Kas tad man kā aculieciniekam šajā sakarībā paužams? Uz personīgo pieredzi balstīts viedoklis. Protams, subjektīvs, jo katrs stāsts par slimošanu ir kādā ziņā subjektīvs.
Pirmkārt. Šī būtu uzskatāma par cilvēku diskrimināciju. Tā kā visi cilvēki maksā sociālo nodokli, tad šāda pieeja būtu uzskatāma par tiešu diskrimināciju, manuprāt. Diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums. Tieša cilvēku diskriminācija ir aizliegta. Tas tā, katram gadījumam, ja kāds nav dzirdējis pār tādu lietu.
Otrkārt. Un tas jau ir nopietni. Kāpēc vispār ir tik daudz situāciju, ka cilvēki izvēlas veikt operācijas vai vispār – ārstēties – par savu naudu privātā ārstniecības iestādē, nevis saņem valsts apmaksātu ārstniecības pakalpojumu? Un te sākas aculiecinieka stāsts:
Esmu saslimusi (ar simptomu izklāstu neaizkavēšu). Sazvanu poliklīniku, jo vēlos tikt pie ģimenes ārsta. Pēc tam, kad esmu noklausījusies automātiskā atbildētāja paziņojumu, ka ātrāk man būtu rakstīt e-pastu poliklīnikai un man atbildēšot rakstveidā 24 stundu laikā (bet es nevaru tik ilgi gaidīt – man ir slikti tagad un pašreiz!), sagaidījusi pacietīgi savienojumu, jautāju par pieraksta laikiem. Nē, viss pieraksts šodien esot aizņemts, rīt arī, bet varot nākt "akūtajā stundā" un gaidīt rindā. Eju, gaidu rindā, nokļūstu pie ģimenes ārsta. Saņemu nosūtījumu pie neirologa un uz datortomogrāfiju. Nekādas dižās zāles jau bez izmeklējumiem izrakstīt, protams, nevar, līdz ar to visi norīkojumi uz papildu izmeklējumiem ir būtiski precīzas diagnozes noteikšanai.
Poliklīnikas reģistratūrā apjautājos par iespēju nokļūt pie neirologa. Aci nepamirkšķinot man tiek piedāvāts pieraksts pēc diviem mēnešiem. Ātrāk neesot iespējams. Attopos piebilst, ka esmu gatava par vizīti maksāt pati pilnu cenu. Ā, tā esot cita lieta. Vai rīt no rīta man esot ok? Jā, man ir ok. Tā nu tieku pie neirologa (par to, cik vizīte bija lietderīga, ir cits stāsts, bet nu vismaz tieku). Tā pati ārste, kas sniedz valsts apmaksātos pakalpojumus… Tajā pašā poliklīnikas kompleksā…
Līdzīgi ar datortomogrāfiju – rinda esot uz apmēram trim mēnešiem, bet, ja maksā pats, varot šonedēļ. Protams, es eju, jo kas man cits atliek? Gaidīt, kamēr radīsies komplikācijas? Pieņemu, ka tāda pat situācija ir ar operācijām un citām ārstniecības procedūrām un ka daļa no cilvēkiem, kas dodas uz privātajām ārstniecības iestādēm, vienkārši ir spiesti to darīt, jo citus reāli nevar saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu pārskatāmā laikā.
Bet atgriezīsimies pie aculiecinieka stāsta. Tā nu esmu pāris dienu laikā tikusi pie nepieciešamajiem ārstiem. Bet ko darīt tiem, kas nevar samaksāt apmēram 25 eiro par nepilnām 10 minūtēm pie neirologa vai apmēram 70 eiro par datortomogrāfiju?
Otrs gadījums:
Bērnam apsarkusi acs un ir aizdomas par nopietnu iekaisumu. Poliklīnika piedāvā pierakstīties pie acu ārsta pēc mēneša. Bet bērns taču nevar gaidīt – aci atvērt nevar, tātad var būt nopietna saslimšana. Ko darīt? Paldies Dievam, ir privātās acu klīnikas, kur strādā gan jau ka tie paši Latvijā skolotie ārsti. Pierakstu dabūju tās pašas dienas vakarā. Operatīvi pārbaudīja bērnam actiņu, izrakstīja zāļu recepti un miers mājās. Paldies privātajai klīnikai. Vizītes cena - apmēram 20 eiro.
Trešais gadījums:
Viens kaimiņu pensionārs, kuram bija palicis pēkšņi slikti vakarā, baidījās izsaukt ātro palīdzību, jo domāja, ka viņam varētu likt samaksāt kā par nepamatotu izsaukumu. Nomocījās visu nakti, kamēr no rīta kļuva vēl sliktāk un tomēr sadūšojās izsaukt ātro palīdzību. Teiksiet, cilvēks vienkārši pārāk bailīgs. Aizstāvēšu. Mans viedoklis, ka tas ir nožēlojami, ja veselības aprūpes sistēma rada vecajiem cilvēkiem nevis drošības sajūtu, bet gan bailes.
Tā, lūk, arī notiek, kungs. Un jā, es neesmu nekāda ne tuvu miljonāre, kas aiz neko darīt skraida pa privātām klīnikām. Bet ko darīt, ja pašam vai bērnam slikti, bet valsts poliklīnikā pie ārsta nevar tikt mēnešiem? Nu tak jau doties uz privāto klīniku un maksāt (paldies Dievam, ka ir, ko maksāt). Tā šajā gadījumā nav mana izvēlē, bet nepieciešamība, ja nevēlos nomirt vai noskatīties, kā cieš mani tuvinieki.
Diemžēl nav man tik daudz laika, lai pētītu, kur paliek tā samaksātā sociālā nodokļa nauda, bet kaut kā nejūtu, ka man no tās būtu kāds labums tad, kad to reāli vajag. Proti, tajās retajās reizēs, kad man tiešām vajag nokļūt pie ārsta, es vienkārši netieku.
To, kad sajutīšos slikti, diemžēl nevaru iepriekš ieplānot un savlaicīgi pieteikties rindā ar aprēķinu, ka pēc 2-3 mēnešiem vajadzēs datortomogrāfiju vai ķirurga konsultāciju. Situācija pēdējo gadu laikā, manuprāt, nav uzlabojusies ne par matu. Vērojams, ka radušās tikai arvien jaunas privātās ārstniecības iestādes (dažas, kā dzird, tagad vienā mierā piebalsojot Belēviča kunga "spārnotajai idejai"). Bet vai tiešām vajadzēja piebalsot? Pie jums jau tāpat cilvēki plūst plašā straumē. Nav jau citur kur doties, ja sāp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
