Lasītājs: Ko humānā Eiropa nesaprot par bēgļiem  (23)

Demogrāfiskā situācija Tuvajos Austrumos un arābu pasaulē (pēc profesora Gunāra Hainzona un viņa sensacionālās grāmatas "Dēli un pasaules virskundzība pasaulē: terora loma nāciju izaugsmē un pagrimumā" (Sohne und Weltmacht: Terrorism, Aufstieg und Fall der Nationen, 2003) materiāliem, kā arī pēc profesora pēdējiem rakstiem) ir tāda, ka vairs nav iespējams neņemt vērā objektīvās demogrāfiskās tendences. Pēdējo gadu laikā Rietumi ir sastapušies ar tādu faktoru, kā milzīgais jauniešu skaita pieaugums musulmaņu pasaules lielākajā daļā, kur notiek demogrāfiskais sprādziens. Tikai piecu paaudžu laikposmā (1900.-2000. gadi) iedzīvotāju skaits musulmaņu pasaulē ir pieaudzis no 150 miljoniem līdz 1200 miljoniem cilvēku, tas ir, vairāk kā par 800%.

Gunārs Hainzons dod izskaidrojumu šai parādībai, kas ir radījusi neparedzētu un neizskaidrojamu terorisma un vardarbības vilni, kas patlaban grauj mūsu pasauli, ieviešot jēdzienu "jauniešu ļaundabīgā demogrāfiskā prioritāte". Ar šo jēdzienu viņš apzīmē parādību, ko apstiprina elementāri matemātiskie aprēķini — salīdzinot vīriešu skaitu 40-44 gadu vecumā ar zēnu skaitu vecumā no 0 līdz 4 gadiem. Demogrāfiskā kļūme notiek tad, kad uz katriem 100 vīriešiem vecumā no 40 līdz 44 gadiem ir mazāk, nekā 80 zēnu vecumā no 0 līdz 4 gadiem. Vācijā šī proporcija ir 100/50, bet Gazas sektorā — 100/464.

Profesors Hainzons lieto terminu "demogrāfiskā izjaukšana", lai raksturotu tās valstis, kuras nebūs spējīgas pretoties jauniešu skaitļa eksplozīvam pieaugumam citās valstīs. Vācija un Japāna jau ir gatavas "demogrāfiski padoties" tādām musulmaņu valstīm, kā Afganistāna (100 vīriešu / 403 zēni), Irāka (100 vīriešu / 351 zēns) un Somālija (100 vīriešu / 364 zēni).

Turklāt demogrāfiskā statistika fiksē, ka vardarbībai ir tendence izpausties tajās sabiedrībās, kur jaunekļi vecumā no 15 līdz 29 gadiem sastāda vairāk kā 30% no kopējā iedzīvotāju skaita. Iemesli tam ir visai saprotami, bet domājošajam pētniekam, kam piemīt nosliece uz refleksiju, - pat ir acīmredzami. Pirmām kārtām, tā ir primitīvi izprastā reliģija un primitīvi izprastie nacionālisms, marksisms un pat – fašisms.

Citiem vārdiem sakot, tas ir to ideju komplekss, kas ļoti ātri rod atbalsi nenobriedušajos jauniešu prātos un, kā rakstījuši "marksisma klasiķi" - kļūst par materiālo spēku, turēties pretī kuram var vienīgi, pielietojot materiālo pretestību. Tieši šo ideju īstenošanas vārdā arī tiek pastrādāta vardarbība, bet daudz smalkākas atšķirības – kādu ideju vārdā - nav būtiskas.

Patlaban pasaulē pastāv 67 valstis ar demogrāfisko jauniešu prioritāti, 60 valstīs no tām jau tiek izvērsts vai nu masu genocīds, vai notiek pilsoņu karš. Gunārs Hainzons neuzskata, ka ekonomiskā un humanitārā palīdzība valstīm ar demogrāfisko jauniešu prioritāti varētu novērst karus, sociālos nemierus, teroru vai masveida slepkavības. Tieši pretēji, dažos gadījumos šī materiālā palīdzība, kas tiek sniegta, vadoties no vislabākajiem nodomiem, ir vardarbības iemesls.

