neesat darījuši vienam no vismazākajiem brāļiem, jūs esat Man darījuši. Cilvēks nes sevī Dieva attēlu, bet mēs tik reti saskatām cilvēkā Jēzu, kurš cieš, cieš visdažādākajā veidā, jo viņš ir solidārs ar ikvienu cilvēku jebkura veida ciešanās, lai kādas tās nebūtu.

Jēzus ar krustu plecos iedams, arī pa Latvijas vēstures pagalmu, sastop savā ceļā daudz Kirēnes Sīmaņu - gan jaunu, gan vecu. Ne visi līdz galam apzinājušies un apzinās Kristus ceļa jēgu, kad Viņš saka: ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu kluss un pazemīgu sirdi, un jūs atradīsiet mierinājumu savai dvēselei. Daudzas paaudzes šo mieru dvēselei, spēku dvēselei, dzīvot, strādāt, visu izturēt un pārvarēt, radušas pateicoties ticībai, lūgšanai, un, jā, arī krustam. Un kaut šis krusts ne vienmēr ir viegls, un brīžiem to nesot, pat asaras sariešas acīs, tomēr sirds dziļumos apzināmies, ka pat ciešanās Kristus krusts ir skaistākais un labākais, kas rodams mūsu dvēselēs un ko neiznīcinās pat laiks.

Sestā apstāšanās - Veronika noslauka Jēzum vaigu

Daudziem bija Jēzus žēl. Bet tikai Veronika piegāja noslaucīt Jēzum seju. Ne velti svētais Jānis atgādina, ka jāmīl nevis vārdos, bet darbos un patiesībā. Tik viegli ir pazaudēt kristietību cēlās teorijās un skaitos formulējumos. Un tas laikam visvairāk draud cilvēkiem, kas cieši saistīti ar reliģiju. Kāds rakstnieks par to izsakās - ir tādi, kuri domā, ka, ja reiz nepieder cilvēkam, tad pieder Dievam. Viņi domā, ka mīl Dievu, bet viņi īstenībā nevienu nemīl. Evaņģēlijs prasa konkrētību, jo var mīlēt pasauli, cilvēci, baznīcu, valsti kopumā, un nemīlēt nevienu. Un, ja mēs apsēstos un uzrakstītu to cilvēku vārdus un uzvārdus, ko mīlam, bet pēc tam izsvītrotu savu māti, tēvu, brāli, māsu, bērnu, draugu, jo taču arī pagāni mīl savus tuvākos, cik tad personu šajā sarakstā atliktu, un vai tad tur vispār būtu Jēzus vārds?

Pirms vairākiem gadiem kādā avīzē bija paziņojums. Kareivis, kurš dienēja godasardzē, izteica pateicību nezināmai sievietei, kura svelmainā vasaras dienā noslaucīja viņam sviedrus no sejas. Tad stāvot godasardzē, viņš nedrīkstēja teikt ne vārda. Tagad viņš pateica paldies. Ir tik daudz mīlestības tādā, liktos, vienkāršā žestā - noslaucīt seju bezpalīdzīgam cilvēkam, kurš guļ paralizēts slimnīcā, pansionātā vai mājās. Dievs atalgos visus, kas Viņam šādu žēlsirdību ir snieguši.

Būsi žēlsirdīgi pret visiem cilvēkiem un palīdzēsim viņiem. Tā vēlas Dievs.

Septītā apstāšanās - Jēzus otro reizi pakrīt zem krusta

Mums nepatīk, ja kāds pakrīt. Tad tiek izjaukta kustība, citi tiek izsisti no ritma. Ir jāapstājas, jāpieceļ. Visbiežāk pakrīt bērni, pusaudži, veci un slimi cilvēki. Un pasaule atradusi veidu, kā tikt ar viņiem galā. Lūk, aborti, lūk, eitanāzija, lūk slepkavības. Pasaulei nav laika krītošajiem, rūpes un uzmanību prasošajiem. Pasaule steidzas, tā dzenas pēc jauna datora, televizora, mobilā telefona un jauniem piedāvājumiem.

