Viņš norāda, ka Satversmē garantētā reliģiskās izvēles brīvība apriori jeb automātiski paredz to, ka katrs drīkst lūgties kur un kad vēlas. Nav nekā, kas varētu to ierobežot, izņemot privātīpašumu un ceļu satiksmes noteikumus, jeb citu darbību, kura ir likumīga, un kuru reliģiskais rituāls varētu traucēt, proti, cits pasākums.
"Tas nozīmē, ka jebkurš no mums jebkurā vietā un jebkurā laikā drīkst ieslīgt sarunā ar mūsu radītāju, jebkurā formā, kas nav agresīva un neaizskar citus," uzskata Islāma kultūras centrs.
Praksē iedzīvotāji un policija ir pieraduši, un neviens neuztraucas, kad pa Krišjāņa Barona ielu slavinot savus pielūgsmes objektus dejo krišnaīti, ir saprotami, ja pie kāda no Latgales krustiem lūdzas katoļi, bet tūlīt tiek izsaukta policija, kad kādā no Rīgas pagalmiem ceļos metas islamticīgie, uzsver Klimovičs, piebilstot - labi, ka šoreiz nepiebrauca pretterorisma vienība, bet tikai Rīgas Pašvaldības policisti.
"Vai viņu rīcība bija vai nebija rupjš cilvēktiesību pārkāpums un nekompetence?" interesējas kultūras centra pārstāvis, norādot, ka likumu skaidrošanas procesā atklājušās "pavisam nepatīkamas lietas" un "bēdīgais šīs jomas stāvoklis". Viņa skatījumā, ne jogiem, ne krišnaītiem, ne islāmticīgajiem, ne kristiešiem un jūdiem, un nevienam citam, ja seko likumiem, nav tiesību realizēt Satversmē paredzētās pamattiesības un praktizēt reliģiju ārpus sava īpašuma, to iepriekš nesaskaņojot.
"Absurds - tiesības ir deklarētas, bet to realizācija ir ierobežota, jo cilvēki taču nevar ikreiz, kad būs jāveic ikdienas rituāls ārpus mājām, auto vai personīgā biroja, skriet uz pašvaldību pieteikties," uzskata Islāma kultūras centrs.
"Tomēr konkrētais gadījums ar attieksmi pret islāmticīgajiem bija īpašs. Zinot to, ka gadiem bez policistu iejaukšanās notikuši jau minētie jogu, krišnaītu pasākumi, un pašu muslimu kopējās lūgšanas publiskās vietās, mēs uzskatījām, ka tiesībsargi ir saprātīgi un vadās no Satversmē deklarētā kā likuma ar augstāku spēku, un no apziņas, ka cilvēki, lūdzot dievu, dara labu visiem, bet tieši un tikai šoreiz tā nebija," norāda Klimovičs.
"Tātad pret islāmticīgajiem Latvijā tiek pielietoti atšķirīgi kā pret citiem tiesiskie mehānismi un mēs pamatoti varam uzskatīt to par diskrimināciju," uzsver Klimovičs.
Viņš papildina, ka 24.septembra rītā bijusi islāmticīgo lielāko svētku - Kurbana lūgšana. Tas, kas notika kultūras centra iekštelpās, noteikti var tikt uzskatīts par ceremoniju, taču cilvēku iniciatīva lūgties ārpus tām, visticamāk, par ceremoniju nevar tikt uzskatīta. "Taču pat tad, ja mēs arī to gribam uzskatīt par ceremoniju, policijai nebija tiesību to traucēt," uzsver Klimovičs norādot, ka likums Par sapulcēm, gājieniem, piktiem paredz, ka tas neattiecas uz likumā noteiktajā kārtībā reģistrēto reliģisko organizāciju rīkotiem pasākumiem baznīcās, lūgšanu namos, kapsētās, uz baznīcai piederošiem zemes gabaliem vai citās šim nolūkam paredzētās vietās.
Policijas argumentu, ka Islāma kultūras centrs nav reģistrēts kā reliģiska organizācija Klimovičs atspēko, norādot, ka šis centrs ir kas vairāk - tā ir vairāku reliģisku organizāciju apvienība. Bez tam visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, atzīmē kultūras centra preses pārstāvis.
Viņš uzsver: ja lūgšana ir reliģiska ceremonija, tad "krišnaītu slavināšanas gājieni būtu jāpiesaka, gluži tāpat kā jebkura publiska jogas nodarbība (tajās, kā zināms arī norit reliģiska rakstura darbības - kopējās mantras ("AUM" un citas), un jebkura vēlme runāt ar dievu būtu iepriekš saskaņojam - tādējādi padarot šo normu par absurdu. Cik man zināms, līdz šim nekas tāds nav ticis saskaņots, un no tā izriet, ka tiesībsargi vadās no Satversmes un ar cieņu un sapratni uzņem cilvēku reliģisko vajadzību apmierināšanu.
Klimovičs pauž uzskatu, ka, visticamāk, pārpratums ir radies dažu iemeslu dēļ, proti, islāmticīgo kļūst vairāk, Rīgas Mošeja ir par mazu, iedzīvotāji un policija nav pieraduši redzēt tieši šādas formas reliģiskos rituālus, kā arī "mediju propaganda ir radījusi pilnīgi aplamu un biedējošu iespaidu par islāmu". Tāpat pie vainas ir likumdošanas nepilnības, kā arī "banālas bailes un fobijas".
Viņš atzīmē, ka šajā situācijā "būtiskākais ir saprast - kāpēc mēs bieži vien nereaģējam uz hokeja vai basketbola fanu publiskajām izdarībām, kurām nav nekā kopīga ar saprātu? Kāpēc esam mierā ar dzērušiem un seksuālos glāstos publiskiem cilvēkiem, kas nebūt nepadara mūsu dzīvi drošāku un tikumīgāku, bet saucam policiju tad, kad ļaudis nodarbojas ar labāko, ko cilvēks var darīt - runā ar savu radītāju - lūdz Dievu?".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