Salīdzinājumam: Ķīnas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no 400 miljoniem līdz 1200 miljoniem (300%), bet Indijas – no 250 miljoniem līdz 1000 miljonam iedzīvotāju (400%). Laikposmā starp 1988. un 2002. gadu attīstošajās valstīs ir dzimuši 900 miljonu dēlu, un karstie punkti kļuva praktiski paredzami. Talibu apvērsuma priekšvakarā, 1993. gadā, Afganistānas iedzīvotāju skaits bija pieaudzis no 14 līdz 22 miljoniem; Irākā 1950. gadā bija 5 miljoni iedzīvotāju, bet tagad tur ir 25 miljoni, neskatoties uz pastāvīgiem kariem ceturtdaļgadsimta laikā; kopš 1967. gada Rietumu krasta un Gazas sektora iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no 450 tūkstošiem līdz 3,3 miljoniem, pie tam 47% no viņiem ir jaunieši 15 gadu vecumā! Šīs paaudzes dzīves beigās Afganistānā būs tikpat daudz jaunekļu, kas ir jaunāki par 21 gadu, cik to būs Francijā un apvienotajā Vācijā kopumā.

Kas tad slēpjas aiz šiem sausajiem demogrāfiskās statistikas skaitļiem? Atbildei jābūt, kā mēs arī esam vienojušies, bezkaislīgai un reālistiskai. Bet, lai rastu šo bezkaislīgo un reālistisko atbildi uz dzīvi, ir nepieciešams atteikties no tām idejām, kas bija mums tik tīkamas gandrīz visu šo 70 pēckara gadu garumā. Proti, no morālā un kultūras relatīvisma, multikulturālisma, feminisma, ekoloģisma (apkārtējās vides saglabāšana par jebkuru cenu), antikapitālisma un antikoloniālisma.

Mums ir jāsaprot, ka dominējot šādām idejām, mēs nespēsim izprast, kas tad reāli notiek. Mēs atrodamies šo ideju gūstā – cik gan pievilcīgi tās arī neskanētu. Nepieciešams arī izprast to, ka ar tā saucamo "progresīvo inteliģenci" nav iespējams uzturēt saprātīgu diskusiju visā plašajā šādu jautājumu spektrā, jo par katru no šiem jautājumiem viņiem pastāv tikai viens viedoklis, kas nepieļauj nekādu noviržu.

Tāpēc ikviena veida ideoloģija fundamentāli noliedz citādo, un tas nozīmē – veselo saprātu un patiesību. Un ja nav patiesības, tad nav arī melu – gan patiesība, gan meli pārvēršas vienīgi par alternatīviem naratīviem. Morālais un kultūras relatīvisms – ticība tam, ka subjektīvā pieredze ir svarīgāka par morālo imperatīvu un par jebkuru priekšstatu par patiesību un objektivitāti – apgriež kājām gaisā priekšstatus par pareizo un nepareizo.

Saprāta glabātāji – tieši tā pozicionējās intelektuāļi – ir pārvērtušies par tā postītājiem. Visas šīs dažādās iepriekšminētās ideoloģijas ir utopiskas, katra savā veidā, un visas tās postulē perfektas sabiedrības radīšanu. Un kad utopijas nepiepildās, kā tas allaž arī notiek, to piekritēji vienmēr meklē "grēkāzi", uz kuru varētu izgāzt visu savu niknumu sakarā ar viņu perfektās sabiedrības nodibināšanas neizdošanos. Un tā kā šīs utopijas vienmēr stāsta par perfektas sabiedrības radīšanu, tad šie "grēka āži" pārvēršas par cilvēces ienaidniekiem.

Īsāk sakot, Rietumi nevar sevi aizstāvēt no islama džihāda, jo Rietumi vairs nav spējīgi pat domāt godīgi. Bet šo nāvējošo sajaukumu inteliģences prātos, savukārt, būtu jāuztver globālā diplomātiskā procesa kontekstā, kas pats par sevi iemieso apgriezto domāšanu, kura uzpūš fanātisma un sakāvnieciskuma liesmas. Atkal un atkal derētu uzsvērt, ka iemesls tam, kāpēc uzvar tie, kas sludina fanātismu un utopismu, ir tas fakts, ka Rietumu pasaule nebija mēģinājusi cīnīties ar viņiem un uzvarēt, bet gan tā vietā kopš paša sākuma nodarbojās ar viņu nomierināšanu.