Pasaule mīl progresu un vēlas, lai baznīca arī iesaistās šajā trakajā skrējienā un svētī visus cilvēka ilgas un darbus, jo, ja jau pasaule ko ļoti vēlas, tad tas ir labs. Tā domā daudzi. Lai baznīca neapgrūtina cilvēkus, lai nesarežģī viņiem dzīvi, lai tos neaiztiek, bet lai visu atbalsta, ko vien cilvēki vēlas. Vēl pirms dažiem desmitiem gadu pie mums bija tā sauktā padomju vara, ar sava ateisma teoriju un arī praksi, jo visiem spēkiem centās izraut Dievu no cilvēku sirdīm, ticību pasniedzot kā tumsonību un apmātību. Tai pat laikā tautai tika piedāvāta cita reliģija, kur Dieva vietā bija boļševiks - terorists, bet altāra un svētbilžu vietā - sarkanais stūris ar šī pseidovadoņa bildi. Dažā kaimiņvalstī šis dieveklis vēl joprojām lielā cieņā un godā glabājas, un viņa kults plaukst un zeļ.

Varbūt arī šodien ir līdzīga tendence - radīt kaut kādu savu reliģiju, savu kristietību, tādu ērtu, neprasīgu, kas visu atļauj un visu svētī bez izņēmuma. Varbūt ar tādu kristietību cilvēkam liktos vieglāk dzīvot, bet arī tādai kristietībai reiz būs neizbēgami jāsastopas ar Golgātas notiesāto, ar Jēzu Kristu. Ko tad atbildēsim, ko teiksim? Lūk, tagad ir laiks - godāsim patieso Dievu un pildīsim viņa norādījumus.

Astotā apstāšanās - raudošās sievietes

Daži raud, kad zaudē viņa futbola komanda, vēl citi, kad nenokārto eksāmenu. Vēl citam īsta drāma ir pieņemties svarā vai ieraudzīt uz savas automašīnas sāna švīku. Mums ir daudz problēmu, un tās rodas no jauna. Mēs neatceramies, pat par ko raudājām iepriekšējā gadā. Jēzus mums atgādina, ka mums ir tikai viena nopietna problēma - nāve un mūžīgā pazušana.

Uz šo svētnīcu Aglonā daudzi ir nākuši gadsimtiem arī pirms mums. Kur viņi ir tagad? Kur ir viņu problēmas? Arī viņi satraucās par pazaudētu naudu, izsistu logu. Arī par citiem sīkumiem. Kur tagad ir viņu raizes? Nereti mēs pat nezinām savu vecvecmāmiņu un vecvectēvu vārdus. Kā viņi dzīvoja, kas bija viņu prieks un skumjas? Līdzīgi aiziesim arī mēs, tikai retais paliks atmiņā. Tikai tas ir svarīgi, vai esam rēķinājušies savā dzīvē ar Dievu, vai esam viņu mīlējuši, vai dzīvojām savu ikdienu saskaņā ar Viņu, vai mūsu sirdīs bija ticība.

Vai uzdodam šādu jautājumu sev, darba un studiju biedriem? Par mūžību, par nāvi, par dvēseles pestīšanu? Cik daudzi no mums spēj raudāt par šo vienīgo, patiesi svarīgo problēmu? Šodien ir tā diena, kad varam paši sev uzdot šos patiesi svarīgos jautājumus, meditēt, un nostāties Dieva priekšā atklāti, bez melošanas, visu Viņam pateikt.

Devītā apstāšanās - Jēzus trešais kritiens

Trešais kritiens varēja būt liels kārdinājums padoties, nepiecelties. Līdz šai stacijai nonāk daudzi cilvēki, kad krīt simto un tūkstošo reizi, iegrimstot alkohola, narkotiku, skaudības vai kādās citās atkarībās. Tad rodas doma - vairs netikšu galā. Vairs nepiecelšos. Kādēļ iet uz grēksūdzi, ja grēks vienalga atgriežas? Bet es taču centos - gāju svētceļojumos, lūdzos, piedalījos rekolekcijās. Gribas teikt sarūgtinātā Pētera vārdiem - mācītāj, mēs taču visu nakti zvejojām, bet neko nenoķērām.

