Gājienā piedalījās arī sporta pulciņi un deju klubi. Suņu un poniju turētāji. Karēļu un japāņu biedrības biedri, brīvprātīgie glābēji, slavenais Haminas dīvainis Patu ar savu sarkano autobusu, kvadratciklu un autoremonta biedrības. Savukārt veselu egli uz piekabes veda koku zāģētāju firma.
Tomēr, mani interesēja tieši kāzu gājiens. Sev par lielu pārsteigumu ieraudzīju gājiena priekšgalā soļojam Luteriski evanģēliskās baznīcas mācītājas kundzi. Pārsteidza īsā kleitiņa, kas nepiesedza ceļgalus.
Sen jau gribējās parunāt ar vēl vienu dīvainu mācītājas kundzi, kura izceļas ar spilgto matu krāsojumu. Vēlējos uzzināt gan par matiem, gan par sieviešu ordināciju Somijas Luteriski evanģēliskajā baznīcā.
Atbildes radu pārrunās ar pazīstamajām somu sievietēm, kā arī no citiem informācijas avotiem.
Somijā ir pirmā valsts pasaulē, kur no 1906. gada parlamentā varēja balotēties sievietes. Mācītājas sāka ordinēt no 1986. gada. Pirmā sieviete prezidente tiek ievēlēta 2000. gadā.
Somijā Luteriski evanģēliskā un Pareizticīgā baznīca ir valsts baznīcas. Tas ir - valsts palīdz ievākt baznīcas nodokli, kas veido 1,33% no ienākumiem. Pārējos jautājumos baznīcas pakļaujas savām pašpārvaldēm, kuras ievēl ik katrus četrus gadus.
Somijas baznīcas nostādne ir, ka baznīcai ir jābūt tur, kur iet viņas draudzes locekļi. Tiek rīkoti kafijas vakari. Baznīcas vasarā kalpo, kā muzeji un visu gadu, kā koncertzāles.
Asas debates izsauc arī jautājums par homoseksuālismu. Jaunatne ir labi skolota. Humānisms ir Somijas jaunatnes pamatvērtība.
Tāpēc 2010. gadā baznīcu pameta ap 30 000 ticīgo. Iemesls bija baznīcas neiecietīgā attieksme pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Homoseksuāļu jautājumu pozitīvais risinājums izsauca vecākā gadu gājuma cilvēku pretreakciju. Baznīcu pameta jau 55 000 cilvēku.
Vēlāk - 2014. gadā - baznīcu pameta 14 000 baznīcēni cita iemesla dēļ. Jo baznīca izstrādāja lūgšanas rituālu partnerattiecībās esošo pāru vajadzībām, kaut gan pašu laulāšanās aktu neatbalstīja. Partnerattiecības atļautas pilsētu maģistrātos reģistrēt no 2002. gada.
Abos gadījumos ir novērota tendence atgriezties baznīcas klēpī. To spiež gadsimtiem ilgās tradīcijas nepieciešamība. Konfirmācija, kāzas, kristības un bēres nav iedomājamas bez baznīcas līdzdalības.
Piemēram, konfirmācija notiek maksimāli jautrā un nepiespiestā atmosfērā. Tur labi iederas mācītājas kundze ar savu izaicinoši spilgto matu krāsojumu. Baznīcēni pie tā ir pieraduši.
Ieaudzinātās vērtības un cieņa pret cilvēku neļauj reliģiskiem fanātiķiem akli diktēt noteikumus pēc senajiem bronzas laikmetā rakstītajiem tekstiem.
Pastāvēs, kas mainīsies, tie, kas būs vajadzīgi un kalpos cilvēkiem,'' savas pārdomas noslēdz Leons Stiprais.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!