Arābu un musulmaņu pasaule jau sen ir sapratusi to, ka ja viņiem izdosies izveidot naratīvu, kas runā par labu musulmaņu un arābu pasaules "likteņa pabērna lomai", tad tas ļaus rekrutēt miljonus fanātiķu musulmaņu pasaules atbalstam un izplatīšanai, bet perspektīvā arī, pielietojot vardarbību. Šāda notikumu izvēršana rada apjukumu potenciālo upuru vidū un demoralizē tos – Eiropas valstis. Rietumiem šāda uzvedība – pielīst saviem ienaidniekiem, vienlaicīgi vainojot pie visa savus draugus un kolēģus no ES – ir nepārvarētais vainas komplekss. Pārrunas diplomātisko diskusiju līmenī demonstrē ļoti satraucošu imunitātes pret briesmām trūkumu Eiropas politiskajā šķirā. Un tas, gala rezultātā, arī nogalinās to.

Amerikas Savienotajās Valstīs izpratuši to, cik bezperspektīva ir cilvēku un ļaužu grupu, kas nevar patstāvīgi sevi materiāli nodrošināt, "nomierināšana" un "izdabāšana" tiem. 1935. gadā ASV tika pieņemts likums "Palīdzība apgādībā esošajiem bērniem", kas garantēja valsts palīdzību katrai mātei, kurai ir nepilngadīgie bērni ģimenē, kur tēvs vai nu ir miris, vai kļuvis par invalīdu.

Tajos laikos katrai sievietei – baltajai vai melnādainajai – bija kauns saņemt no sabiedrības pabalstu ārlaulības bērniem. Bet jau ap 1965. gadu sociālā ētika bija mainījusies: mātes bezdarbnieces ģimenē vīrietis kļuva par traucēkli, tajā pat laikā ārlaulības bērni deva ienākumu.

Krasi pieauga to ģimeņu skaits, kuras saņēma "sociālo palīdzību". No 1965. gada līdz 1995. gadam to skaits sastādīja 10% no visām amerikāņu ģimenēm, bet ārlaulības bērnu skaits — 15% no visu bērnu skaita. Tā kā lielākā daļa no apgādībā esošajiem bija melnādainie, tad parādījās šāds skaidrojums: šo problēmu izsauc melnādaino gēni, kaut gan pagājušā gadsimta pirmajā pusē ārlaulības bērnu dzimstības un meiteņu pusaudžu grūtniecības statistika melnādainajiem maz ar ko atšķīrās no analoģiskajiem rādītājiem baltajiem.

1997. gadā spēkā stājās jauns likums, kas paredzēja maksāt "sociālo palīdzību" sievietēm un viņu bērniem tikai piecu gadu laikā. Pabalsta saņēmējām tika dotas tiesības izvēlēties: vai nu saņemt "sociālo palīdzību" visus piecus gadus pēc kārtas, vai nu sadalīt šo termiņu – uz dažiem, daudz īsākiem laikposmiem.

Ap šo likumu bija daudz strīdu: dažas augsti stāvošas amatpersonas Klintona administrācijā nolēma atstādināties no amata, tādā veidā protestējot pret to, ko viņi uzskatīja par uzbrukumu pašām neaizsargātākajām personām – vientuļajām mātēm un viņu bērniem.

Eksperti paredzēja, ka 1997.-1998. gadā "sociālās palīdzības" saņēmēju skaits jau pieaugs no 12 miljoniem līdz 14. Faktiski šis pareģojums demonstrēja liberāļu rasistiskās attieksmes ar labiem nodomiem piemēru, jo šie liberāļi nekādi nebija sagaidījuši racionālu uzvedību no melnādainajiem.

Tomēr, īstenībā melnādainās jaunkundzes izrādījās pietiekami saprātīgas, lai lietotu pretapaugļošanās līdzekļus, un "sociālo palīdzību" saņēmēju skaits saruka no 12 līdz 4 miljoniem. Tas ļāva uzskatīt šo likumu par vissekmīgāko sociālo reformu Amerikas vēsturē.

Eiropā gan viss sāka virzīties pa nepareizo ceļu kaut kur 1980. gadu sākumā. Vācijā lielas pārmaiņas sākušās jau 1990. gados, kad imigrācija šajā valstī kļuva par masveidīgu: starp 1990. gadu un 2002. gadu Vācijā ieceļoja 13 miljoni imigrantu, lielākais daudzums no kuriem bija nekvalificētie strādnieki. Tas pats noticis arī Francijā. Novelt pārāk smago vispārējās labklājības slogu no valsts budžeta ir iespējams tikai ar likumdošanas starpniecību.