Gadās, ka cilvēks tā pakrīt, ka paša spēkiem piecelties nespēj. Bet ir tikai divi ceļi - Pētera un Jūdasa. Svētīgi ir tie, kuri spēj iesaukties: Kungs, Tavā vārdā es izmetīšu tīklus vēlreiz. Svētie Raksti saka, ka cilvēka sirds ir līdzīga bezdibenim un šajās dzīlēs mēdz būt apslēpts tas, kas cilvēkam ir visdraudīgākais un tā ir lepnība. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēkam labāk iekrist smagā grēkā, nekā visaptverošā lepnībā. Lepnībā, kas sevi nostāda Dieva vietā, izlemjot, ko uzskatīt par labu un ko par ļaunu. Par nožēlu, lepnība gadsimtiem ilgi ir augusi un pilnveidojusies. Tā aptumšo cilvēka skatu uz realitāti, pašam uz sevi, ka viņš "+" vietā liek "- " zīmi, bet "-" zīmes vietā - "+", grēku sauc par labu, bet ticību Dievam - par sliktu. Lai Dievs apgaismo mūsu prātus, lai mēs varētu pieņemt pareizus lēmumus un vērtēt lietas Dieva gaismā.

Desmitā apstāšanās - Jēzum atņem drēbes

Jēzu vēroja, noklausījās, pārbaudīja, atņēma arī Viņa drēbes. Jēzum atliek tikai viens ietērps - tīra mīlestība, patiesība un labestība. Sirds šķīstība dod drosmi un brīvību. Laimīgi ir tie, kuri nebaidās no patiesības par sevi (..) Jūs atradīsiet tur tikai Dieva bērna dzīvi - uzticību savai valstij. Tik daudzi baidās, ka kāds kaut ko par viņiem uzzinās, izstāstīs, izvilks dienas gaismā visus viņu noslēpumus. Nav atslepenoti dokumenti, lietas no padomju laikiem. Nepietiek drosmes, nezina, ko ar to darīt. Jā, patiešām, ko ar to darīt? Pārvilkt pāri krustu, un aizskalot kristības ūdeņos, attīrīt Pestītāja asinīs. Un šis ceļš ir ļoti konkrēts - grēksūdze gandarījums, nožēla, par to, ko nepareizi esam darījuši Dieva priekšā un savas tautas priekšā, un kļūsim tīri un brīvi no sirdsapziņas pārmetumiem. Gandrīz katrā mūsu ģimenē ir kāds, kurš cietis no padomju represijām (..) tūkstoši bez vainas un tiesas tika deportēti lopu vagonos uz Sibīriju, zaudēja mājas, dzimteni, Arī viņiem atlika vien patiesības ietērps. Rēķināsimies ar patiesību ar uzticību, ar to, kas ir labs.

Vienpadsmitā apstāšanās - Dievu pienaglo ar naglām pie krusta

Dievs pienaglots pie krusta. Tā ir šausmīga, bet vienlaikus mums brīnišķīga zīme. Dievs ir ļāvis pienaglot sevi mūsu dzīvei. Dievs pats saka, lūk, es esmu ar jums visās dienās lūdz pat pasaules beigām. Tikko aust diena, visos Latvijas dievnamos priesteri paceļ pār ticīgo galvām balto maizi un atgādina, ka tā ir Kristus miesa, kas par mums atdota, lai mēs dzīvotu. Katru dienu Kristus gaida, lai piedotu mums mūsu grēkus (..) gadu simtiem ritot, Kristus atgādina par savu mīlestību krusta zīmēs Latvijas ceļa malās (..) Dievs pienaglots visai pasaulei kā alpīnistu āķis pie klints, kas glābj tos, kuri atkrīt no dzīves klints un krīt grēka bezdibenī. Kad cilvēkam ir smagi, viņam gribas, lai Dievs viņu apskauj un samīļo. Bet Dievam tā ir par maz, viņš mīlestībā pienaglojas mūsu tautas dzīvei gan labos, gan ļaunos brīžos, lai mums palīdzētu, lai mūs atpestītu. Atvērsim savas sirdis un prātus Dieva gudrībai, Dieba žēlastībai.

