"Augšas" atver lūku, kas šķir tās no "apakšām" (tautas) un uzņem pie sevis dumpinieku vadoņus. Kad "apakšas" nomierinās, tad lūku var mierīgi aizvērt un viss turpināsies kā līdz šim. (Nīče).
Šis process ir raksturīgs ne tikai Latvijā, bet politikā vispār. Uz katrām vēlēšanām nāk "jaunas" vecās partijas ar entuziastiskiem cerību un problēmu risinājumu piedāvājumiem par jaunu un skaistu dzīvi. Neilgi pēc ievēlēšanas jaunievēlētie politiķi kļūst par status quo jeb "sistēmas" sastāvdaļu un tiek apzīmogoti ar "viņš nāca, lai mainītu sistēmu, bet sistēma izmainīja viņu". "Atkal nekas nemainās un visi viņi tur augšā pie "siles" vienādi!" viļas sabiedrība.
Gandrīz katru dienu Latvijas medijos ir lasāmas pamatoti skarbas atziņas un vērtējumi, kas saka, ka ""Vienotības", ZZS un Nacionālās apvienības politiķu koalīcija šobrīd rīkojas nodevīgi un tuvredzīgi gluži kā tie politiķi, kuri 1919. gadā bija gatavi atvērt Rīgas vārtus tiem, kas nāca iekarot Latviju", "nodevēju vārdi tiks ierakstīti Latvijas vēsturē uz mūžīgiem laikiem", "ir smagi noskatīties, kā apzināti tiek pazudināta Latvijas valsts un tauta" utt.