Nepieciešams pieņemt likumu, saskaņā ar kuru bērniem, kuri ir dzimuši pēc kāda iepriekš atrunātā datuma, ir jābūt nevis valsts apgādībā, bet gan savu vecāku apgādībā. Tas līdzināsies revolūcijai to apziņā, kuri līdz pat šim laikam uzskata, ka Eiropai ir "pienākums" palīdzēt "ubagiem un grūtdieņiem". Taču šāds revolucionārais ceļš Eiropā pat netiek apspriests. Profesors Hainzons nebūt nelūkojas nākotnē ar optimismu un maz ko var ieteikt. Viņam gribētos redzēt lielāku imigrāciju no Ķīnas, bet līdz ar to viņš atzīst, ka izglītotie ķīnieši diez vai tieksies dzīvot valstī, kur viņiem nāksies barot tik lielu skaitu apgādā esošo.

Ja mēs ņemsim 100 divdesmitgadīgos vāciešus un francūžus, tad sanāk, ka 70 no viņiem arī ir jāuztur 30 viņu pašu vecuma imigrantus, kā arī to atvases. Daudziem tas ir vienkārši nepieņemami, it īpaši Francijā, Vācijā un Holandē. Tieši tādēļ viņi arī bēg. Pašreizējie Eiropas kritēriji imigrantu uzņemšanai ir reducējami uz sekojošo:

Vācija ir tikai viens piemērs tam, kā var zaudēt miljardus kvalificēta darba spēka trūkuma dēļ. Valstī ir 2 miljoni pieejamu vakanču, kuras nav ar ko aizpildīt, un tajā pat laikā sociālajās programmās ir iesaistīti 6 miljoni apgādībā esošo.

Francijā uz katru sievieti ir pa diviem bērniem, tomēr no katriem pieciem jaundzimušajiem divus bērnus ir dzemdējušas arābu vai afrikāņu sievietes. Vācijā 35% no visiem jaundzimušajiem nav vācieši, 90% smagu noziegumu pastrādā nevācieši. Tunisijā uz katru sievieti vidēji ir 1,7 bērni. Francijā viņa var atļauties dzemdēt sešus bērnus, jo Francijas valdība maksā viņai dāsnu pabalstu par katru bērnu.

Gunārs Hainzons noraida bruņotās pretestības iespēju tajā gadījumā, ja Eiropas valstu ekonomika sabruks zem imigrantu dīkdieņu spiediena: "Bet kas tad paliks, lai cīnītos? Visi jaunieši ap to laiku aizbrauks". Profesors min sabiedriskās aptaujas rezultātus, kas 2005. gadā tika veikta Vācijā: 52% no 18-32-gadīgo grupas grib aizbraukt. Vienīgie, kas palikuši uzticīgi un lojāli pašreizējai sociālajai iekārtai Francijā, Holandē, Skandināvijas valstīs un Vācijā, ir tie, kas dzīvo, saņemot "sociālo pabalstu". Viņi atzīst: "Nekur citur pasaulē par mums tā vairs nerūpēsies".

Un šis faktors pievelk Eiropā aizvien jaunus un jaunus bēgļus. Diemžēl iemeslu optimismam attiecībā par Eiropas nākotni ir pārāk maz. Gunārs Hainzons vēl šā gada jūnijā izdarīja biedējošu pareģojumu par iesākušās tautu pārcelšanās patieso potenciālu.

Pēc viņa aplēsēm, ap 2050. gadu 950 miljonu bēgļu – afrikāņu un arābu – dosies ceļā ar vienīgo nodomu – nokļūt Eiropā. 2015.-2050. gadu laikposmā Eiropa fiziski būs gatava pieņemt ne vairāk kā 250 miljonus no tiem. Pēdējais imigrācijas vilnis uz Eiropu būtu jāuzskata, kā "kara demogrāfijas" aspekts.

Runa ir par trešās pasaules valstu iedzīvotāju invāziju Eiropā, kura maz ar ko atšķiras no militārās. 2015. gada 24. jūnijā Hainzons publicējis īsu rakstu, kas tika nosaukts - "Cik daudz afrikāņu dosies uz Eiropu?".