Divpadsmitā apstāšanās - Dieva nāve

Varētu likties, ka krusts un nāve Jēzu ierobežo, atņem iespēju darboties, darīt labu. Bet tie ir maldi. Tieši no krusta Jēzus dienu dienā uzrunā cilvēku sirdis. Dažreiz domājam - ja cilvēks nekustīgi sēž un lūdzas, tad viņš it kā neko nedara, izšķiež laiku, ko varētu veltīt līdzcilvēkiem. Tomēr Dievam veltīts laiks ir nenovērtējams un palīdz iet pa šo pasauli ticībā, cerībā un mīlestībā.

Reiz pienāks arī mūsu nāves stunda. Vai paspēsim izsūdzēt grēkus? Vai priesteris paspēs pie mums atnākt, vai apzināsimies, ka aizejam pie Dieva? (..) Kungs Dievs glāb visus, kas šajā brīdī mirst visā pasaulē, esi viņiem žēlīgs, dāvā viņiem grēku piedošanu un uzņem savā valstībā. Mēs lūdzam arī laimīgu nāvi sev un saviem tuvajiem. Nebaidīsimies no tā, jo caur aiziešanu mēs iegūstam jaunu dzīvi dievā.

Trīspadsmitā apstāšanās - Jēzu ieliek mātes rokās

Var būt kopā ar Jēzu, jo ir vajadzīga veselība, lai Dievs pasargātu no nelaimēm, traģēdijām. Var būt ar viņu, lai citi to redzētu un apbrīnotu, kā darīja farizeji, var meklēt pie Viņa jēgu savai dzīvei, vai garīgo sakārtotību un harmoniju (..) var kā bagātais jaunietis no evaņģēlija lūgt viņam recepti mūžīgai dzīvei. Bet visos šajos gadījumos vairāk esam kopā ar sevi, nekā ar Kristu.

Būt ar Jēzu nozīmē būt ar viņu tā, kā Marija šajā krustaceļa stacijā. Viņa tur rokās sava Dēla miesu, kaut viņš vairs nemāca, nedziedina. Palikušas vien sāpes un vārdi - beigas, bezcerība, nāve. Tādā brīdī nesniedz mierinājumu nekādas atmiņas, nepalīdz nekādi sapņi. Ko darīt? Uzticēsim Aglonas dievmātes patvērumam mūsu valsti Latviju, tās nākotni, mūsu ģimenes, bērnus, jauniešus un valsts vadītājus, jo viņu lēmumi ietekmē kā Latvijas tagadni, tā Latvijas nākotni.

Lūgsim no Dieva mieru pasaulei, īpaši Ukrainai, Sīrijai un visur tur, kur notiek karš, kur cilvēki piedzīvo šausmīgas bēdas, kur iet bojā tūkstošiem cilvēku, kur ir jāatstāj sava valsts, savas mājas un jādodas svešumā. Būsim līdzjūtīgi, palīdzēsim šiem cilvēkiem, jo arī mēs esam piedzīvojuši lielus nemierus paši, esam zaudējuši cilvēkus, esam bijuši bezpajumtnieki, esam cietuši badu. Palīdzēsim citiem ar lūgšanu, dalīsimies mīlestībā, palīdzēsim materiāli. Un Dievs svētīs arī mūs. Lai Dievs pasargā arī mūsu zemi no kara darbības nākotnē.