Viņa secinājumi šokē – Eiropa tiks apbedīta zem bēgļu no Austrumiem viļņa. Tuvākajos 35 gados uz Eiropu dosies 950 miljonu cilvēku. Derētu atzīmēt, ka pareģojums tika veikts, pamatojoties uz 2009. gada datiem, kad nebija pastāvējušas tādas organizācijas, kā islāmisma teroristu grupējums Boko Haram, kad Līvijā bija mierīgi, un kad Sīrijā neviens nebija domājis par tuvojošos pilsoņu karu. Kādas tad ir iespējas pieņemt tik lielu daudzumu cilvēku – pilnīgi nav nekādas skaidrības.

Profesors Hainzons atzīmē, ka 2012. gadā Vācijā ir ieceļojuši uz pastāvīgu dzīvi 1,1 miljons cilvēku, 2013. gadā - 1,2 miljoni. Vācijā dzīvo 82 miljoni cilvēku. Minētajos laika posmos valsti ir atstājuši 0,7 un 0,8 miljoni cilvēku. Ja ekstrapolēt dotās proporcijas uz visu ES – ar kopējo iedzīvotāju skaitu 507 miljoni cilvēku, tad tuvākajos 35 gados uz Eiropu teorētiski varētu pārcelties 250 miljonu ekonomisko migrantu.

Pamatojoties uz Gelapa institūta aptauju datiem, Gunārs Hainzons norāda, ka līdz 2050. gadam 950 miljonu cilvēku no Āfrikas un arābu valstīm gribēs pārcelties uz dzīvi Eiropā. Uz 2050. gada sākumu Āfrikas iedzīvotāju skaits sastādīs nevis 1,2 miljardus cilvēku, kā tas ir tagad, bet gan 2,4 miljardus. Jau ap 2040. gadu pusi no Zemes iedzīvotāju skaita vecumā līdz 25 gadiem sastādīs afrikāņi. Šo procesu pavadīs Eiropas pamatnāciju iedzīvotāju novecošana un izmiršana.

Pie dzimstības līmeņa 1,5 bērna uz sievieti, katru gadu Eiropā nedzimst 2,1 miljoni jaundzimušo, kuri ir nepieciešami, lai uzturētu stabilu demogrāfisko līmeni. Bez tam, augsti kvalificētie eiropieši atstās kontinentu un dosies uz trim pārceļotājiem nepieejamiem cietokšņiem – Austrāliju, Kanādu un Jaunzēlandi.

Profesors Hainzons ar skaidru prātu novērtē perspektīvas: pašreizējām proporcijām, kad uz katriem 100 vecāka gadagājuma cilvēkiem (55-59 gadi) Vācijā un Austrijā ir 70-80 pusaudžu pacifistu, nav iespējams saglabāties. To vietā, minētajam vecāka gadagājuma cilvēku daudzumam būs darīšana ar 300-700 saniknotajiem afrikāņiem – bez izglītības, perspektīvām un skaidriem dzīves mērķiem. "Es varu tikai cerēt, ka Amerika nesekos eiropiešu piemēram. Un ka mums vēl ir laiks, lai saprastu, ka sistēma, ko mēs patlaban cenšamies ieviest, paredz dot priekšroku talantīgiem, intelektuāliem, izglītotiem un apdāvinātiem. Un ka šī sistēma liks mūsu nākotnes pamatus, kura var būt daudz gaišāka, nekā tas, kas draud vecajai Eiropai – zaudētāju kontinentam."

Tieši to – apdraudējumu Eiropai kļūt par zaudētāju kontinentu – mēs arī neizprotam, apspriežot bēgļu problēmu.

Gunārs Hainzons – Brēmenes Universitātes mūža profesors. Viņš ilgi dzīvojis Izraēlas kibucos un nodibinājis pirmo Eiropā genocīda salīdzinošās analīzes institūtu – Rafaela Lemkina Genocīda un Ksenofobijas Pētīšanas Institūtu. Profesora Hainzona zinātnisko interešu sfēra ir "kara demogrāfija". Tieši tāpēc viņš arī pasniedz Federālās Drošības Akadēmijā un NATO Koledžā Romā. Viņš ir sabiedrībā ievērību guvušās grāmatas "Dēli un pasaules virskundzība: terora loma nāciju izaugsmē un pagrimumā" (Sohne und Weltmacht: Terrorism, Aufstieg und Fall der Nationen, 2003) autors un daudzu citu rakstu, kas veltīti demogrāfijas problēmām, autors.