Četrpadsmitā apstāšanās - Dievs kapā

Lai ieietu atpestīto pasaulē šeit virs zemes ir jāatstāj viss. Visu dzīvi mēs kaut ko zaudējam - bezrūpīgo bērnību, vētraino jaunību, vēlāk bērnus, kuri pamet vecāku mājas, beigu beigās mums jāatsakās no darba, jāzaudē veselība, jāpavada kapu kalnā tuvinieki un draugi. Var teikt, ka cilvēka dzīves vēsture ir kārtējā izdzīšana no daudzām paradīzēm, kad aiz mums tiek aizvērti kārtējie vārti neatgriezeniski. Atgriešanās nav - nekad mēs vairs nedzīvosim šajā pasaulē, pēc tam, kad aiziesim.

Kāds teiks, tas ir drausmīgi - mums viss tiek atņemts. Bet vai tiešām atņemts? Katram cilvēkam priekšā ir divi ceļi, varētu sacīt - ubaga un sējēja. Pirmais savāc ubaga tarbā savu niecīgo mantību, tarbas ir lielas, apgrūtinošas, bet cilvēks nešķiras no tām ne uz brīdi, kaut arī tarbas ir lielas un apgrūtinošas. Taču cilvēks var būt arī kā sējējs, kurš iet pa dzīvi un dāsni sēj Dieva valstības tīrumā savus talanta, darba un mīlestības graudus. Dzīves noslēgumā tarba ir tukša, toties lauks ir bagāti apsēts.

Mūsu tautā šādu cilvēku bija un ir daudz. Vēl vairāk ir to nezināmo, kuri svēti dzīvoja, svētīgi nomira un šodien aizlūdz par mums, saviem pēctečiem. Kristus kaps ir pirmais, pie kura vārds "beigas" atdod savu vietu vārdam "sākums", vienojot mūsu personīgās un mūsu tautas ciešanas ar Kristus ciešanām. Lai Viņa kapā un augšāmcelšanā meklējam un rodam jaunu garīgo sākumu sev, savai tautai, savām ģimenēm mūsu valstij.

Noslēgums

Pateicamies Tev, kungs Dievs, par spēku, ko saņēmām, ejot ar Tevi šajā krustaceļā. Taču mūsu dzīve turpinās. Mēs apcerējām 14 galvenos notikumus no Jēzus dzīves, kad viņš gāja uz Golgātu, lai atdotu savu dzīvību par mūsu atpestīšanu. Bet mēs savā dzīvē piedzīvosim arī citus notikumus - gan priecīgus, gan skumīgus, gan traģiskus. Tā varētu būt vizīte pie ārsta, kāda cilvēka pēkšņa nāve, un tā var būt simtā un tūkstošā stacija. Līdzīgi mēs varētu ieskicēt arī mūsu tautas un mūsu valsts vēstures stacijas.

Svinot Māras zemes 800 gadu jubileju, pateiksimies Dievam par savu zemi, par savu valsti Latviju, par savu valodu, par tautiskām tradīcijām, par kristīgām tradīcijām, kristīgo ticību, par brīvību, ko tik grūti vairākkārt nācies izcīnīt un aizstāvēt. Pateiksimies Vissvētākajai Jaunavai Marijai, Aglonas dievmātei, ka mūsu tauta vienmēr jutusi viņas patvērumu un aizbildniecību tagad un nākotnē. Ticībā Dievam ar drošu cerību raudzīsimies nākotnē, domājot par nākamajām paaudzēm, par kristīgo mantojumu, kādu tām nodosim.

Mēdz teikt - ja kāds nezina ceļu uz jūru, lai seko upei, upes straumei. Līdzīgi lai seko Jēzum, Viņa krustam tas, kurš meklē ceļu pie Dieva, ceļu uz augšāmcelšanos, pestīšanu un dzīvību. Lai mums visiem šajā ceļā palīdz Māras zems karaliene, Vissvētākā jaunava Marija, svētais Meinards, Latvijas aizbildnis, bīskaps Sloskāns un visi mūsu tautas zināmie un nezināmie svētie un mocekļi. Āmen.